Shalom! Kopš sevi atceros kā skrējēju, slimojis ar visādām saaukstēšanās slimībām praktiski neesmu. Nu, ja neņem vērā tos retos divdienniekus un trīsdienniekus, kad temperatūra strauji uzlec, bet tu šo nelieti nokauj nevis ar antibiotikām, bet ar vakara skrējienu un/vai dzērienu. Pāris dienas un vīruss ir prom. Sakauts! Iznīcināts! Aizsūtīts aiz trejdeviņiem kalniem! Šoreiz gadījies mazliet citādāk...
Principā es zinu no kurienes vējš pūš. Jo es taču vienmēr esmu teicis "ha, es taču neslimoju", bet pēdējo 300 dienu laikā atrāvis gan angīnu, gan (izskatās, ka) bronhītu duetā ar deguna blakusdobumu iekaisumu. Un pazaudētu ožu (kas lēnām tomēr atgriežas). Vējš pūš no Rīgas jūras līča krastiem, vietā, kur strādāju. Nevarētu teikt, ka tas ir veselīgs pasākums, ņemot vērā visu to putekļu gūzmu, ar ko mēdz sastapties manas plaušas ikdienā. Protams, reizēm palīdz respirators, reizēm plauša tāpat iepazīst jaunu putekļu formu, kas visticamāk uz tās veido nesimpātiskus nosēdumus.
Savukārt nesimpātiskā patiesība ir tāda, ka kopš "Noskrien ziemu" Kuldīgā pirms vairāk nekā divām nedēļām, neesmu skrējis. Nu ja neskaita vienu īpatnēju improvizāciju ar 2+2 kilometriem. Pēc tam gan atkal uzpeldēja slavenā iekaisuma temperatūra un galva palika dulla. Dīvaini, vecās labās metodes pret vīrusiem vairs tik labi nedarbojas. Varbūt jāpiemet asums un jākļūst par roni, gremdējoties ledainos ūdeņos (lai gan šitajās smieklīgajās parodijziemās varbūt nemaz tik ledains arī nav).
Faktiski, ņemot vērā otrajā rindkopā minēto, nākas secināt, ka organisms man kaut ko cenšas pateikt. Piemēram, paņem nelielu pauzīti sportiskajās aktivitātēs vai maini darbu, kačok! Varbūt abus divus. Neskriet divas nedēļas tas tomēr ir psiholoģisks izaicinājums, īpaši, ja gribas, bet nevar (un nesanāk). Bija man te milzu plāni uz veterānu mačiem (kur biju pieteikts jūdzes skrējienam un 3000 metru soļošanai), bet nācās atteikties no dalības. Īpaši plāni man bija attiecībā uz jūdzi, kur ambīcijas un sportiskā forma droši vien tos ļautu realizēt. Bet... atliksim to uz nākamo jūdzes skrējienu.
Skaidrs, ka jebkurš vīruss čakarē organismu kā Čakars Čakarjanošvilli, tāpēc ir mazliet bažas par sportisko formu - vai tā nebūs pasējusies pirms gaidāmās sezonas sākuma, jo raugi, pēc divarpus nedēļām ir Rozentāla skriešanas svētki Saldū (10km), 4. aprīlī Stirnu buks Kolkā, bet vēl nedēļu vēlāk - Liepājas pusmaratons. Ok, bukā, ja jūti, ka nevelk, vari ieslēgt "netieku kalnā, ķeršu kaifu" režīmu, savukārt asfalta pasākumos, parasti to režīmu neļauj ieslēgt "gribu personisko rekordu" ambīcijas. Un dešukā vai pusītē... nu jā, gribas tādus smukus ciparus, kuri jau ir manā galvā.
Un vēl, pirms t.s. sezonas sākuma (respektīvi, pavasaris + vasara + rudens), gribas labi noslēgt arī "ziemu" ar dalību "Noskrien ziemu" Grand Finale posmā Koknesē, bet ar šitādu pašsajūtu... khm. Tiesa, pie doktora esmu bijis un risinājums man ir. Svētdien man vajadzētu būt uz starta līnijas. Un pēc tam uz finiša ar. Jautājums tikai - cik ātri... Svarīgākais, lai pēc tam neseko vēl viena... "reklamnaja pauza". Pļē*...
* - "Pļē" ir šaurā lokā izmantots izteiksmes veids, kas nozīmē aptuveni to pašu, ko "Idritvai kociņ, tā ir baigā &^%$#" :)
