Olimpiskais pārgājiens: Jugla – Ozolu iela

Sveicināti "Etiopieša" misijas kvēlākie fani. Es zinu, ka jums visiem trīc sirdis un aizrautībā deg acis uzzināt, kā tad potenciālajam etiopietim (bet pagaidām vēl kuilim) ir veicies trešajā nedēļā. Bet pacietieties nedaudz – visticamāk, apraksts šoreiz jūs apciemos svētdienā. Bet līdz tam... par ideju, kas man uzklupa kādā piektdienas pēcpusdienā...

Nevienam nav noslēpums, ka kopš misijas sākuma es daudz staigāju. Lai gan... kas nu kuram ir daudz. Diez vai tas pusmaratons ar astīti (vai kaut kas starp pusīti un marafonu), ko (lielākoties) nedēļas laikā nostaigāju līdz darbam un atpakaļ, un vēl šur tur, ir vērā ņemams cipars manam novadniekam Normundam, kurš attiecīgo distanci nostaigā vienā, divos, trīs vai sliktākajā gadījumā četros piegājienos.Nemaz nerunājot par leģendāro Ojāru Pārumu, kurš jaunības gados 50km un vairāk soļoja tā ka nemetās. Cita starpā jāpiebilst, ka soļoja ātrāk nekā es skrienu : )

 Bet par ideju... Pavisam neviļus man radās doma, ka es varētu aiziet pārgājienā no savas dzīvesvietas Rīgā līdz savai dzimtajai dzīvesvietai Iecavā. Sākumā, ja godīgi, tā doma bija vāja – nu uznāk katram, kad kaut ko gribas. Kā savulaik Aldis Drēģeris dziedāja: "Vai alu, vai šņabi, vai vīnu. Vai daiļo meiteni"... Bet tad manā prātā šī ideja sāka iegūt reālākas aprises:

- pēc nedēļas, 6.augustā sākas Rio olimpiskās spēles. Ideāla diena pārgājienam
- arī pieveicamā distance, atkarībā no kurienes sāk, ir pateicīga – ap 50km (starp citu, soļošanas distance, kas iekļauta arī olimpiādē), ja sāk no Juglas vai ap 42km, kas ir maratons, ja sāk no centra kaut kur pie autenes

Šobrīd es vēl prātoju, vai sākt no Juglas vai centra, cikos sākt (viena opcija ir 6.augusta 00:01, cita saka, ka 6.augusta rīts, kad saule graciozi sāk gorīties pie horizonta), pa kādu ceļu doties un tā tālāk. Attiecīgi no šiem prātuļojumiem varētu būt atkarīgs arī pārgājiena ilgums, bet ar ar vismaz 9-10 stundām nāksies vien rēķināties (ja vien kādā brīdī man neaizbrauc dakstiņu jumts un es nesāku skriet). Labprāt ieklausīšos jūsu padomos un ieteikumos. Un, ja kāds grib pievienoties pārgājienā - lūdzu! 

2. nedēļa: -1.2 kg (+22.8)

Sveiciens jūsmājās, jo raugi – otrā "Etiopieša" nedēļa aizskrējusi kā stirnas, ko ūsainā  un leģendārā muzikanta Eduarda Rozenštrauha dziesmā apdzied Latvijas pirmais  reperis  (viedie un savējie sapratīs, kur suns aprakts) Dainis Porgants.

Lai arī tautas interese par projektu ir jūtami kritusies, tā aizvien ir liela, un tieši šiem lojālajiem lasītājiem es atbildīgi sniedzu otrās nedēļas rezumē!

Godīgi sakot, skriešanas ziņā otrā nedēļa bija slinka, vismaz tās pirmajā pusē, bet otrajā pusē savas korekcijas jau ieviesa veselība. Bija 2x pusstundas jakī jakī uz eliptiskā trenažiera (tas, kur gan rokas, gan kājas strādā tā ka nemetas), bet pirmo skriešanas treniņu aizvadīju tikai trešdien. Tas bija 8km garš skrējiens zivs formā, satiekot mazu ezīti. Jaunais cilvēks (es atvainojos - ezis) bija nedaudz sabijies, ieraugot tādu kuili kā es. Teicu: "Ezīt, nebaidies, esmu etiopietis". Tad viņš uzmeta aci uz mani, neticīgi palūkojās, bet beigās tomēr nopukstēja: "Labi, ticu, skrien tālāk un sakauj savus speķus." Pasmaidīju un tā mēs abi devāmies tālāk savās gaitās – ezis biznesa darīšanās, bet es - sakaut savus speķus!

