Pašpasludinātā atgriešanās: E7: -0.4 (- 9.9 / +14.9): uztura brīvbūtība un trakais orangutans

Shalom! Teju vai neticami – atkal blogs ir divas nedēļas pēc kārtas, taču kā gan nebūs, ja speķbūtība iet uz leju? Tas nekas, ka cipari ir mazi, arī mīnus 10 vai 100 grami ir rādītājs, bet te pat veseli… pag, pag, par visu pēc kārtas.

Pēc iepriekšējās nedēļas (drīzāk jau triju nedēļu) svara krituma, mazliet palaidu sevi frīstailā – atļāvos uzēst arī kaut ko eļļā ceptu, vairāk arī miltu ēdienus. Piemēram, cepti un vārīti kartupeļi, makaroni, kotletes… Mhm, mana sieva gatavo brīnišķīgas kotletes, bērni viņas ēd, sieva ēd, bet man atliek tikai pasmaržot. Un, ak vai, kā smaržo. Jo ilgāk smaržo, jo vairāk gribas, un brīdī, kad neviens neredz, iemetu kotletīti barības vadā. Kādas piecas. Varbūt vairāk. Vēsture par to klusē…

Kā varat noprast, mutes disciplīna klibo jau divas nedēļas pēc kārtas (varbūt pat vairāk), jo līdzās augstākminētajiem ēdieniem maucu iekšā arī vafeles un bulkas. Protams, varbūt ne grēcīgos apjomos, bet tomēr, ja salīdzina ar mēnesi vecu vēsturi, kad faktiski biju tīrs veģetārietis (līdz vegānam nedavelku – vārītas olas maucu bez sirdsapziņas pārmetumiem, ceptas tad, kad sieva saka, ka pagatavojusi sasodīti gardu omleti, bet nav kas apēd…), pārmaiņas ir diezgan būtiskas.

Šajā nedēļā gan krietni samazināju cukura lietošanu uzturā (kuš, vafeles un bulkas neskaitās), jo kafijai tagad pievienoju stēviju (pilsētā runā, ka kaut kāds veselīgs augs, saukts arī par meduszāli). Garšo savādāk, bet tāpat pietiekami labi, lai es mauktu 3-5 lielās kafijas krūzes dienās. Dietologi un uztura speciālisti iespējams tagad nosirmo, bet kā teica sirmais gastroenteroloģijas sensejs Danilāns: "Kafija ir veselīgāka par zāļu tēju. Dzer kaut četras tasītes". Ok, varbūt mums ar Daņilu ir atšķirīgs viedoklis par vārda "tasīte" nozīmi, bet man pa lielam 500ml krūze ir tasīte.

Ja uzturā ir zināms frīstails, tad par skriešanu to vis nevar teikt. Tur ir stabilitāte, disciplīna un kontrole. Pat manā vairāk nekā 10 gadus garajā karjerā (statistiķi saka, ka rit jau 13. gads) nav bijis tā, ka piecas nedēļas pēc kārtas noskrieti vismaz 80 kilometri, kā arī 17 treniņi pēc kārtas, kad skrējiena garums pārsniedz 10 kilometrus. Skaidrs, ka ne jau katru dienu gribas skriet un laimē diet – ir reizes, kad pēc kilometra šķiet, ka jāvelkas mājās un jāatver alus, bet pēc otrā, trešā vai piektā kilometra domas mainās – jānoskrien, kas plānots un tad var atvērt to, kas nopelnīts. Dienas ir raibas kā dzeņa vēders – vienā var būt absolūts stragls, nākamajā Tu jau vari maukt kā aptracis orangutans, kurš mūk no divtik aptrakuša jenota. Arī aizvadītajā nedēļā tādi gadījumi bija.

Žēl (jeb drīzāk – sūdīgi), ka nav un pagaidām nebūs sacensību, kur var pārbaudīt savu sportisko formu – es tomēr esmu tīrs maču skrējējs un treniņos man grūti no sevis izspiest maksimumu. Taču, ja mači vēl pāris mēnešus būs pauzē dēļ "Fiņs Luņs apēda sikspārni un paralizēja pasauli uz pāris gadiem", tad man ir plāns kā sevi izklaidēt.

10. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 83.0 km
kg mīnusā: -0.4
kg mīnusā kopā: -9.9
līdz mērķim: +14.9

Pašpasludinātā atgriešanās: E6: -2.4 (+15.4): amerikāņu kalniņu mūžīgais starojums

Shalom! Blogs atkal kādas pāris nedēļas tika aizsūtīts atvaļinājumā, un jā – jūs visu pareizi saprotat – tas ir tāpēc, lai viss "uz papīra" izskatītos smuki. Lai gan no otras puses – tur bija arī slinkums kaut ko rakstīt, tādējādi kādas 20 dienas par pašpasludinātā atgriešanās panākumiem nekādu ziņu nebija. Skeptiķi, skauģi un Māris teiktu, ka "novērojama selektīva pozitīvo gadījumu atlase", uz ko es varu atbildēt, ka to paģēr sabiedriskās attiecības tēla veidošanā. Un taisnība būs visiem. Vai arī tikai man!

Kilometri iepriekšējās trijās nedēļās krājās stabili – akurāt 80+ nedēļā. Tādējādi izveidojusies tāda amizanta situācija, ka šī gada pusotrā mēnesī esmu noskrējis vairāk kilometru nekā pērn pirmajā pusgadā un turpinot tendences, nebūs brīnums, ja aprīlis tiks iesākts ar vairāk kilometriem nekā 2020.gadā visā tā garumā tika salasīts. No vienas puses tas ilustrē 2020. kā slinko gadu, no otras – 2021. gada sākuma jaudu. Lai gan ne vienmēr viss slēpjas kilometros, taču man tā ir vienkāršāk aizlidināt speķi pa gaisu. Un arī pats process tīri labi patīk.

Ar kilometriem viss labi, bet kā ar kilogramiem, jūs jautāsiet? Šeit varētu veikt salīdzinājumu ar amerikāņu kalniņiem. Pirms trim nedēļām diezgan īsā laika sprīdī tika pakāsti 3 kilo, kas principā veidoja arī visu nedēļas bilanci. Bet kā jau 69. gadus pirms mūsu ēras atzina viedais senebreju filozofs Kuške Hašmankušs: "Kas viegli zudis, viegli var rasties", un tieši tā bija arī šajā situācijā. Nākamo septiņu dienu griezumā ātri pakāsties cipari ātri atleca atpakaļ, pat neskatoties uz to, ka tika ievērota mutes gastronomiskā disciplīna un tikai nākamajā nedēļā atkal lēzeni slīdēja lejup pa nogāzi. Principā nebija nekādu problēmu uzrakstīt blogu, bet… kaut kā slinkums.

Vērojot šīs nedēļas tendences, lēzenums tika ieturēts, lai gan mutes disciplīna sāka klibot – vakaros pie ledusskapja tika notiesāts labs gabals desas luņķa, siers vispār maukts iekšā uz nebēdu, saldskābā maize piedāvājumā arī tika iekļauta un arī kartupeļus (pārsvarā vārītus, bet pa kluso arī ceptus) nekautrējos ēst. Ak, jā, arī ceptas sēklas, ko piebērt ķirbju biezzupai, viena bulciņa, vafeles, trīsarpus mazas pankūkas ar cukuru. Vēl ari ir tāds daiļrunīgs fakts, ka pirms dažām nedēļām, precīzi nepateikšu, kādā jaukā vakarā psiholoģiski salūzu un divu minūšu laikā apriju piecas ceptas karbonādes (labi, ka vājums brīdis bija tik īss…) Un šeit nemaz netiek uzskatīti izdzertās kafijas (jā, jā, nu protams, ka ar pienu un cukuru) vai alus (pieņemsim, ka bezalkoholiskā) litrāža.  Un ar to visu – cipars iet uz leju! Jūs teiktu – jā, bet atmetot miltu produktus, cukuru un tā tālāk, cipari ietu uz leju ar virsskaņas ātrumu. Ko lai es jums saku – teikt jūs varat daudz ko, bet YOLO* un karbonādes ir garšīgas, kafija, siers un desa –  lieliski! Un, jo vairāk skrien, jo vairāk ir pelnījis.  

