Pašpasludinātā atgriešanās, E3: -/+ 0.0 (+23.1)

Shalom! Parasti šāda veida projektos agrāk vai vēlāk pienāk tā saucamā "stragla nedēļa". Aplūkojot vēsturiskos datus, nākas secināt, ka "etiopietī" šīs nedēļas tradicionāli bijušas no 3. līdz 5., kā arī ap 8. un 9. nedēļu. Vērojot bezkaislīgos skaitļus uz svariem, ko pamanīju šodien, varētu padomāt, ka stragls šoreiz ir ātrāk, taču nebursim drāmu.

Teorētiski aizvadītā tiešām bija otrā nedēļa. Praktiski, ja kāds iepriekš lasīja starp un ārpus rindām, tīri tehniski un pēc idejas "pašpasludinātā atgriešanās" sākās jau pirms trim, respektīvi, pirmā patiesībā bija veselas divas. Tātad tradīcijas tiek ievērotas – stragls pagodina mani ar ierašanos tieši trešajā nedēļā. Principā nekā pārsteidzoša šajā nebūtu arī tad, ja šī nebūtu trešā nedēļa.

Aizvadītās septiņas dienas iekrita ļoti interesantā periodā – Ziemīšos, kad galdā tiek likta tonna piparkūku, divas tonnas štovētu kartupeļu (tfu, kāpostu) un trīs tonnas konfekšu. Lai kā man gribētos domāt, ka es jau diezgan pieklājīgi no visa tā atturējos, nevar noliegt, ka principā ēsts tika vairāk nekā vajadzētu, kaut vai pa klusiņām. Un organisms jau arī nav muļķadesa – jūtot, ka ieslēdzies "etiopieša režīms", viņš tver iespēju "baroties" no visa iespējamā. Piparkūkas, saldējumi un "Vinnijs Pūks" viņam patīk visvairāk : ) Tāpēc šeit satiekas divi vienā -  trešās nedēļas stragls no vienas puses ir izlaidība, bet no otras - arī loģiska notikumu secība speķa likvidācijas procesā. Turklāt, guess what? JĀ! Nupat tak bija augošs mēness! Tad var augt viss, arī speķis personības dziļākajos slāņos.

Ja pievēršamies matemātikai un statistikas datu analīzei, tad šajās septiņās dienās noskriets pat par 3 kilometriem vairāk nekā iepriekšējās septiņās (52 vs 49), taču tam ir racionāls izskaidrojums – ja aizpagājušajā nedēļā tika skriets piecas dienas, tad pagājušajā sešas. Vidējie kilo treniņā gan līdz ar to ir nīkulīgāki (8.75 vs 9.80),  bet arī nekā sensacionāla tur nav – vienītī skriet 15+ nav diez ko liels motivācijs (drīzāk – tā centīgāk jāsaņemas), bet koptreniņu šajās dienās nav bijis. Tad nav citu variņu, kā skriet vismaz 15-20. 

Koptreniņus atstāsim nākamajam gadam, bet šajā mana dižslaistnība runā pati par sevi – par kilometriem bagātāko mēnesi (kas vēl turklāt nav noslēdzies) pārliecinoši ir kļuvis decembris (kas principā loģiski, ņemot vērā pašpasludinātā atgriešanos), savācot ap 170 kilometriem (Vecgada diena būs patiesības moments).  Visticamāk, tas būs vairāk nekā es savācu četros mēnešos no jūlija līdz oktobrim. Kilometru ziņā 2020. ir "Porno & Co", neaizvelkot (pēc vēsturiskās informācijas  spriežot – pirmoreiz karjerā) līdz štukai. Ja Vecgada dienā fizkultūra būs cienījama (vismaz 10+), tad varētu vismaz interesantu skaitli atraut – 888.

Būtu labi veco gadu aizvadīt un jauno iesākt baigi neaizrijoties ar to, kas mums ir ledusskapī un visur citur, bet to jau nekad nevar zināt… 6.janvāra blogam vajadzētu nest vismaz 100 gramu (0.1kg) zudumu, pretējā gadījumā nākamais blogs droši vien būs pēc divām nedēļām. Mhm, tāda tā tehnika ir, kad speķis uz eju neiet : ) 

2. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 52.5km
kg mīnusā nedēļā: -0.0
kg mīnusā kopā: -1.9
līdz mērķim: +23.1

P.S. ŠĪ ir pirmā reize, kad foto etiopieša blogam atkārtojas. Pieņemsim, ka arī pēdējā, bet… you never know.

