Distanci izvēlējos, kā lielākoties ierasts, īso - tā līdz desmit kilīšiem (šogad īsā jeb tautas distance bijusi robežās no 8.3 līdz 9.6). Argumenti kārtējo reizi šādai izvēlei bija visumā spēcīgi - (jeb kā teiktu čekas aģents ar segvādu Pugulis, tad) pirmkārt, vēsture pierādījusi, ka vismaz man īsajā distancē ir vairāk iespēju dot komandai vairāk punktu nekā garajā, otrkārt, man ir čujs un ņuhs, ka garajai man pietrūkst ātrumizturības (vienīgais posms, kad skrēju garo, respektīvi, Salacgrīvā, gan šo tēzi nepierādīja), treškārt, kas zināmā mērā iet kopā ar "otrkārt" , to pirmo un vienīgo apli nobliežu tā, ka mani māc šaubas par kvalitatīvu otro, ja tāds būtu jāveic, ceturtkārt, kāpēc mocīties vairāk, ja var mocīties mazāk?! Vienīgie mīnusi īsās distances izvēlei - mazāk izredžu fortunizēties izlozē un nav iespēju pakonkurēt ar jau pieminēto Māri : ) Bet gan jau mūsu laiks vēl pienāks...
Šoreiz pirmoreiz skrēju bez pulsometra un pat Endomondo, jo manējais piedzīvojis vecuma marasmu, bet telefonu nav jēgas ņemt līdzi, jo kurš gan līdzi distancē ņem ķieģeli (lasi - planšeti). Tātad bliezt nācās pēc sajūtām, nezinot ne savu tempu, ne noskrieto distanci. Ņemot vērā, ka parasti šos rādītājus es tomēr mēdzu kontrolēt savus viedverķos, to nezināšana mazliet tomēr deva pa nervu psiholoģiski, lai gan neko būtiski neietekmēja. Sak - pats izdomāja problēmu, kuras nav.
Pulsometra / Endo neesamībai gan ir būtisks trūkums - neredzu savu ātrumu pa kilometriem, neredzu citus statistikas rādītājus, kurus varētu iekļaut blogā. Tātad arī tas viss pēc sajūtām. Un pirmajos kilometros sajūtas bija gana labas. Varētu teikt, ka pat pieklājīgas, ņemot vērā, ka šonedēļ treniņos savu pakaļu es diez ko pavilkt nevarēju. Pats sev šķitu visumā ātrs un arī sprinta etapā, kas bija kādā trešajā kilometrā, šķiet, ka vairāk apdzinu nekā kāds man aiznesās garām. Pēc sprinta arī lēnām sāku pagurt, vismaz pašam tā šķita un neoficiāla, bet diezgan droša informācija liecina, ka tā arī bija. Ja pirmajos trijos kilometros temps varēja būt ap 4:12, tad pēc tam, visticamāk, nokrita starp un ap 4:30 - 4:40. Komandas biedrs Artūrs saka, ka visu laiku elpojis man pakausī, esot kādus 30-50 metrus aiz muguras un noplīsis pie trepēm, kas ved uz tiltu. Atceros, ka es pēc trepēm biju pēc vella aizelsies un vienīgās domas, kas man prātā bija: "Kur finišs? Dodiet finišu!" Līdz tam tomēr bija kāds gabaliņš, pāris konkurentus līdz tam nokodu, viens jaunēklis uz "jaunības svaigumu" spurtā man ielika, bet kopumā pieklājīgi.
37:15 (4:29 min/km temps), 27.vieta grupā un 57. absolūtajā vērtējumā. Īpaši jau temps liekas pārsteidzošs, ņemot vērā mani iekšējo sajūtu, sak "ņeh, es tak neesmu formā". Un šī sajūta man seko visu ziemu... tpu, pavasari... vai rudeni. Vai nu kas tagad par gadalaiku. Izskatās, ka pareizo atbildi sniegs 10km Rozentāla skrējienā (ja piedalīšos) vai Liepājas pusmaratons. Līdz tam gan vēl plānveidīgus treniņus jāatsāk...
Ņipro ikru komanda, kā baumo, saglabā 19. vietu, bet individuāli esam diezgan labi savās vecuma grupās. Artūrs VT30 grupā pat astotais. Es, ja Salacgrīvā būtu skrējis īso garā vietā, būtu septītais. Varētu jau sist plaukstiņas, ka mēs abi būsim TOP10, bet ir viens BET - gluži kā man ir trīs starti īsajā, noteikti tā ir vēl labam baram ļautiņu, bet kopvērtējumā ņem vērā četrus labākos posmus no pieciem. Tātad, teorētiski vēl kāda čupiņa var mūs apsteigt. Bet tīri fantāziju līmenī - jā, mums varētu spīdēt TOP 10-15 grupā un ap TOP 30-40 absolūtajā. Man arī TOP60 sprinta etapā. Mērķis pēdējā posmā ir izbaudīt Koknesi un noskriet tā, lai kādi 920+ kontā ieripo arī šoreiz.
Varētu tagad kūpināt Kubas cigāru līdz Koknesei, bet, visticamāk, tomēr piedalīšos LSVS telpu čempionātā (veterānu mačos) 29. februārī. Skriešu jūdzi (1609m) ar konkrētu mērķi un ambīcijām, bet par 3000 metru soļošanu vēl domāju... jo tomēr kā soļotājs jūtos diezgan kokains un kontroversāls : ) Pēc tam Koknese, varbūt Rozentāla skriešanas svētki Saldū (21.03.) un tad jau aprīlī startē Stirnu buks (Kolka, 04.04.) un Skrien LV (Liepāja, 11.04.). Bet pagaidām visu gaišu. Lai jums ņipri ikri!
P.S. Dace, protams, mums atkal atnesa visvairāk punktu, bet es pamanījos visu samenedžēt tā, lai paspētu izskriet viņai pretī vēl pirms izlozes. Man gan no izlozes jēgas nebija, jo šoreiz nenospīdēja, toties pa balvai izcēla Artūrs un Dzintars. Tātad Koknesē pirmoreiz Dace, atkal es un pēc ilgāka pārtraukuma Andis. Fortūna, dzirdi? :)
