Projekts Etiopietis: Jāņu skrējiens un etiopieša zīmes…

Shalom, brāļi un māsas. Paldies visiem krietnajiem cilvēkiem, kas par spīti dalībai (vai nedalībai)  nozīmīgākajā sezonas startā - litrabola pasaules kausā, tomēr apsveica Līgas un Jāņus viņu vārdadienās. Mēs to novērtējam : )

Es savu vārda dienu ielīgoju ar startu leģendārajā skrējienā "Jānis un Jānītis", kas katru gadu tradicionāli 23. jūnijā notiek Cēsīs. Šis bija mans ceturtais starts šajā dzīvesprieka festivālā, tiesa, pēdējā reize bija stipri pasen – pirms manas skriešanas dižķibeles 2012.gadā. Zīmīgi, ka ar katru reizi, kad startēju, savu ciparu uzlaboju un tādas bija manas klusās cerības arī šoreiz, lai gan lielā mīkla bija trase, kas jau vismaz pēdējos trīs gadus bija cita nekā tā, kurā skrēju savulaik.

Jau starta vieta bija citur – tā saucamajā Rožu laukumā, kur mēs, skriešanas entuziasti un viedi cilvēki, nemanījām nevienu rozi. Šokējoši! Kas attiecas uz pārējo distanci, tad kaut kāda daļa bija pa jau sendienās iepazītām ielām un takām, bet daļa arī pa jaunām. Mana lielākā intriga bija – kad beidzot būs tas varenais "stirnu buka tipa kalns", kas savulaik man sagādāja milzu grūtības. Skrēju, skrēju, neredzēju, saskumu un finišēju : ) Lai gan patiesībā jau skumjām nebija vietas – lai arī dižkalns mani šoreiz nesagaidīja, tomēr bija pietiekami kalnu un leju, kas valdzināja un izaicināja, bet acīmredzot manas kājas ir tādā formā, ka tās var pievarēt jebkuru kalnu (stirnu buks šobrīd par to noteikti ierēc).

Ja salīdzinām ar buciņu, tad "Jāņa, Jānīša"  trase (mans pulsometrs saka, ka tā bija 12.25km gara) bija diezgan maiga. Lai gan teikt, ka bija viegla, būtu maldīgi – tā piedāvāja savus izaicinājumus, kāpumi distancē lika piepūst vaigus un strādāt uz pilnu kapacitāti. Lai vai kā, man tomēr šķiet, ka salīdzinot ar Jāņu skrējienu, vismaz to, kas bijis laika posmā no 2009. līdz 2012., jaunāko laiku variants tomēr ir vieglāks. Vai arī man ir mežonīgi uzkačāts skils. Pašam jau lepni gribētos domāt, ka otrais, ha! Jebkurā gadījumā, grozies kā gribi, progress turpinās:

2009. – 1:22:20
2010. – 1:07:30
2012. – 1:04:20
2017. – 58:05

Pēc finiša pāris jauniepazīti čaļi man jautāja, ko nozīmē tie "Parums Athletics" un "Projekts Etiopietis" logo uz mana krekla. Viens jautāja vai neesmu saistīts ar ebrejiem, bet otrs filozofiski sprieda, ka tā zvaigzne etiopieša emblēmā vai tik nav saistīta ar sātanismu, tipa kaut kāda tur sātana zvaigzne…  : ) Bet varbūt, gudrinieki, jāsāk beidzot iepazīt Etiopijas karoga elementi, ko?! Smejos ūsās un bārdā.

Skrējiens "Jānītis, Jānītis"  faktiski man bija spēku pārbaude pirms Stirnu buka, kas mani aicinās un vilinās 1. jūlijā Kornetos pie Igaunijas robežas. Ar lielu varbūtību tajā startēšu, jo pēc būtības nākamā nedēļas nogale man ir patīkamā apvienojums ar svarīgo - dienu vēlāk, turpat Vidzemē, bet, ja precīzāk, tad Jaunpiebalgas pusē, no malu malām sabrauc Pārumi, lai risinātu ģimeniski svarīgas un eksistenciālas lietas. Faktiski šalomizēts salidojums ar būtisku pievienoto vērtību. 