Etiopietis, S6E2: pašpasludinātā atgriešanās -1.9 (+23.1)

Shalom! Pirmā nedēļa Etiopieša sestās sezonas pirmajā nedēļā ir aizritējusi. No mārketinga un sabiedrisko attiecību viedokļa, protams, svarīgi startā ielikt jaudīgu pieteikumu, lai, kā sacīt jāsaka, konkurenti bīstas un fani attālināti sajūsmā lauž krēslus. Tā principā ir bijis visās etiopieša sezonās, ka starta uzrāviens ir varens. Lai gan, nupat runājot ar ekspertiem, tomēr nonācām pie secinājuma, ka nav svarīgi kāds ir starts, svarīgi kāds ir finišs.

Lai vai kā, principā manas ekspektācijas bija augstākas nekā to uzrāda bezkaislīgie skaitļi. Piemēram, 2016.gada etiopietī pirmajā nedēļā aizlidoja 3.0 liekie kilo, bet 2018. gada versijā "Renesanse. Izlaušanās" pa pieskari aizgāja 2.1. Tātad ambīcijas pieprasīja kādus 2+, kā minimums. 

Kā jau iepriekš tika minēts, principā "pašpasludinātā atgriešanos" vismaz visā, kas attiecas uz skriešanu, sāku ātrāk nekā projekta oficiālo startu pirms nedēļas. Respektīvi, realitātē projektu sāku agrāk, bet publiskajai pirmizrādei gaidīju iespējami labāku zvaigžņu stāvokli. Ezotēriķi apstiprinās, ka it matters. Tikai neprasiet šo follijgalvai, viņš ir pseido ezotēriķis. 

Ja skatās uz manu fizkultūras ainavu pēdējo 16 dienu (faktiski pusmēneša) griezumā, tad aina(va) ir visumā (iespējams, arī galaktikā) simpātiska – skriets 11 reizes, kopā salasot 105 kilometrus. Bilde zīmējas gandrīz kā ziedu laikos, kad 200+ kilometri mēnesī tāds pīpis vien  bija. Pēdējos treniņos arī tendences top arvien pievilcīgākas, kas, iespējams, ļaus man vecgada vakarā izvilkt Kubas cigāru un iešaut konīti par godu veiksmīgam projekta sākumam un globāli klaji sadi*stam gadam, sak, uz neredzēšanos, vecais perdeli!

"Pašpasludinātā atgriešanās" pirmā nedēļa noslēdzās (jā, manās vīzijās blogi tagad ir paredzēti nedēļas vidū, tātad otrdien, trešdien vai ceturtdien) ar vienu pieklājīgu "Ņipro Ikru" treniņu manā mīļajā sādžā Lilastē, ko ieskauj mežs un jūra. 15.69 kilometri jeb gluži tik, cik izvirtuļiem tīk. Lai arī dienu iepriekš es nebūt nedzesēju ikrus un normāli uzkāpināju tempu 10km treniņā, skrējās visumā pieklājīgi. Neizmantotu vārdu "lieliski" vai "ideāli", lai gan, ja par atskaites punktu ņem jebkuru šī gada koptreniņu, tad jā – šis bija zajebis. Medus torte uz līdzšinējo buļļa ekskrementu fona. Beidzot es nebeidzos nost un neatpaliku no čaļiem par puskilometru. Lai gan jāatzīst, ka visas kārtis bija manās rokās – atturējos maršrutā iekļaut kalnus un paugurus, izvēloties iespējami līdzenu trasi, jo pašreizējā kondīcijā kalni mani nobeidz.

