Ideja par četru debespušu skrējienu jeb skrējienu seriālu "4 debespuses" radās jau procesā. Pirmais posms šajā pasākumā bija 2018.gada beigās, kad radās visnotaļ spontāna ideja par skrējienu Iecava - Jelgava (32km). Turpinot skriešanu no un uz Iecavu, tam sekoja Bauska - Iecava (22km) maijā un Iecava - Vecumnieki (23km) augusta beigās. Tas, ka jāskrien debespuses sapratām kaut kur starp Bausku un Vecumniekiem. Savukārt Rīga bija loģisks "Grand Finale", jo tā jau tā debespušu bildīte arī sazīmējās. Un Rīga - Iecava kļuva par īstu "Grand Finale" nevis kā "Skrien Latvija" noslēdzošais ķeksītis.
Par Rīga (Gaismas pils, LNB) - Iecava (Brīvības piemineklis) datumu izvēlējām 2. novembri. Sak, ziema vēl nav klāt, gan jau laiks būs normāls. Turklāt bija jāmēģina uztrāpīt periodam, kad nav nevienu sacensību. Laika apstākļi skrējiena nedēļā solīja it kā optimistisku bildi, bet ar laiku jau kā ar bitēm... Mhm!
Starts pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas jeb Gaismas pils. Jau vēl pirms starta sapratām, ka distancē nāksies izbaudīt pretvēju. Un tas vis nebija nekāds jaukais vasaras vējiņš, kas silda miesu un dvēseli. Jāatzīst, ka arī pirmo lamuvārdu es izmantoju jau pēc kādiem 50 vai 500 metriem, kad mazliet nolohojos un iekāpu peļķē ar vienu kāju un bonusā apšļakstīju otru. Sak, saslapini vienu, otrā par brīvu : ) Lai gan gauži tracināja vējš un arī automašīnu plūsma (bet, ko gan var gribēt no A7 šosejas), ceļš līdz Ķekavai (aptuveni 15.5km) bija visnotaļ raits ar veiklu pauzīti Anda darbavietā Kuršos un kafijas pitstopu Lībā. Kā teiktu klasiķi - īstie sūdi sākās vēlāk.
Ja fiziski Rīga - Iecava sākās ar pirmo soli pie Gaismas pils, tad psiholoģiski kādu gabaliņu aiz Ķekavas apļa, kur vējam pievienojās arī lietus. Fiziski jutos labi, vienīgais, kas besīja - laika apstākļi un tie kretīni, kas, iespējams, viņuprāt, bija nonākuši WRC rallijā. Saprotu, ka šoseja ir šoseja, tā ir domāta automašīnām nevis brīvmāksliniekiem ar K2, tomēr daži krāni apdzīšanas manevrus veica tik pārdroši, ka principā pielikt bikses arī bija opcija.
Bez tā tomēr iztika, bet zaļo pieturu izmantoju Dzērumu pagriezienā (apmēram 13.5km pirms finiša), jo pēc Ķekavas kafijas diezgan īpatnēji sāka uzvesties vēders. Nācās veikt preventīvas pārrunas ar saviem iekšējiem orgāniem, jo finišs nebija gluži aiz stūra. Fiziski palēnām jauda sāka noplakt neilgi pirms pieminētā pagrieziena,kad aiz muguras bija kādi 28km, bet priekšā - 15. Stabilo nīkulīti ieslēdzām pēc DZ.P., kad manas vai Anda klapatas lika vairākkārt pāriet soļos, kā rezultātā pāris kilometros temps bija septiņas un pat astoņas minūtes. Lai arī vieta pateicīga, nevienu brīdi nebija doma iekāpt autobusā un "finišēt ar komfortu" : )
Vienā brīdī arī man radās sajūta, ka transports, kurš kursē maršrutā "Shit - Happens", beidzot piestājis pieturā "Pašpasludinātais etiopietis". Iespējams, epizodiski jau ātrāk, bet tā izteikti enerģijas deficīts uzbruka 7-8 kilīšus pirms finiša, apmēram, pie Dimzukalna. Tad ķēros pie ogļhidrātu želejām, ko nebiju izmantojis Siguldā (jo kaut kur pēc 2/3 distances sapratu, ka labāk pietaupīt nebaltām dienām (un iepriekšējā sestdiena bija vizuāli, vienubrīd fiziski utt. nebalta) nevis bezjēdzīgi izlakt pusmaratonā, kur rezultāts paļubomu būtu ar Dievu uz pusēm). Vienu želeju izmantoju pie Dimzām, ar otro panašķojos pie Iecavas stacijas un puslīdz enerģija un spēciņi bija atpakaļ. Tomēr tikmēr sāka nopietni sāpēt pēda (mhm, tā pati, kuru joprojām remontēju - vispār esmu patīkami pārsteigts, ka bez lielām problēmām tā izturēja gandrīz maratonu), tāpēc no stacijas līdz hesītim pārvietojos diezgan īpatnējā kustību amplitūdā kā pusklibais makšķernieks Vasja. "Hesburger" bija kādu pusotru kilometru pirms finiša jau stabilā Iecavas teritorijā ar vienu nolūku - paņemt un izlakt kolu, lai ir enerģija.
Ko dara kola redzējām pēdējā pilnajā kilometrā, kad bija 5:41 jeb 11. ātrākais. Uz 43 kilīšu fona patiešām simpātiski. Pēdējais puskilo gar Iecavas upes krastu, kur risks paslīdēt un pa stāvkrastu ielidot ūdenī sastādīja ap 69%, bet gods kam gods - noturējāmies tajā 31%. It kā ar 43 kilometriem nebūtu gana, finišs bija pa kāpnītēm no Iecavas koka tiltiņa līdz Brīvības pieminekļa pakājei. Par laimi - tie tikai ir kādi 20-30 metri. Labā ziņa - finišā sagaidīja tētis un bračka ar draudzeni. Un gardu alu. Mans Dačuks tikmēr vēl bija ceļā, strauji tuvojoties Iecavai, lai gan viss ir relatīvi - jo, ja cilvēks ir sirdī, tad viņš ir blakus, mhm : )
Rīga - Iecava 43.51 kilometru noskrējām 4 stundās un 24 minūtēm. Principā pieklājīgi, ņemot vērā formātu un tā. "4 debespušu" superfināls mums piedāvāja pārbaudīt mūsu raksturu. Tas mums ir. Man arī "Grand Finale" bija attiecību kārtošana ar maratonu kā tādu, jo, kā zināms, abi skrietie bijuši tādi... diskutabli. Man šķiet, ka mūsu attiecības sāk uzlaboties. Lai gan skaidri to varētu pateikt sacensību režīmā. Vai būs? Atbildēšu filozofiski - uzreiz pēc pirmā maratona es pārliecinoši teicu, ka to vairs neskriešu 10 gadus, bet pēc pāris stundām (drīzāk - pēc pāris aliņiem) jau prātoju, ka varētu nākamo jau tā paša gada rudenī bliezt...
Kas tālāk? "Patriots" uz lielas jautājuma zīmes, "Noskrien Ziemu" Priekuļos gan iezīmējies ar izsaukuma zīmi. 1-2 starti sacensību režīmā būs, viss pārējais - izklaide un dzīves baudīšana. Renesanses un izlaušanās sezona bijusi (ir) seksīga un gan jau arī lielais rezumē par to taps. Jautājums tikai - kad. Bučas un shalom!
