Projekts Etiopietis: no kurienes iznira rekordiņš?

Shalom! Kādu laiciņu pašpasludinātais neko nav rakstījis, bet blogs nevaid miris, un, ja vismaz sacensībās ir uzskriets, tad par to ir jāatskaitās. Nu vismaz tikmēr, kamēr etiopietim ir savi 15+ lojālie sekotāji, kas viņa eksistenciālās pārdomas izlasa no A līdz Z. Par to jums, brāļi un māsas, vieds paldies. 

Svētdien, 10.decembrī, man bija svētki, proti, 20. starts sezonā. Jā, tik ņipri un aktīvi kā šogad neesmu skrējis vēl nekad. Mans jubilejas starts bija Ozolnieku Ziemas skrējiens, kur līdz šim ar katru gadu tikai uzlabojis savu rezultātu. Par šo gadu man nebija nekādas skaidrības – ne es ziemīšu tipinājumam biju mērķtiecīgi gatavojos (trenējos, bet bez specifiskiem treniņiem), turklāt arī mana veselība  tīkoja ieviest korekcijas – proti, pirms nedēļas bija specifiskas veselības pārbaudes (kas savā ziņā bija slodze organismam), bet pāris dienas pirms starta pēkšņi sāka sāpēt ceļgals. Diezgan nopietni, ja jau pat ejot tas lika par sevi būtiski manīt.

Taču šis bija gadījums, kad sacensības ir sacensības un iespējams adrenalīns patiesi nomāc sāpes – svētdienas startā ceļgals vispār nesāpēja, lai gan iesildoties un atsildoties tas tomēr vēstīja: "Klau, čali, re ku es esmu!" Jebkurā gadījumā paldies ceļgalam, ka 15 kilometrus tas klusēja un ļāva man izskrieties pēc sirds patikas. 

Kas attiecas uz pašu skrējienu, tad sāku es apņēmīgi un pāris metrus (nu labi, ne gluži piecus vai desmit – drīzāk savus 50 vai 100) pat biju līderu grupā, bet pēc tam iekārtojos sekotāju bariņā ar sev komfortablu tempu. Ik pa laiku uzmetu aci pulsometram, kur cipari man bija te draudzīgi, te ne pārāk – pirmie divi kilo respektabli, turpinājums… nu tā, ar Dievu uz pusēm. Vēlāk temps kritās, te kāpa, atkarībā no seguma – uz asfalta jutos kā zivs ūdenī, citur – ne pārāk. Sirdi sildīja tas, ka neviens mani īpaši neapdzina (labi, labi, sauksim lietas īstajos vārdos – nespēja apdzīt), kas nozīmēja, ka vai nu es tomēr īsti neplīstu, bet, ja plīstu – ar to nodarbojas arī citi. Trešā apļa sākumā gan mani apdzina viens čalis, kas kādu laiku turējās man aiz muguras un tīri teorētiski bija manā vecuma grupā, tātad – līdz ar to tīri teorētiski arī tiešais konkurents. It kā jau mēģināju turēt līdzi, bet jāskatās patiesībai acīs – puika bija viennozīmīgi svaigāks un konkurēšana ar viņu pa lielam bija Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām.

Iespējams, ja es būtu nolēmis skriet ar želejām un pāris ierīt, tad savu pusminūti vai minūti no rezultāta nomestu un ar čali arī spētu pacīnīties, bet pēc kara jau visi gudri un īsākās distancēs par pusmaratonu želejas nemēdzu izmantot. Tad nu palaidu konkurentu tālumā un skatījos, lai tuvākie sekotāji man netiek tuvumā. Un netika ar.

Kas attiecas, uz rezultātu, tad tendences pa apļiem (tādu bija trīs, proti, 3x5km) rādīja, ka temps krītas un es varētu ierakstīties ap 1:07:00 plus/mīnus 20 sekundes. Vismaz tāds viedoklis bija manam pulsometram. Ņemot vērā finiša spurta likumu un tā, finišu man vajadzēja sasniegt tā ap 1:06:25 – 1:06:30. Man par pārsteigumu ierakstījos 1:05:44, bet pulsometrs man uzmērīja savus 150 metrus mazāk.  Ņemot vērā, ka mans pulsometrs parasti pēdējā laikā nomēra drusciņ mazāk kā ir (allaž, salīdzinot ar citiem), tad ticēsim, ka Ozolnieku trase ir akurāt 15.00 un nav stresa. Lai vai kā, pērnā gada rezultāts (1:06:05) pārsists, bet līdz pjedestālam šogad bija tālāk nekā pērn –  vadošie trīs kumeliņi bija jau nu dikti jaudīgi (stabili zem stundas). Lai gan tas nav galvenais – prieks, ka noskrēju ātrāk nekā jebkad, varbūt, ja medālis būtu degungalā, tad varētu ķert gruzi. Vispār skrējās grūti, taču man fātera raksturs - po, ka grūti, jākaplē bietes līdz finišam. Kaut vai zvaigznītes virs galvas lidinās, kaut vai autopilots (jā, ir bijusi vienam Pārumam tāda pieredze).

To vai atklāšu savus nākamā gada mērķus, vēl nezinu. Salasījos te zin gudrus tekstus, ka mērķus nevajag atklāt, jo tad  ieslēdzoties kaut kāda tur "karmiskā pretestība". Man gan grūtības patīk, bet varbūt jāpamēģina pa kluso un tad… pēc starta, jā, tad jau var izpausties. Un papētīt, kā ir "palaižot muti" un "nepalaižot muti". 

2017. gada starti: 

18.03. Rozentāla skrējiens Saldū - 10 km - 42:50

26.03. Liepājas pusmaratons - 21.0975 km - 1:35:48

15.04. Zilo kalnu Stirnu buks - Lūsis 26 km - 2:42:58

14.05. Lattelecom Rīgas maratons - 42.195 km - 3:49:51 PB

27.05. Aizkraukles pusmaratons - 21.0975 km - 1:38:58 – 3. vieta

04.06. Iecavas sporta svētki - 1500 m - 5:36.7 PB

23.06. Jāņu skrējiens Cēsīs - 12.25 km -58:05 PB

01.07. Kornetu Stirnu buks - 24.3 km - 2:52:44

29.07. Pokaiņu meža Stirnu buks - 21.23 km - 2:15:56

04.08. Liepājas stunda - 1h - 13 587 km PB/SB

12.08. Skrien Latvija Kuldīga - 10.55 km - 48:10

19.08. Milzkalnes Stirnu buks - Lūsis 30 km - 3:48:39

17.09. Valmieras pusmaratons - 21.0975 km - 1:34:18 SB

23.09. Gaujas Senlejas Stirnu buks - Zaķis 13 km - 1:34:59

30.09. Noskrien Vēju, Salaspils - 10.31 km - 45:20

07.10. Siguldas pusmaratons - 21.0975 km - 1:35:24

15.10. Rudens kross Zibeņos - 2 km virs 100 kg - 9:12 PB – 1. vieta

21.10. Karostas Stirnu buks - Lūsis 30.7km - 3:04:45

12.11. Skrējiens Patriots - 24 km - 2:00:37 PB

10.12. Ozolnieku ziemas skrējiens - 15 km - 1:05:44 PB

PB – personiskais rekords, SB – sezonas rekords. Ar Liepājas stundu ir interesanti – oficiālos stundas skrējienos tas ir personiskais rekords, bet savulaik, savā leģendārajā 2012.gada Siguldas pusmaratonā pirmo stundu noskrēju ātrāk (13.82).