Sezonā, kad sezonu grūti nosaukt par sezonu, manas aktivitātes var dalīt divās dalās – līdz martam un pēc marta. Līdz martam viss bija glauni, "Noskrien ziemu" mačos biju ātrs un talantīgs, arī treniņos viss bija pa skaisto un es jau klusībā kalu plānus Latvijas veterānu ziemas čempī ne tikai izcelt zeltu soļošanā, bet arī labot personisko rekordu jūdzes skrējienā un pirmoreiz izskriet zem sešām minūtēm. Principā diezgan droši, ka kaut kādos savas karjeras posmos es to mierīgi varētu būt paveicis, piemēram, pat tālajā 2009.gadā, bet oficiāli tas nav noticis. Šo atstāsim kā filozofisku tēmu kādam no nākamajiem blogiem. Tātad, atgriežoties pie publicētā – februāra beigās apslimu ar dīvainu vīrusu. Man nav ne jausmas, kronis, bronhīts, šupadapakudabra vai kas tas bija, bet pirmoreiz man oža pazuda pilnībā un sentēvu metodes vīrusa sakaušanā arī nepalīdzēja. Pēc tam fiziski sekoja diezgan štruntīgs pavasara – vasaras – rudens periods. Jā, es pakāpeniski, protams, aizgāju arī speķī, bet kad man sākās fiziskās formas lejupslīde, elpceļu un jaudas problēmas, es vēl biju salīdzinoši slaids fizkultūrietis. Bet šis arī droši vien temats nākotnes blogiem. Pierakstu blociņā.

Tiktāl lirika, bet, ja par skaitļiem, tad pirmajā nedēļā (vai divās, kā uz to skatās) -1.9 kilo. Pieklājīgi. Normāli. Pakāpeniski un pārdomāti. Vēl vairāk piedomājot pie ēšanas, piemēram, atturoties no piparkūkām un rasola  Ziemīšos, ir iespējas sasniegt vēl labākus skaitļus. Varētu atteikties arī no alus un dzert dabīgas ābolu, dzērveņu, brūkleņu un citas sulas, kas iegūtas ar aukstās spiešanas tehnoloģiju, bet… alus tomēr ir garšīgs un B vitamīnīgs. Un kā teica mūsu pārgājiena lieldraugs "Piebalgas alus": spēks no saknēm. Mhm! 

1. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 49.0km
kg mīnusā nedēļā: -1.9
kg mīnusā kopā: -1.9
līdz mērķim: +23.1

Projekts Etiopietis: pašpasludinātā atgriešanās

 Shalom! Aha, negaidījāt, vai ne? Dažs labs jau gaidīja gan un pat bakstīja ribās, sak, nu, kad sāksi, kad būs jaunā etiopieša sezona? Ņemot vērā, kādā spekī esmu aizgājis, tas bija tikai laika jautājums. Neskaidrs bija tikai nosaukums, kur starp "pašpasludinātā atgriešanās" figurēja arī "Deja Vu", "Karaļa atgriešanās" un "Leģendas atgriešanās".  Viens krāns gan taisnīgi norādīja, ka leģendas statuss jānopelna, bet tā kā pusmaratonu zem 90 minūtēm neesmu izskrējis, tad misija nav izpildīta. Lai gan... ja paskatās uz panākumiem smagsvaros, tad nedzesēsim muti – tas ir leģendāri. 

Ko galu galā paģēr "pašpasludinātā atgriešanās"? Līdzīgi kā etiopieša sākumpunktā 2016.gadā, stāsts ir par kuili, puskuili un etiopieti. Par cukurpakām, kuras jāizmet. Par ūdens spaiņiem, kuri jāizlej. Par speķbūtību, kuru jāaizsūta nebūtībā. Manā gadījumā tas ir pietiekami ambiciozi par uz "pirmā" etiopieša fona, kur minimums bija -22 kilo, bet maksimums 27. Šoreiz, skrupulozi izvērtējot sportisko kondīciju un fascinējošo četrciparu skaitli (bez brillēm nepamanu komatu) uz svariem, tika nolemts par -25 kilo.

Lai var disciplinēti pieiet pasākumam, protams, derētu arī kaut kādi konkrēti termiņi. Ja ieskatāmies vēsturē, tad 2009. gadā man bija nepieciešami kādi 3 mēneši, lai tiktu vaļā no 20+ kilo, kas principā arī noveda pie mana segvārda Etiopietis. Savukārt 2016. gadā man bija nepieciešami nepilni pieci mēneši, lai tiktu vaļā no 22, un sešarpus mēneši, lai atbrīvotos no 27. Šoreiz būsim mazliet saprātīgāki un par atskaites punktu kā cimperlīgas dāmas noliksim vasaras sākumu, sak, lai var veco peldkostīmu virsū uzstūķēt. Nu, vai manā gadījumā peldbikses. Tātad man ir aptuveni sešarpus mēneši, lai tiktu galā ar 25 cukurpakām. Var jau arī ātrāk, ja zvaigznes pareizi apguļas debesjumā un tā. Piemēram, maksimālo termiņu var atzīmēt 1. maiju – darba svētkus. Ja būs labi pastrādāts, būs arī svētki. Galvenais 00:30 nelīst pie ledusskapja, lai rītu maizi un desu, uzdzerot virsū aliņu.

