Shalom! Kāda sena tautas gudrība vēsta, ka, ja ļoti kaut ko gribas, tad to
varot. Pēdējās nedēļās bija zināma tendence uz saldumiem – vafelēm, kūkām
(tomēr visādi svētki, ieskaitot dzimšanas dienu), arī maizi ēdu vairāk nekā
līdz šim. Principā arī nekautrējos no eļļā ceptiem kartupeļiem, ceptām
maizītēm, un klīst leģendas, ka naktīs apēdu visas desas un sierus. Principā
nekas jauns, kaut kādus līdzīgus stāstiņus jūs jau dzirdējāt iepriekš – mutes disciplīna
klibo kādas 5-6 dienas nedēļā un tad vienā dienā pēkšņi tiek ieviesta kārtība
saimniecībā : )
Vai kāds vēl atceras, ko tiku rakstījis pēdējā blogā? Jā, biju gatavs saderēt
uz aliņu vai četriem, ka nākamajā nedēļā svara kritums būs līdzīgs, ja ne
lavīnai, tad no pirmā stāva loga krītošam kaķim. Nu… ja vien kaķis nav resns
lempis, kas patiesībā nevis krīt, bet gan lēnām slīd pa mājas fasādi, tad manas
derības ir zaudētas. Labi, ka neviens neteica – aiziet, saderam! Tāpēc tos
četrus aliņus es izdzeršu pats (ja bloga turpinājumā parādās dīvainības –
zināt, ko vainot…)
Šo divu marta nedēļu laikā nolēmu arī sevi notestēt, uzskrienot 5km uz ātrumu.
Šeit jāpiebilst, ka esmu tipisks sacensību skrējējs un treniņos izspiest no
sevis maksimumu man ir diezgan grūti. Nevarētu teikt, ka neiespējami, bet sarežģīti.
Mans personiskais rekords piecītī ir 20:15 un skaidrs, ka es kaut kad cierēju
uz sub20, bet šajos testa mačos, kas notika 4.martā, mans mērķis bija visumā
pieticīgs – izlīst no 23 minūtēm, tātad kilīti skriet vidēji uz 4:36. Ņemot
vērā kādā kondīcijā biju, uzsākot "pašpasludinātā atgriešanos" plus
kādā svarā esmu joprojām (nu jau arvien mazāk, taču, ja paskatās uz labākajiem
rezultātiem visās distancēs, tad tie tapuši ar aptuveni 10kg mazāku svaru),
principā mērķis bija pamatoti piesardzīgs.
Teikšu kā ir – diena, kad plānoju veikt lidojošo piecīti, bija sūdīga no visiem
aspektiem: spēcīgs vējš, kas manā gadījumā 50% bija pretīgs sānu un pretvējš,
arī pašsajūta draņķīga, ar kādu saprāta balss teiktu, ka "nenesies uz
pilnu klapi". Es tomēr neklausīju saprāta balsij. Jau sākumā gan biju
nolēmis – ja pirmais vai pirmie divi km būs neapmierinoši, metīšu mieru.
Pirmais kilometrs pārsteidza ar 4:02, bet otrais, lai arī bija būtiski lēnāks,
tomēr nebija tik bezcerīgs – 4:17. Jāpiebilst, ka otrais un trešais kilometri
bija izteiktā pretvējā un sānu vējā – ja otrajā vēl turējos pretī, tad trešajā
sāku lamāties, bet dusmas laupa enerģiju tikpat cik [cenzēts] vējš un trešais
km tam bija apliecinājums – 4:27. Par laimi, pēc tam vismaz daļēji izdevās
novirzīties no sasodītā vēja un ceturtais jau atkal bija pieklājīgāks (4:20),
bet piektais jau ir pēc formulas "bliez, ko spēj". Bliezu, cik tajā
dienā vispār varēju nobliezt un pēdējais kilometrs pa 4:13. Galarezultāts jūtami
labāks nekā gaidīts – 21:18 – stipri tālu no personiskā un relatīvi tālu no
pēdējā piecīša mačos (20:55), bet ņemot vērā stabilo puskuili un pašsajūtu – ir
labi. Uz pašsajūtas rēķina featuring bezvējš (un varbūt pāris kilo nost), manuprāt,
mierīgi varēja palīst zem 21 minūtes. Bet
to atstāsim kādai citai reizei. Pašreizējā situācija liecina – lai kādā speķī
būtu, esmu pārsteidzoši ātrs.
Tuvākās nākotnes iecerēs man ir arī notestēt sevi uz 10 kilometru tempa skrējienu.
Tur, visticamāk, ballīte notiks ar papildspēkiem. Šo pasākumu vajadzētu
realizēt tuvākā mēneša laikā. Jā, arī pusmaratonu varētu nobliezt, vēlams gan
sacensībās, bet ir pāris BET: vasarās pusītes neskrienu, tātad būs jāskrien
rudenī. Esmu drošs, ka tad sacensības būs. Puslīdz drošs! Jā, uz to laiku
Daniels moš būs savakcinējis vismaz 6.9% Latvijas iedzīvotāju… Lai gan ar
tādiem tempiem, haosu, tizlošanos, shēmošanu un pāķismu, ticamāks ir variants, ka es līdz rudenim (sākot
no gada sākuma) būšu izdzēris 690 litrus alus. Principā nekas neiespējams – 2.9 litri
dienā. Jā, protams, drusku jāsarauj varētu būt, iespējams, pēdējā mēnesī savs
piecītis dienā būs jāpaņem, bet vienalga ticamāk nekā tā amatieriskā tizlošanās
ar vakcīnām un principā visu pārējo, kas saistās ar veselības sistēmu.
Vēl arī derētu (ATKAL!) mazliet pamainīt ēšanas paradumus, tā teikt – mazāk ēst
vafeles, bulkas, desu, ceptus kartupeļus, maizi un tā tālāk. Pag, jūs sarakstā
nepamanījāt sieru? Jā, to grūti no manas ēdienkartes likvidēt. Praktiski neiespējami.
Pietiek jau ar to, ka ķiploku grauzdiņi man ir retāk nekā svētku dienas
februārī. Nē, nu, protams, var to visu maukt iekšā, bet tad drusku pārdomātāk
jādarbojas taktiski, praktiski un faktiski, lai kilo kristu. Krist jau viņi
krīt un kritīs, bet būtu labi ātrāk. Tagad ēdu sievas gatavoto kūku… garšīga,
bet it kā nevajadzētu, jo noteikti tur ir daudz kaloriju, bet kā teica
Mārgaretas Mičelas romāna "Vējiem līdzi" galvenā varone Skārleta O'Hara:
"Par to es domāšu rīt, jo šovakar man gribas ēst".
12. un 13. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 150.3
kg mīnusā: -0.3
kg mīnusā kopā: -10.7
līdz mērķim: +14.1