Projekts Etiopietis: etiopietis, motivācija un shalom!

Shalom! Miers ar jums, miers jūsos un jūsu tuvajos. Jāatzīst godīgi, ka pēc slavenā (kur nu vēl slavenāk) Lattelecom Rīgas maratona pašpasludinātajam etiopietim ar motivāciju bijis nu tā… ar Dievu uz pusēm. Jo ir dižmērķis, tā sasniegšana vai nesasniegšana, un pēc tam, jā, var rasties problēmas. Nepieciešams jauns mērķis, lai par sabiedroto nekļūst slinkums, alus "Brālis" (vai bračka ar alu by default) vai kas cits.

Principā, ja tā skatās, tad mērķa finalizāciju (ja mērķis ir bijis dižs, t.i. ilgstošs un ar lielām, kā tagad moderni teikt, ekspektācijām), īpaši, ja fināls bijis ne gluži tāds kā cerēts, var salīdzināt ar iemīļotā virtuves zirnekļa aiziešanu mūžībā vai šķiršanos no Mazās, Evii, Rrrrrra (bļin, nosaucu visas savas bijušās, izņemot čūskulēnu). Respektīvi – dziļš gruzons, dziļas, eksistenciālas pārdomas un garšo alus. Skaidrs, ka slikti. Lai gan  - saprātīgās devās alus ir dziedniecisks.

Protams, ne kurš katrs, bet "Bauskas", "Užavas", "Valmiermuižas", "Brālis" un "Piebalgas". Par Tērveti es pēc pagājušās nedēļas šoka esmu sācis šaubīties, jo… kā gan, ka Tevi jupis, "Tērvetes Senču" (savulaik mana ranga neapstrīdams pirmais numurs) vai garšot štruntīgāk par "Cēsu Premium"? Jā, jūs nepārlasījāties, Cēsu čurūdens garšoja labāk par veco labo tērvetnieku… Sensācija! Tāpēc jautāšu atklāti "Tērvetes alum"– tā ir nejaušība vai jūs kaut ko esat neglābjami sajājuši? 

Bet atgriežoties no alus pie mērķiem, jāatzīst, ka pēc Lattelecom Rīgas maratona tā īsti jaunu mērķi neesmu sev nolicis. Ir vīziju līmenī pāris mērķi, kuru realizācija pat klusiņām tiek veikta, bet kaut kas nav. Skrien, etiopietis, skrien, bet nav asuma. Reizēm ir, reizēm nav. Ne šis, ne tas. Ne bū, ne bē.

Kā ar to cīnīties? Hm, jā, iespējams, tūlīt ēterā nāks viens mazmērķis, tad ēterā nāks viens mērķis kā tāds un tad tam visticamāk sekos dižmērķis. Pagaidām man šķiet, ka etiopietis skrien inerces pēc. Pēc idejas tas jau nav slikti, bet nepieciešams jauns uzrāviens. Un tas būs. Kā sacīt jāsaka - "kā es te stāvu" vai "kā es te dzeru Piebalgas Jubilejas". Nu ja… Shalom!

Projekts Etiopietis: pusmaratonistu sprints un politika

Shalom. Uzreiz nomierināšu, ka virsrakstā minētais nav tieši sasvstarpēji saistīts, respektīvi, pusmaratonistu sprintā nav nekā politiska. Cita lieta, ka politikā var būt sprints, pusmaratons un maratons, bet tas jau ir, tā teikt, lēciens politiķu laukumā. Es esmu pusmaratonists (un wannabe maratonists). Manā gadījumā virsrakstā minētās lietas nebija savstarpēji saistītas, bet vienkārši notika vienā nedēļas nogalē, un es tajās biju iesaistīts. Tieši.