Gara acīm jau redzu, kā daži čaļi ceļ rokas, lai uzdotu jautājumus par tēmu, kādi tad ir mani sportiskie mērķi. Protams, galvenā prioritāte ir 2021. gada Pārumu pārgājiens, kam seko vēl divi pārgājieni, kuros labprāt piedalītos – "Simtiņš" jeb "No Elles līdz Paradīzei" un Kolka – Dubulti. Protams, ja otrais vispār notiks. Tāpat ar skriešanu – grūti plānot mačus un personisko rekordu labojumus, ja nav zināms, vai sacensības notiks. Bet treniņos es nekad neesmu bijis supersuns Bulta. Taču gaisā virmo doma par "Ņipro Ikru" čempionātu dažādās distancēs. Protams, ja viss būs labi, tad personisko rekordu medības 10km, pusmaratonā un maratonā būtu loģisks scenārijs. Lai vai kā, mērķis jebkurā gadījumā ir nodot pārliecinošu sveicienu pāris strauji uzmirdzējušām zvaigznītēm. Viss pārējais, proti, sveicināt ar spērienu pa pakaļu vai likt elpot manus putekļus, kā teiktu klasiķi, ir дело техники : ) 

P.S. Patiesībā "Pašpasludinātā atgriešanās" klusiņām jau ir iesākusies kādu pusotru, divas nedēļas atpakaļ. Tagad beidzot to var izziņot pasaulei, jo manā gadījumā publiskas apņemšanās strādā aptuveni 1564 reizes labāk nekā, ja es kaut ko daru klusiņām.

P.P.S. Droši vien sīkāk mērķus un virzību pretī tiem, apspēlēšu nākamajos blogos. Tāpat kā to, kā var aiziet lielspeķī un no etiopieša kuilī. Viss gan principā ir loģiski – viss šajā pasaulē ir ciklisks. Šā brīža cikls paģēr dedzināt kalorijām. Let it burn!

Kā neierakstīties līkumā jeb "Noskrien ziemu" skrējēju mītiņš

Shalom! Sena paruna vēsta: "Ja Muhameds neiet pie kalna, kalns nāk pie Muhameda". Mūsdienu skarbajos apstākļos, kad uz katra stūra uzglūn kronis, Bils Geits ar trīsmetrīgu šprici un čipu, kuru rotā "New World Order" logo, kas draud izjaukt visus mūsu skaistos sapņus un padarīt mūs vadāmus ar tālvadības pulti, kuru kaut kur no Teksasas rančo, ēdot ikrus (nē, ne ņipros) un uzdzerot izsmalcinātu Čīles vīnu, vada Rokfelleri, Rotšildi, Bozess, Masks, Cukerbergs un vēl saujiņa izmeklētu neliešu*... tā, pag, aizmirsu ko gribēju teikt. Nu jā, mūsdienu skarbajos apstākļos, šo seno gudrību varētu pārfrāzēt: "Ja Noskrien ziemu neiet pie Tevis, ej pie Noskrien Ziemu". Sacīts, darīts! 

Dienā, kad visa Latvijas inteliģence un dižākie gaismas nesēji sacēlās pret valdību un pieprasīja iespēju kotletes un alu lietot bez maskām**, "Ņiprie Ikri" Siguldā izdomāja uzskriet "Noskrien ziemu" pirmo posmu gida un NZ šefa Roberta vadībā. Ņemot vērā, ka ļaunā valdība ar tumsas princi Krišjāni, tumsas princesi Ilzi, kā arī apokalipses jātniekiem Ugu un Juriju*** visas sacensības ir nogriezuši (neesmu drošs, cik ļoti vainīgi pie tā ir pēdējie divi, bet nu pieklājības pēc pieliku), jārada pašiem savi mači. Kolektīvie treniņi, šķiet, ir aizliegti, tāpēc noformējām to kā mītiņu "Par skrējēju tiesībām", tātad mēs varējām būt kaut vai 25. Bijām četri - gids Roberts un trīs "Ikri" Jāņa, Artūra un Māra personās. 