Galvenais, protams, pārvarēt nākamo vājuma brīdi, kā tas bija ar tām piecām karbonādēm, lai amerikāņu kalniņu mūžīgais starojums neizstarotos uz nākamo reizi, kad uzkāpšu uz svariem. Tiktāl viss ir labi. Tūlīt tiks pakāsti pirmie 10, un turpinot tendences, grandiozā pašpasludinātā atgriešanās varētu rezultēties tuvāk vasarai. Konkrētas prognozes veikt būtu tas pats, kas zīlēt kafijas biezumos. Lai gan rīt mēģināšu paskatīties kafijas biezumos – ja nu tur redzu Vovas Putina vai Covid-19 ēras beigas. Principā der abi divi.

7., 8., 9. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 242.5 km
kg mīnusā: -2.4
kg mīnusā kopā: -9.5
līdz mērķim: +15.4

Pašpasludinātā atgriešanās: E5: -3.1 (17.9): kilometrāža un sprinta etaps

Shalom! Leģendām apvītajā projektā, kas piedzīvo jau savu (it kā) sesto sezonu, kurā vismaz pāris bijušas pasīvās (par aktīvu jau nenosauksi to, kurā dižu mērķu nav un arī speķi nost nav jāmet) un vairākas arī aktīvās, misijā "Pašpasludinātā atgriešanās" aizvadīta jau sestā nedēļa. Pēdējās nedēļās iesāktais darbības plāns, kas nes augļus (šajā gadījumā gan droši vien precīzāk būtu teikt – met nost lieko speķi), tika turpināts arī šonedēļ.

Lai gan stratēģija īpaši mainīta netika un arī skriets tika godam, skaitļi pārāk neiepriecināja, kas faktiski nozīmēja – stāvēja uz vietas. Simt grami šur vai tur, protams, par neko nopietnu netika uzskatīts, jo tas jau tāds netverams jēdziens – ierauj simt gramus, uzreiz +100, aizej mazajās darīšanās izliet simt gramus un -100. Respektīvi, jūs mani saprotat, ja? : )

Kaut kādas pozitīvas tendences sāka parādīties uz nedēļas beigu daļu, kad pakāpeniski, bet cipari sāka iet uz leju. Mierīgu mani darīja fakts, ka nedēļas nogalē ieplānots garais skrējiens akurāt pusmaratona vērtībā (tātad vismaz 21.1), kas, ja ne garantēja, tad vismaz lika cerēt, ka savu puskilogramu vismaz zaudēšu, ja turpināšu pieturēties pie tikumīgas uztura piramīdas.

Tā it kā nebija milzu problēma, taču vienlaikus varu atzīt – kad saodu kaut ko garšīgu (piemēram, vistas filejas karbonādes, kas man vienmēr ir garšojušas), tā drusku vājš kļuvu. Bet tikai drusku un tikai relatīvi, jo mājinieki apstiprinās, ka neviena no daudzajām karbonādēm manā mutē tā arī neiekļuva. Lai gan brīžiem gribējās, ai kā gribējās. Bet sena tautas gudrība vēsta – ja spēj pārvarēt vājumu, tas pārvēršas tavā stiprumā. Jā, nākamajā dienā karbonādēm garām gāju jau bez jūtām – sak, stāv, nu, lai jau stāv kā Eifeļa tornis kaut kur Parīzē.

Šī nedēļa mazliet negaidīti kļuva par kilometru ziņā vienu no bagātākajām, jo skrēju katru dienu un pārsvarā tie bija 10+ skrējieni (izņemot pirmdienu), kā arī garais skrējiens (21.2) svētdienā. Iemesls šādai apņēmībai bija kāds fizkultūrietis no Brīvības ielas, kurš dzina mani uz priekšu, gluži kā es viņu. Čalis vārdā Māris, mans leģendārais dzīvesstila uzraugs. Visu nedēļu kilometros viņš man atradās pussolīti priekšā un principā biju domājis, ka Māris varētu arī izcelt šo nedēļu. Jau piektdien secināju – vai Māris būs priekšā vai pakaļā, ja salasīšu 80km, mani tas baigi nesatrauks, būšu apmierināts tāpat. Ļoti cītīgi pieturējos plānam, salasot 80, kamēr Māris finišēja ar 73. Otro nedēļu pēc kārtas pamanījos noskriet vairāk par viņu, taču taisnības labad jāatzīst, ka gada sākumā viņš bija ražīgāks un arī šogad kopumā saskrējis nedaudz vairāk (219 pret 230). Konkurence motivē!

