Shalom! Aizvadītajā nedēļā manā kalendārā bija iezīmēts starts "Cēsu pavasarī", kur skrēju jau pirms gada, taču šoreiz sacensību nedēļā virs galvas savilkās drūmi negaisa mākoņi. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tādējādi pirms starta apsvēru trīs iespējas - 1) neskriet, bet būt koučs un motivators, 2) skriet, bet vieglā riksītī, 3) skriet uz pilnu klapi. Patiesībā vēl bija ceturtā opcija - 8.0 km distanci nomainīt pret 4.8. Bet nu tā būtu smieklīga distance...
Kas īsti par negaisa mākoņiem virs manas gaišās galvas savilkās? Nekas jauns - saaukstējos otro reizi pusotra mēneša laikā, šoreiz jau pa nopietno - tik, ka daktertante izrakstīja tās tabletītes, kuras parasti nelietoju - nu tās, kas nogalina baktērijas vai inhibē to augšanu. Tādējādi, protams, starts bija zem treknas un speķainas jautājums zīmes, jo "baktēriju slānītājtabletītes" un skriešana neesot baigi labā kombinācija. Visu nedēļu, protams, neskrēju, bet dienu pirms starta notestēju sevi ar trīs kilometriem. Pats skrējiens it kā normāls, bet pēc tā nejutos īpaši labi. Ja izsakās sulīgi, tad visā visumā (un galaktikā) sū*īgi.
Tomēr tas taču nebūtu es, ja ar savu naivo un brīžiem pārgalvīgo optimismu necerētu līdz pēdējam brīdim. Sacensību rītā zināju, ka skriešu, taču cik daudz un kā - tas bija eksistenciāli sarežģīts jautājums. Uz starta stāvot prātoju, ka pirmos kilometrus skries no sirds un rajona, bet pēc tam skatīsies - ja nebūs labi, tad nometīs apgriezienus un turpinās "pensionāriņā". Taču sāku labi, labam pirmajam sekoja labs otrais, trešais, ceturtais un tapa skaidrs - te ir cīņa par to, lai uzlabotu pagājušā gada ciparu (37:27). Mhm, tas pārsteidza pat mani. Pirmie četri patiesībā bija tik fiksi, ka secināju, ka nākamos četrus var skriet savas 3 minūtes lēnāk un tik un tā to vecciparu uzlabot. Tas, ka temps kaut kur kritīsies bija skaidrs kā diena un es zināju, kur noteikti būs iespēja gan paelst, gan papūst - sestajā kilometrā, kas veda vienā nekaunīgi grūtā kalnā. Man šķita, ka es tajā kalnā kāpju. Rāpjos. Mīcos. Imitēju skriešanu. Bet laikrādis oponēja - no way bratella, Tu skrien : )
Svarīgākais bija tikt ar to kalnu galā (un tikt tā kalna galā) un pārāk nesabremzēties, jo pārējie, kas sekoja turpinājumā, lai gan arī nebija nekādi saldējumiņi ar šokolādes glazūru pa virsu, tomēr ar manu Stirnu buka rūdījumu, bija pieveicami visnotaļ respektabli. Gluži tā es viņus pievarēju, lai gan slimošana, protams, darīja savu un elsoju es aptuveni kā surikāns, kas mūk no aptrakušas hiēnas, kas grib šamo apēst pusdienās. Jāteic, diezgan laba motivācija, kā tikt uz finišu, vai ne?
Dīvainā kārtā šoreiz Cēsu ielās un meža takās viedais laikrādis man uzmērīja 190 metrus pa virsu (vai pērn 190 pa maz?), bet, lai vai kā, finišā iejozu stabili - 36:55. Ja ņem tīros 8 kilometrus, tad vēl seksīgāk - 36:11. Gluži vai ameizings, ņemot vērā, cik nelietojams biju vēl tās pašas nedēļas trešdienā.
Intereses pēc arī paskatījos un salīdzināju "Cēsu pavasari" 2018. un 2019. Pa kilometriem visi šogad bija naskāki, izņemot pirmo. Patīkamākā tendence, ka distances sarežģītākajā posmā (pēdējie četri), es iepriekšējā gada kilometrā paveikto "ščolkāju" kā vecais fermeris Ģimons, uzlabojot diezgan izteikti. Sportiskā forma tātad laba. Imunitāte...khm, khm... te gan derētu piestrādāt. Līdz maija beigām sacensībās pauze (tas, vai treniņi būs prātīgi vai neprātīgi - tas jau atkarīgs, ko veselības kundze teiks un kā uzvedīsies), bet tad sekos "Olaines apļi". Skatīsimies, kas man ar izturību. Respektīvi, mauksim 16 kilo. Ticējums vēsta - gadā, kad skrienu Olainē, rudenī jaudīgi krīt personiskais rekords pusmaratonā : ) Lai notiek un shalom!
P.S. Cēsis ir visumā seksīga pilsēta. Pirmkārt, pilsēta, kur ir daudz Pārumu (sveiki, radiņi) savādāka nemaz nevar būt. Otrkārt, otro reizi pēc kārtas nospīd izlozē. Šoreiz izcēlu dziru. Būs ballīte!