Pirmie pieci Siguldas kilometri bija viegli, līdzeni un skaisti, pārsvarā pa pilsētas ielām un takām, bet par to mūs jau brīdināja, līdz ar to varēju pačilot. Ņemot vērā, ka šogad esmu pārgājis pieklājīgi pievilcīgā speķa pīrādzītī, man sirdij tuvāki ir līdzenumi nevis kalni, bet, kas gan ir Sigulda bez kalniem? Taku skrējienos tas faktiski būtu noziegums pret dalībniekiem. Roberts par trasi patiešām bija parūpējies, tāpēc jācer, ka gaisma uzvarēs tumsu, un pārredzamā nākotnē (teorētiski, arī 5 gadi ir pārredzama nākotne, bet nē, paldies) sacensības atgriezīsies. Tai skaitā arī ar "Noskrien ziemu" Siguldā. 

Tādi jūtami kāpumi sākās otrajos piecos kilometros un principā es savā pašreizējā kondīcijā, kas ir vairāk nekā ar Dievu uz pusēm, tādiem kalniem neesmu gatavs. Vismaz tik ļoti, lai sadotu konkurentiem pa pakaļu tā, lai tas izskatās salūts jūras krastā. Taču ainaviski distance bija vienkārši konfekte. Tiesa, ar augstu riska faktoru - sak, garšīga, bet ēdot var iedzīvoties kariesā. Respektīvi, daudz pagriezienu un līkumu (teju, kā Siguldas bobsleja trasē) tehnisku noskrējienu, kur jābūt uzmanīgam - ja esi tizls, trase tevi par to var sodīt. Turklāt, sestdienas rītā takas bija mazliet piesalušas, slidenas. 

Skriešanas kompanjoni zina, ka mana firmas zīme ir vismaz reizi eleganti noraut uz mutes. Protams, arī šoreiz bez tā neiztika, taču neviens to nepamanīja. Es taču teicu - eleganti : ) Pirmā reize bija vienā no noskrējieniem, kad neierakstījos līkumā un izlidoju no trases, teju ielidojot relatīvi zemas bīstamības aizā (jā, bija arī krietni bīstamākas nogāzes, kurās neierakstoties, mēsli varēja būt lieli). Puikas tobrīd bija aiz līkuma kādus 25 metrus tālāk, tāpēc labākais, ko viņi varēja dzirdēt, bija klusu decibelu troksnītis. Otro reizi nolikos kādu kilometru pirms finiša, kad nejaudāju kāju pacelt un aizķēros aiz... akmens, zara vai kāda neredzama elementa (piemēram, kosmiskā atkrituma vai follija cepurītes). Atkal kompanjoni bija drusku priekšā, tāpēc diez vai manīja. Apli gan noslēdzām kopā, jo izskrienot līdzenajās pilsētas ielās, pieliku soli, lai čaļus noķertu. 

Ja šis skrējiens būtu reālas "Noskrien ziemu" sacensības, tad var droši teikt - tās būtu ne tikai skaistākās, bet arī grūtākās NZ vēsturē. NZ vairāk vai mazāk ir līdzens pasākums ar retiem izņēmumiem (visizteiktāk - Priekuļos), bet Sigulda liktu iesvīst vairāk. Ar skaistumu arī viss ir skaidrs - kalni un lejas, brīnišķīgi skati ar fascinējošām ainavām. 

Kas tālāk? Nākamie treniņi. Koptreniņi. Vai mītiņi, sauc tos kā gribi, bet skriet vajag - vienam, četriem, desmit vai pat 20. Plānā arī nākamais blogs? Intriģējoši, vai ne, Māri? 

* / ** / *** jebkura līdzība ar reālām personām un notikumiem ir tikai līdzība, respektīvi, citējot Egilu - ja jūs saskatāt līdzību, tad tā ir līdzība.

Šis ir bloga autora viedoklis, kas var nesakr... tpu, absolūti sakrīt ar redakcijas viedokli, jo bloga autors ir arī redakcija.