Nedēļas nogalē uzkāpjot uz svariem, zinot kā bija klājies nedēļas pirmajā pusē, gandrīz vai biju šokā – pa nedēļu biju pakāsis 3.1 kilo. Biju domājis, ka 1.0 – 1.5 būs ok, bet 3.1 jau bija zināma veida WOW. To es nodēvētu par zināmu sprinta etapu. Sāku šķetināt kamoliņu, šķetināju, šķetināju, un izšķetināju to, ka iespējams atturēšanās no brīvdienu alus degustācijas, sadarbībā ar pusmaratonu būs šos skaitļus padarījuši par tik pievilcīgiem kā ir. Ja vēl es varētu atteikties no kafijas ar cukuru (neiespējamā misija), tad "pašpasludinātā atgriešanās" mērķi varētu sasniegt pat uz slaveno Jeremeje… tpu, Valentīna dienu. Bet no kafijas nav iespējams atteikties, pietiek jau, ka esmu atteicies no karbonādēm, zemesriekstiem un ķiploku grauzdiņiem. Un galu galā arī ceptiem kartupeļiem. Nē, jebkādiem kartupeļiem, jo Iļģuciema guru (tas čalis, kas katru gadu ar mani iet pārgājienā, ir kādu ceturtdaļcentneru smagāks, un tagad  uzsācis tikumīga uztura dzīvi) teica, ka miltu produktus arī labāk izslēgt. Man bērnībā mācīja, ka vecākie brāļi un māsa jāklausa. Bet tā kā ģimenē esmu sīkākais, tad… man jāklausa visi! : )

6. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 80km
kg mīnusā: -3.1
kg mīnusā kopā: -7.1
līdz mērķim: 17.9

Pašpasludinātā atgriešanās: E4: -2.1 (+21.0): bloga brīvdienas un izlēmīgais solis

Shalom! Noteikti, kā kāds pamanīja, ka blogs kādas divas nedēļas ar astīti nebija. Vismaz viens cilvēks to pamanīja, par pārējiem ziņu nav, jo viņi man par to neatgādināja. Bet, jā, biju blogam iedevis pelnītas brīvdienas pēc jaunā gada svinībām. Kāpēc gan ne? 

Iespējams, jaunajā gadā es ēdu sirsnīgāk nekā Ziemassvētkos un arī kotletes man ļoti garšoja, tāpēc skaitļu virknē, kas parasti šāda veida projektos ir būtiska, bija kaut kādi dīvaini, es pat teiktu, aizdomīgi kļūdaini cipari. Varbūt ne gluži kļūdaini, bet aizdomīgi noteikti. Bet, ja blogs ir atvaļinājumā, neizsauksi taču no brīvdienām atpakaļ, lai pateiktu – klau, tauta, mums sabojājušies svari : )

Lai vai kā, janvāra pirmo nedēļu un varbūt drusciņ vēl es pētīju un analizēju, kas tur īsti par cipariem rādās un kāpēc rādās. Pēc šī nopietnā pētījuma, tika nonākts pie secinājuma, ka strauji jāmaina stratēģija. Faktiski, tas gandrīz sakrita ar laiku, kad sirmais Krišs saprata, ka vīndare Ilze viņam simt gadu nav vajadzīga, staigulis Artis saprata, ka viņam nav riekstu, bet pianists, reformists un parists Daniels secināja, ka viņš ir veselības guru. Kas zina, iespējams, sakritība, taču mūs ar sirmo ir kaut kas kopīgs – pēc ilgstošāka stragla mēs veicām ļoti izlēmīgu soli – Krišs patrieca vīndari, bet es patriecu savu ēdienkarti.

Par to, kas notika pēc ēdienkartes patriekšanas, pilsētā jau klīst leģendas. Taču, kā sacīt jāsaka, svarīgākais ir skaitļi, un skaitļi, kā savulaik teica leģendārais statistiķis Edis, nemelo. Skaitļi rāda – jā, mums te ir zināmas tendences. Un atkal var vilkt paralēles ar sirmo, vīndari un pianistu – kā pianists nospēlēja Bēthovena "Mēnesgaismas sonāti", tā straujos tempos  pieauga vakcinācija un ar šādiem tempiem varbūt, ka nebūs pat nepieciešami divi gadi, lai visu nāciju nopotētu… Savukārt, kopš es drastiski mainīju ēdienkarti, svara lejkritnis uzņēmis tādus tempus, ka nebūs brīnums, ka uz savu dzimšanas dienu man pat varētu derēt sievas kleita : )   

Principā tiktāl arī visi salīdzinājumi ar sirmo, vīndari un pianistu arī beigsies, jo lai arī šeit jaušamas dažas sakritības un līdzības, tas arī ir viss, kas mūs saista. Visādi citādi, kā liela daļa Latvijas, uzskatu, ka šiem tēliem vairāk piederētos dalība kādā komiksā nevis valsts lielākajā bordelī. 