Sāksim ar manu "pamatbiznesu", respektīvi, skriešanu, tātad etiopieša pusmaratona sprintu. Ņemot vērā, ka es skrienu garās distances un lielākoties tie ir pusmaratoni (nu ja, 5, 10 vai 42km, šķiet, ir retāk pat kopā skaitot… iespējams, pat pieskaitot buciņus un citus taku skrējienus), tāda distance kā "štuka piecsimt" jeb 1500 metri ir reāls sprints. Un, uz ko gan Tu vari cerēt sprintā, ja trenējies galīgi neboltiski, respektīvi, ne kā Useins Bolts, bet gan kā Zersenajs Tadese?!

Ja mani aprēķini ir precīzi, tad Iecavas sporta svētkos 1500 metru distancē startēju trešo reizi – bija piegājieni 2010. un 2015.gadā (2011.gadā neļāva paģiras, 2012.gadā, šķiet, svītru pārvilka masu mediju sporta spēles, 2013.gadā mīlas skurbums, bet par 2014.gadu skaidru ziņu nav), un šogad es mēģināju vēlreiz (pērn es biju par resnu, lai piespiestu savu pakaļu kvalitatīvam darbam). Ņemot vērā, ka nekad tam īpaši neesmu gatavojies, tad tas man allaž bijis vairāk šovs, pakazuha un izklaide, kas savā ziņā tomēr parāda tendences un sportiskās formas aspektus. 

Un šeit mēs nonākam pie politikas. Dienu pirms Iecavas sporta svētkiem, kā zināms, notika pašvaldību vēlēšanas. Viedi ļaudis man piedāvāja kļūt par novērotāju, un, lai gan svārstījos, ņemot vērā visādus "par" un "pret" ņēmu un piekritu. Lai arī visumā viss bija mierīgi, bez balsu pirkšanas un klajas grēka devas (drīzāk jāsaka, ka visaizdomīgākie bija citi novērotāji nevis vēlētāji), novērošanas process ir interesants arī tad, ja nav "ekšons", neviens nevienu neaģitē un tā tālāk. Cilvēks ir pateicīgs pētniecības objekts un patiesi, patiesi, es jums saku – tas, kā viņi dodas vēlēt, kā viņi uzvedas un tā tālāk, ir interesanti. Visvairāk man atmiņā palicis kāds jaunietis, kas vēlēšanu iecirknī iesoļoja pēc skata pārliecināts – sak, dodiet man vēlēšanu zīmes un konvertu, man skaidrs bizness. Taču, kad viņš apsēdās un sāka prātot, sapratu, ka mana pirmā teorija ir pārliecinoši izgāzusies – viņš pārcilāja lapiņas no pirmās līdz piektajai (jā, uz varu Iecavā pretendēja pieci saraksti) vienu pēc otras noliekot uz galda, līdz beidzot pēc piektās viņš smagi nopūtās… Šķita, ka viņš ir vīlies piedāvājumā. Taču tad viņš atkal paņēma visas lapiņas, šķiet, visu rūpīgi apdomāja un ilgi, ilgi, iespējams, vilka plusiņus un svītrojumus. Bet varbūt tikai otro… jo beigu beigās bija kāds konverts, kurā bija ielikti visi pieci saraksti un izsvītroti pilnīgi visi kandidāti :)