Trešdienas treniņam gan bija arī savas ēnas puses. Šķiet, ka pirmajā etiopieša nedēļā kaut kā neuzkrītoši sāka sāpēt ikrs. Toreiz bija sajūta, ka tās ir parastas vieglītiņas muskuļu sāpes, kas apciemo tad, kad sen neesi skrējis un uzreiz sāc mētāt varoni. Tad nu lūk, trešdienas treniņa pēdējo kilometros tas ikrs nodeva sirsnīgu sveicienu un turpināja to darīt arī vēlāk man staigājot. Neskatoties uz to, piektdien tomēr izlēmu paskriet "pēc pašsajūtas", bet būtībā izmantojot veco, labo, vēsturisko paņēmienu "pofig, kas sāp, Tu tik skrien". Skrēju gan un ar sakostiem zobiem (bet sakosti zobi, kā zināms, patērē vēl vairāk enerģijas)... Visumā jau skrējiens normāls, bet patiesībā kāja man šobrīd cenšas nodot vēstījumu, ko ceturtdien teica jau mani viedie sekotāji un atbalstītāji – jobcik rozā, ej ka Tu stūrgalvīgais āzi pie fizioterapeita. Jobcik, un izskatās, ka tas ir neizbēgami, jo pēc piektdienas skrējiena "sveiciens" no ikra aizgājis jau līdz (oh no)... Ahillejam. 

Noskrieto kilometru ziņā otrā nedēļa bijusi pieticīgāka (te gan piebilde, ka pirmā "nedēļa" bija deviņas dienas, kamēr otrā jau standartiņš), taču fiziski jūtos arvien labāk (protams, neņemot vērā augstāk minētos sveicienus). Turklāt nostaigāts šonedēļ ir jau vairāk nekā pusmaratons plus pieskaitīsim pakaļas grozīšanu uz trenažiera. Kopumā slodzīte varētu būt aptuveni tāda pati. 

Kas attiecas uz uzturu, tad tajā bija sava kārtība un es pat (šokējoši, bet fakts) regulāri sāku ēst pusdienas. Joprojām manā uzturā nav paciemojusies gaļa (un joprojām neprasās), joprojām ir salātiņi, vājpiena biezpiens, olas, griķi, siers un tā tālāk. Jā, un aukstā zupa! Vispār aukstā zupa pati par sevi ir kā atvars – kā sāc ēst, tā grūti apstāties. 

Iespējams, ka organisms ir jau pieradis vai vienkārši es kombinēju nepareizos ēdienus vai arī man jāierobežo siers uzturā (viedie gan saka, ka citiem esot ok), bet šonedēļ kg kritums nebija tik straujš, tomēr diezgan mērķtiecīgi uz leju gāja (ko apliecināja arī starprezultāti nedēļas vidū). Tiesa, 1.2kg, kas tika nozūmēti šonedēļ ir par maz un šāda ciparam jābūt retam izņēmumam, ja līdz 8.oktobrim grib izpildīt grandiozo mērķi, jo mērķa izpildes potenciāls no 138% nokritis vairs tikai uz 101% (lai gan es biju diezgan drošs, ka otrajā nedēļā cipars būs pieticīgāks – tā man čukstēja pieredze). Lai vai kā, nākamnedēļ prasītos 3-4kg, lai arī nesmādējams cipars būtu jebkas virs 2. Principā trešajā nedēļā aktīvāk vajadzētu pieslēgt arī vingrošanu, ņemot vērā, ka skriešana šobrīd ir zem slaidas jautājuma zīmes.

Paldies visiem, kas tur savus mazos un lielos īkšķus mērķa realizēšanā. Jūsu vērīgās acis man ļauj saglabāt disciplīnu (bet vēl jau sajūsmā plaukstiņas man nav ko plaudēt – vēl tikai otrā nedēļa nofinalizējusies...). Paldies arī kādai augstākās kategorijas alus ekspertei par atbalstu man un alum - viņa vēlreiz atgādināja sen zināmo patiesību – tikmēr, kamēr mēs pie aliņa neko neuzkožam, alus ir vieds dzēriens. Bet alus sakarā man prātā uzausa kāda sena dziesma:

Alus ir labs
Iedzert nav grūt
Dzērājam nevajag
Pļēguram būt

J un ar to arī otro nedēļu finalizējam!

2. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 13.25km
trenažieris: 15.0km
noiets: 33.0km
kg mīnusā: -1.2
kg līdz mērķim: 22.8
plāna izpildes potenciāls: 101%

1. nedēļa: -3.0 kg

Vēsturiski leģendārā projekta "Etiopietis" pirmā nedēļa ir sasniegusi savu loģisko finišu. Ticu, ka daudzus šīs nedēļas gaitā mocīja veselīga interese, kā tad būs, cik tad būs, un kad tad beidzot tas Pārums sniegs pirmās nedēļas atskaiti. Tas brīdis ir pienācis, jūs to esat sagaidījuši! Un ar to jūs arī apsveicu : ) 

Jāatzīst, ka mans paziņojums par projekta uzsākšanu izraisīja diezgan lielu un neviltotu interesi. Aptuveni tik neviltotu, ka to aplūkojuši simtiem cilvēku no 10 valstīm - Latvijas (kas pašsaprotami), Lielbritānijas, Īrijas (arī diezgan loģiski), ASV (šeit jau kļūst interesanti), Norvēģijas, Vācijas, Francijas (derētu vārdus un uzvārdus studijā), Serbijas (šeit mīklas nav – kad sāku projektu, Latvijas basketbola izlase cīnījās par olimpisko ceļazīmi, tāpēc sveiciens vismaz diviem Māriem, Andrejam un visiem pārējiem), Igaunijas un... Ķīnas (tas noteikti ir Jao Mins).

Tos, kurus satrauc mans uzturs, uzreiz varu nomierināt – es nebadojos, brokastis ēdu, vakariņas arī, par pusdienām gan mēdzu piemirst (bet tad es uzkožu ābolīti), bet tā tas ir bijis praktiski vienmēr, tā ka nekā unikāla tur nav, un tas nav tāpēc, ka man ir "Etiopieša" misija. Tiem, kuri pārmetoši paskatās manā virzienā un pie sevis nopurpina "pusdienas tak ir jāēd", es  atbildu ar "zinu, jel, zinu". Neapzināti, taču apsveicami, ka no manas ēdienkartes ir vismaz pirmajā nedēļā ir "izslēgusies" Dievs vien zina kādas kvalitātes gaļa, kā arī ķiploku grauzdiņi, čipsi, jebkāda veida maize, viss majonēzīgais un tā tālāk. Toties dažāda veida salāti, olas, rīsi, griķi – tie sāk piedzīvot savu triumfa gājienu. Un jā, bez siera tomēr nespēju dzīvot. Nezinu, ko par to saka eksperti, bet man garšo un es ēdu. Uzkožot pie aliņa (šeit ekspertu viedoklis nav nepieciešams) : )

Paralēli tikumīgakam uzturam, protams, arī sportiskas aktivitātes ir nākušas palīgā, bet principā šobrīd noskrietie kilometri ir tīri simboliski. Tā teikt – es jau tikai iesildos. Jā, skriets ir četras reizes (kas nedēļas nogrieznī ir it kā puslīdz normāli), taču noskrietais svārstās no 3.05km (dienā, kad organisms man kā cimperlīga caca paziņoja, ka negrib, lai es skrienu) līdz 8.56km (nākamajā dienā, kad iekšējā balss dziedāja slaveno tievētāju hītu "mūv jōr badī, šeik jōr ēs").  Vairāk esmu sācis arī staigāt (no un uz darbu, un citos virzienos) un nedaudz virs dvacāra arī sakrājies (neskaitot noieto Majoru pludmalē pagājušajā sestdienā un svētdienā – tur vēl vismaz čiriks klāt nāk).

Bez šaubām, man ir virkne cilvēku, kuri mana kārdina ar bulciņām, saldumiem, pīrādziņiem, picām, alu (ok, akceptēju) un citām nešķīstām lietām. Piemēram, mans kolēģis un plaša profila speciālists Rihards katru dienu ēd tādas interesantas konfektītes, un kā jau cilvēks ar dāsnu sirdi, piedāvā arī man. Pagaidām man pietiek spēka pateikt "nē" : ) Iespējams, Latvijā labākais alus eksperts, mans brālis Dzintars piektdien aicināja uzēst picu un uzdzert pa virsu aliņu. Ja jūs zinātu, cik tā pica IZSKATĪJĀS garšīga... bet alu pāris malkus es tomēr iedzēru! Par laimi izcilais leģendāro izteicienu autors Edmunds (tas, kurš B nevis N) man piedāvā tikai alu. Ja no citiem var, tad no Tērvetes (Bauskas, Piebalgas, Užavas, Brenguļu, Valmiermuižas) alus nevar atteikties "ticības" dēļ. Patiesībā pirmajā nedēļā kārdinājumu ir bijis maz. Par laimi. Lūk, augusts gan ir tāds slidens mēnesis, kā mēdz sacīt – mammas dzimšanas diena, vecāku kāzu jubileja, tēva māsas apaļā jubileja, krustdēla apaļā jubileja. Iedomājies, kas par veselīgu pārtiku tiks likta galdā? Tad man būs jāizņem no skapja vecais, noputējušais teiciens "es nevaru, man diēta" : )