Bet atgriežoties pie tēmas – kamēr blogs atpūtās, es gluži otrādi, cītīgi strādāju, lai blogā atkal būtu par ko rakstīt. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad aizritējušas 18 dienas (16 no tām skriets) kopš iepriekšējiem pierakstiem, un šajā laikā saskrieti 150 kilometri. Principā standartā cenšos izskriet vismaz dešuku, bet kad galīgi nevelk, parādās tādi nīkulīši kā 5, 6 vai 8. Taisnības labad jāatzīst, ka gadījumi, kad "galīgi nevelk" paliek arvien mazāk, kas ir krass kontrasts ar pagājušā gada situāciju, kad drīzāk uz vienas rokas pirkstiem varēja skaitīt tos gadījumus, kad "galīgi velk". 

Divarpus nedēļu laikā esmu pakāsis 2.1 kilogramu, tātad faktiski katru nedēļu pa kādiem 700-800 gramiem. Dietologi teiktu – malacis, Janka, ļoti pārdomāts plāns, pakāpenisks svara kritums un tā tālāk. Es saku – ne viss ir tā kā izskatās… Hm, varētu jau palaist muti, bet varbūt par to kādā no nākamajiem blogiem. Vai misijas "pašpasludinātā atgriešanās" noslēgumā. Ko saka tauta? (P.S. To, ko saka mans dzīvesstila uzraugs Māris, es jau zinu).

3., 4., 5. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 150km (18 dienas)
kg mīnusā nedēļā(s): -2.1
kg mīnusā kopā: -4.0
līdz mērķim: +21.0

Pašpasludinātā atgriešanās, E3: -/+ 0.0 (+23.1)

Shalom! Parasti šāda veida projektos agrāk vai vēlāk pienāk tā saucamā "stragla nedēļa". Aplūkojot vēsturiskos datus, nākas secināt, ka "etiopietī" šīs nedēļas tradicionāli bijušas no 3. līdz 5., kā arī ap 8. un 9. nedēļu. Vērojot bezkaislīgos skaitļus uz svariem, ko pamanīju šodien, varētu padomāt, ka stragls šoreiz ir ātrāk, taču nebursim drāmu.

Teorētiski aizvadītā tiešām bija otrā nedēļa. Praktiski, ja kāds iepriekš lasīja starp un ārpus rindām, tīri tehniski un pēc idejas "pašpasludinātā atgriešanās" sākās jau pirms trim, respektīvi, pirmā patiesībā bija veselas divas. Tātad tradīcijas tiek ievērotas – stragls pagodina mani ar ierašanos tieši trešajā nedēļā. Principā nekā pārsteidzoša šajā nebūtu arī tad, ja šī nebūtu trešā nedēļa.

Aizvadītās septiņas dienas iekrita ļoti interesantā periodā – Ziemīšos, kad galdā tiek likta tonna piparkūku, divas tonnas štovētu kartupeļu (tfu, kāpostu) un trīs tonnas konfekšu. Lai kā man gribētos domāt, ka es jau diezgan pieklājīgi no visa tā atturējos, nevar noliegt, ka principā ēsts tika vairāk nekā vajadzētu, kaut vai pa klusiņām. Un organisms jau arī nav muļķadesa – jūtot, ka ieslēdzies "etiopieša režīms", viņš tver iespēju "baroties" no visa iespējamā. Piparkūkas, saldējumi un "Vinnijs Pūks" viņam patīk visvairāk : ) Tāpēc šeit satiekas divi vienā -  trešās nedēļas stragls no vienas puses ir izlaidība, bet no otras - arī loģiska notikumu secība speķa likvidācijas procesā. Turklāt, guess what? JĀ! Nupat tak bija augošs mēness! Tad var augt viss, arī speķis personības dziļākajos slāņos.