Patiesībā vēlēšanu iecirknī redzēju virkni ļaužu, kas šķita nezināja, kur nonākuši. Lai arī ne gluži tikko pilngadību ieguvuši, bija ļaudis, kas īsti nezināja, kā tos krustus un svītrojumus veic un kas vispār jādara. Iespējams, viņi tiešām devās vēlēt pirmoreiz, jo piedalījās kāds viņu draugs, radinieks vai tamlīdzīgi. Iespējams, viņi gribēja vēlēt, bet visu izlēma vēlēšanu iecirknī. Lai vai kā, man kā rūdītam vēlētājam šie "a kas te jādara?" ļaudis šķita savdabīgi. No vienas puses, varbūt skumji, no otras – apsveicami, ka viņi atnāca uz iecirkni, atšķirībā no tās puses balsstiesīgo, kas mājās lepni pirda mīkstajos krēslos, komentēja, ka viss ir slikti, viss sūkā un lepni paziņoja, ka "nekas jau nemainīsies, tāpēc nebalsošu". Apsveicu, tieši pateicoties jums, daudzās pašvaldībās nekas arī nemainīsies, lai gan daudzviet pārmaiņas bija nepieciešamas.

Balsošanas process Iecavā dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ ieilga un Iecava kļuva par pēdējo novadu Zemgalē, kur tapa zināms saņemto balsu skaits. Īsi pirms četriem rītā, nodevis vēsti, tautai un partijai, devos mājup, bet gulēt aizgāju ap pieciem, jo vēl par vēlēšanu piedzīvojumiem un novērotāja pieredzi stundas garumā stāstīju mammai. Nosnaudos šķiet kādas četras stundas, deviņos no rīta vai drusku vēlāk biju jau augšā, jo pēc pāris stundām jau bija starts 1500 metros.

Un šeit atgriežamies pie skriešanas. Iespējams, ka kļūda bija neiesildīties (varbūt bija tikai iesildīšanās imitācija), iespējams, ka kļūda iepriekšējā dienā bija skriet 8 km (jā, gluži no sestdienas plkst. 7:00 līdz svētdienas 4:00 iecirknī nebiju, laiku dalījām ar manu menedžeri, brāli un leģendu Dzinču, kurš svētdien uz masu un pieredzīti izcēla sporta svētku zeltu basītī), taču skrējienu iesāku jūtami smagnēji – pirmajos divos apļos mans organisms, un, jo īpaši elpošanas sistēma, šķiet nesaprata, kas tas par sasodītu sprintu. Taču noslēdzošajos divos apļos adaptējos, viss kļuva vieglāk un sāku pielikt soli (diemžēl pierādījumu tam nav, jo pulsometrs tajā dienā notēloja muļķi, bet šķita, ka pielieku), pēdējā aplī eleganti apskrēju trīs censoņus un finišā ieskrēju kā piektais ar 5:36.7. Oficiālā informācija liecina, ka tas ir personiskais rekords. Lai gan no vēstures annālēm pazudusi informācija par 2010.gadu, kad arī skrēju 1500 metrus, šķiet, ka togad mans rezultāts, ja atmiņa neviļ, bija ap 5:40 – 5:45, bet ne ātrāk. Savukārt, 2015. gadā biju jūtami štruntīgāks jeb 5:54. Kas attiecas uz šo gadu, tad nepamet sajūta, ka varēju arī ātrāk – varbūt, ja būtu mazāk "speķizēts" un vairāk gulējis : ) Bet tas jau ir stāsts no sērijas, kā būtu, ja būtu un arī par slikto baletdejotāju, kuram debesu zvani traucē. Es teiktu, ka 5:36.7 ir objektīvs rādītājs, un, ja pieņemam, ka 2010.gadā tiešām bija cipars ap 5:40 (nez kāpēc šķiet, ka bija tuvāk 5:45), tad tas liecina par potenciālu.

Bet, lai potenciālu realizētu, vēl daudz darba priekšā, jo uz lauriem gulēt nav labi. Ja godīgi, tad šobrīd veidojas interesanta situācija, bet pašpasludinātais etiopietis pagaidām nav skaidrībā ar savu nākamo startu. Ventspils maratons / pusmaratons / 10.55 vai tamlīdzīgi šobrīd nav plānā. Ticamāks ir 23.jūnija skrējiens "Jānis, Jānītis", lai gan arī šeit vēl neesmu drošs. Tāpēc teikšu kā viedie maiju civilizācijas šamaņi: "Laiks rādīs. Shalom".