 Bet, ja pievēršamies pirmās nedēļas rezumē, tad esmu trāpījis zelta vidusceļā, kaut kur starp maksimālajām (4.0) un minimālajām (2.0) cerībām. Trīnītis starta nedēļā ir cienījams cipars, un tādā garā turpinot, plāns tiks izpildīts ar uzviju. Taču jāatceras, ka šāda veida misijas parasti nav gludas kā maza bērna dibentiņš, tāpēc... būs interesanti! Vēl daudz, daudz darba priekšā!

1. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 25km
noiets: 20.4km
kg mīnusā: 3.0
kg līdz mērķim: 24.0
plāna izpildes potenciāls: 144%

P.S. Starp citu, tas, ko pastaigās un skriešanā var izbaudīt, ir daba un laika apstākļi - skaista, priecīga, dusmīga un tā tālāk. Vienā no treniņiem gandrīz atrāvos no viņas, bet lielais lietus mākonis tomēr aizgāja dažus centimetrus gar mani : )

Projekts "Etiopietis". Starts!

Ar šo publiski paziņoju par projekta "Etiopietis" sākumu! Ko tas nozīmē? Vienkārši – 13 nedēļu laikā es kļūšu par 22 000 - 27 000 gramiem vieglāks. Jā, tieši tā – septiņus gadus pēc leģendārā "-45" (tas ir absolūtais absolūtais cipars, bet konkrētajā gadā varēja būt laikam -30) es apņēmies vēlreiz pierādīt (un pirmkārt jau pašam sev), ka viss ir vienkārši. Jeb kā viedie saka - "viss ir galvā".

Kāds jautās – bet kāda sanbernāra pēc Tev tas viss ir vajadzīgs? Pirmkārt un galvenokārt – līdzīgi, kā pirms septiņiem gadiem, esmu diezgan palaidies (jeb kā saka "pietuvinātie avoti" – izplūdis), lai neteiktu, ka būtiski. Lai būtu ar ko attaisnoties, norakstīsim to visu uz septiņu gadu krīzi, un, lai būtu, kam atskaitīties, padarīsim šo pasākumu publisku. Pirmkārt, atskaitīšos sev (katru nedēļu), un jūsu vērīgās acis visu uzmanīs.

Kāpēc "etiopietis"? Viss ir vienkārši – 2009. gadā, kad sāku, ko līdzīgu, sākumā tiku dēvēts par kuili, pēc tam par puskuili un beigās par etiopieti. Vēsture, protams, mēdz atkārtoties, bet vislabāk to atkārtot pašam. Skaidrs, ka uzsāktā misija prasīs gan gribasspēku, gan raksturu. Pirms septiņiem gadiem noskaidrojām, ka ar to nav nekādu problēmu. Un šoreiz?

Kāpēc 13 nedēļas? Tāpēc, ka tieši pēc 13 nedēļām (nu labi, nedaudz ar astīti) ir Siguldas pusmaratons, tātad jā – ideālā variantā tas rezultējas ar maniem kārtējiem 21.0975km. Pagaidām esmu iestrēdzis pie skaitļa "34" (pēdējoreiz – 2015.gada 21.jūnijā Ventspilī).

Pilsētā runā, ka pēc maniem 2009. gada piedzīvojumiem bija vairāki cilvēki, kas skriešanai pievērsās manā iespaidā. Un vēl joprojām sit uz pleca, sak "visu cieņu" . Viss jau it kā forši, bet runā, ka uz veciem lauriem gulēt nav labi. Tātad vajag jaunus!

Par saviem 2016. gada piedzīvojumiem katru nedēļu rakstīšu blogā etiopietis.blogspot.com. Iespējams, ka par to atgādināšu arī feisītī, lai kāds var iekomentēt kaut ko par tēmu "sarauj, kuili", "kas par malacīti" vai "haha, lol, speķotais lašara" : )