Ja pievēršamies matemātikai un statistikas datu analīzei, tad šajās septiņās dienās noskriets pat par 3 kilometriem vairāk nekā iepriekšējās septiņās (52 vs 49), taču tam ir racionāls izskaidrojums – ja aizpagājušajā nedēļā tika skriets piecas dienas, tad pagājušajā sešas. Vidējie kilo treniņā gan līdz ar to ir nīkulīgāki (8.75 vs 9.80),  bet arī nekā sensacionāla tur nav – vienītī skriet 15+ nav diez ko liels motivācijs (drīzāk – tā centīgāk jāsaņemas), bet koptreniņu šajās dienās nav bijis. Tad nav citu variņu, kā skriet vismaz 15-20. 

Koptreniņus atstāsim nākamajam gadam, bet šajā mana dižslaistnība runā pati par sevi – par kilometriem bagātāko mēnesi (kas vēl turklāt nav noslēdzies) pārliecinoši ir kļuvis decembris (kas principā loģiski, ņemot vērā pašpasludinātā atgriešanos), savācot ap 170 kilometriem (Vecgada diena būs patiesības moments).  Visticamāk, tas būs vairāk nekā es savācu četros mēnešos no jūlija līdz oktobrim. Kilometru ziņā 2020. ir "Porno & Co", neaizvelkot (pēc vēsturiskās informācijas  spriežot – pirmoreiz karjerā) līdz štukai. Ja Vecgada dienā fizkultūra būs cienījama (vismaz 10+), tad varētu vismaz interesantu skaitli atraut – 888.

Būtu labi veco gadu aizvadīt un jauno iesākt baigi neaizrijoties ar to, kas mums ir ledusskapī un visur citur, bet to jau nekad nevar zināt… 6.janvāra blogam vajadzētu nest vismaz 100 gramu (0.1kg) zudumu, pretējā gadījumā nākamais blogs droši vien būs pēc divām nedēļām. Mhm, tāda tā tehnika ir, kad speķis uz eju neiet : ) 

2. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 52.5km
kg mīnusā nedēļā: -0.0
kg mīnusā kopā: -1.9
līdz mērķim: +23.1

P.S. ŠĪ ir pirmā reize, kad foto etiopieša blogam atkārtojas. Pieņemsim, ka arī pēdējā, bet… you never know.

Etiopietis, S6E2: pašpasludinātā atgriešanās -1.9 (+23.1)

Shalom! Pirmā nedēļa Etiopieša sestās sezonas pirmajā nedēļā ir aizritējusi. No mārketinga un sabiedrisko attiecību viedokļa, protams, svarīgi startā ielikt jaudīgu pieteikumu, lai, kā sacīt jāsaka, konkurenti bīstas un fani attālināti sajūsmā lauž krēslus. Tā principā ir bijis visās etiopieša sezonās, ka starta uzrāviens ir varens. Lai gan, nupat runājot ar ekspertiem, tomēr nonācām pie secinājuma, ka nav svarīgi kāds ir starts, svarīgi kāds ir finišs.

Lai vai kā, principā manas ekspektācijas bija augstākas nekā to uzrāda bezkaislīgie skaitļi. Piemēram, 2016.gada etiopietī pirmajā nedēļā aizlidoja 3.0 liekie kilo, bet 2018. gada versijā "Renesanse. Izlaušanās" pa pieskari aizgāja 2.1. Tātad ambīcijas pieprasīja kādus 2+, kā minimums. 

Kā jau iepriekš tika minēts, principā "pašpasludinātā atgriešanos" vismaz visā, kas attiecas uz skriešanu, sāku ātrāk nekā projekta oficiālo startu pirms nedēļas. Respektīvi, realitātē projektu sāku agrāk, bet publiskajai pirmizrādei gaidīju iespējami labāku zvaigžņu stāvokli. Ezotēriķi apstiprinās, ka it matters. Tikai neprasiet šo follijgalvai, viņš ir pseido ezotēriķis. 

Ja skatās uz manu fizkultūras ainavu pēdējo 16 dienu (faktiski pusmēneša) griezumā, tad aina(va) ir visumā (iespējams, arī galaktikā) simpātiska – skriets 11 reizes, kopā salasot 105 kilometrus. Bilde zīmējas gandrīz kā ziedu laikos, kad 200+ kilometri mēnesī tāds pīpis vien  bija. Pēdējos treniņos arī tendences top arvien pievilcīgākas, kas, iespējams, ļaus man vecgada vakarā izvilkt Kubas cigāru un iešaut konīti par godu veiksmīgam projekta sākumam un globāli klaji sadi*stam gadam, sak, uz neredzēšanos, vecais perdeli!

"Pašpasludinātā atgriešanās" pirmā nedēļa noslēdzās (jā, manās vīzijās blogi tagad ir paredzēti nedēļas vidū, tātad otrdien, trešdien vai ceturtdien) ar vienu pieklājīgu "Ņipro Ikru" treniņu manā mīļajā sādžā Lilastē, ko ieskauj mežs un jūra. 15.69 kilometri jeb gluži tik, cik izvirtuļiem tīk. Lai arī dienu iepriekš es nebūt nedzesēju ikrus un normāli uzkāpināju tempu 10km treniņā, skrējās visumā pieklājīgi. Neizmantotu vārdu "lieliski" vai "ideāli", lai gan, ja par atskaites punktu ņem jebkuru šī gada koptreniņu, tad jā – šis bija zajebis. Medus torte uz līdzšinējo buļļa ekskrementu fona. Beidzot es nebeidzos nost un neatpaliku no čaļiem par puskilometru. Lai gan jāatzīst, ka visas kārtis bija manās rokās – atturējos maršrutā iekļaut kalnus un paugurus, izvēloties iespējami līdzenu trasi, jo pašreizējā kondīcijā kalni mani nobeidz.

Sezonā, kad sezonu grūti nosaukt par sezonu, manas aktivitātes var dalīt divās dalās – līdz martam un pēc marta. Līdz martam viss bija glauni, "Noskrien ziemu" mačos biju ātrs un talantīgs, arī treniņos viss bija pa skaisto un es jau klusībā kalu plānus Latvijas veterānu ziemas čempī ne tikai izcelt zeltu soļošanā, bet arī labot personisko rekordu jūdzes skrējienā un pirmoreiz izskriet zem sešām minūtēm. Principā diezgan droši, ka kaut kādos savas karjeras posmos es to mierīgi varētu būt paveicis, piemēram, pat tālajā 2009.gadā, bet oficiāli tas nav noticis. Šo atstāsim kā filozofisku tēmu kādam no nākamajiem blogiem. Tātad, atgriežoties pie publicētā – februāra beigās apslimu ar dīvainu vīrusu. Man nav ne jausmas, kronis, bronhīts, šupadapakudabra vai kas tas bija, bet pirmoreiz man oža pazuda pilnībā un sentēvu metodes vīrusa sakaušanā arī nepalīdzēja. Pēc tam fiziski sekoja diezgan štruntīgs pavasara – vasaras – rudens periods. Jā, es pakāpeniski, protams, aizgāju arī speķī, bet kad man sākās fiziskās formas lejupslīde, elpceļu un jaudas problēmas, es vēl biju salīdzinoši slaids fizkultūrietis. Bet šis arī droši vien temats nākotnes blogiem. Pierakstu blociņā.

Tiktāl lirika, bet, ja par skaitļiem, tad pirmajā nedēļā (vai divās, kā uz to skatās) -1.9 kilo. Pieklājīgi. Normāli. Pakāpeniski un pārdomāti. Vēl vairāk piedomājot pie ēšanas, piemēram, atturoties no piparkūkām un rasola  Ziemīšos, ir iespējas sasniegt vēl labākus skaitļus. Varētu atteikties arī no alus un dzert dabīgas ābolu, dzērveņu, brūkleņu un citas sulas, kas iegūtas ar aukstās spiešanas tehnoloģiju, bet… alus tomēr ir garšīgs un B vitamīnīgs. Un kā teica mūsu pārgājiena lieldraugs "Piebalgas alus": spēks no saknēm. Mhm! 

1. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 49.0km
kg mīnusā nedēļā: -1.9
kg mīnusā kopā: -1.9
līdz mērķim: +23.1

Projekts Etiopietis: pašpasludinātā atgriešanās

 Shalom! Aha, negaidījāt, vai ne? Dažs labs jau gaidīja gan un pat bakstīja ribās, sak, nu, kad sāksi, kad būs jaunā etiopieša sezona? Ņemot vērā, kādā spekī esmu aizgājis, tas bija tikai laika jautājums. Neskaidrs bija tikai nosaukums, kur starp "pašpasludinātā atgriešanās" figurēja arī "Deja Vu", "Karaļa atgriešanās" un "Leģendas atgriešanās".  Viens krāns gan taisnīgi norādīja, ka leģendas statuss jānopelna, bet tā kā pusmaratonu zem 90 minūtēm neesmu izskrējis, tad misija nav izpildīta. Lai gan... ja paskatās uz panākumiem smagsvaros, tad nedzesēsim muti – tas ir leģendāri. 

Ko galu galā paģēr "pašpasludinātā atgriešanās"? Līdzīgi kā etiopieša sākumpunktā 2016.gadā, stāsts ir par kuili, puskuili un etiopieti. Par cukurpakām, kuras jāizmet. Par ūdens spaiņiem, kuri jāizlej. Par speķbūtību, kuru jāaizsūta nebūtībā. Manā gadījumā tas ir pietiekami ambiciozi par uz "pirmā" etiopieša fona, kur minimums bija -22 kilo, bet maksimums 27. Šoreiz, skrupulozi izvērtējot sportisko kondīciju un fascinējošo četrciparu skaitli (bez brillēm nepamanu komatu) uz svariem, tika nolemts par -25 kilo.

Lai var disciplinēti pieiet pasākumam, protams, derētu arī kaut kādi konkrēti termiņi. Ja ieskatāmies vēsturē, tad 2009. gadā man bija nepieciešami kādi 3 mēneši, lai tiktu vaļā no 20+ kilo, kas principā arī noveda pie mana segvārda Etiopietis. Savukārt 2016. gadā man bija nepieciešami nepilni pieci mēneši, lai tiktu vaļā no 22, un sešarpus mēneši, lai atbrīvotos no 27. Šoreiz būsim mazliet saprātīgāki un par atskaites punktu kā cimperlīgas dāmas noliksim vasaras sākumu, sak, lai var veco peldkostīmu virsū uzstūķēt. Nu, vai manā gadījumā peldbikses. Tātad man ir aptuveni sešarpus mēneši, lai tiktu galā ar 25 cukurpakām. Var jau arī ātrāk, ja zvaigznes pareizi apguļas debesjumā un tā. Piemēram, maksimālo termiņu var atzīmēt 1. maiju – darba svētkus. Ja būs labi pastrādāts, būs arī svētki. Galvenais 00:30 nelīst pie ledusskapja, lai rītu maizi un desu, uzdzerot virsū aliņu.

Gara acīm jau redzu, kā daži čaļi ceļ rokas, lai uzdotu jautājumus par tēmu, kādi tad ir mani sportiskie mērķi. Protams, galvenā prioritāte ir 2021. gada Pārumu pārgājiens, kam seko vēl divi pārgājieni, kuros labprāt piedalītos – "Simtiņš" jeb "No Elles līdz Paradīzei" un Kolka – Dubulti. Protams, ja otrais vispār notiks. Tāpat ar skriešanu – grūti plānot mačus un personisko rekordu labojumus, ja nav zināms, vai sacensības notiks. Bet treniņos es nekad neesmu bijis supersuns Bulta. Taču gaisā virmo doma par "Ņipro Ikru" čempionātu dažādās distancēs. Protams, ja viss būs labi, tad personisko rekordu medības 10km, pusmaratonā un maratonā būtu loģisks scenārijs. Lai vai kā, mērķis jebkurā gadījumā ir nodot pārliecinošu sveicienu pāris strauji uzmirdzējušām zvaigznītēm. Viss pārējais, proti, sveicināt ar spērienu pa pakaļu vai likt elpot manus putekļus, kā teiktu klasiķi, ir дело техники : ) 

P.S. Patiesībā "Pašpasludinātā atgriešanās" klusiņām jau ir iesākusies kādu pusotru, divas nedēļas atpakaļ. Tagad beidzot to var izziņot pasaulei, jo manā gadījumā publiskas apņemšanās strādā aptuveni 1564 reizes labāk nekā, ja es kaut ko daru klusiņām.

P.P.S. Droši vien sīkāk mērķus un virzību pretī tiem, apspēlēšu nākamajos blogos. Tāpat kā to, kā var aiziet lielspeķī un no etiopieša kuilī. Viss gan principā ir loģiski – viss šajā pasaulē ir ciklisks. Šā brīža cikls paģēr dedzināt kalorijām. Let it burn!