Shalom! Aha, negaidījāt, vai ne? Dažs labs jau gaidīja gan un pat bakstīja ribās, sak, nu, kad sāksi, kad būs jaunā etiopieša sezona? Ņemot vērā, kādā spekī esmu aizgājis, tas bija tikai laika jautājums. Neskaidrs bija tikai nosaukums, kur starp "pašpasludinātā atgriešanās" figurēja arī "Deja Vu", "Karaļa atgriešanās" un "Leģendas atgriešanās". Viens krāns gan taisnīgi norādīja, ka leģendas statuss jānopelna, bet tā kā pusmaratonu zem 90 minūtēm neesmu izskrējis, tad misija nav izpildīta. Lai gan... ja paskatās uz panākumiem smagsvaros, tad nedzesēsim muti – tas ir leģendāri.
Ko galu galā paģēr "pašpasludinātā atgriešanās"? Līdzīgi kā etiopieša
sākumpunktā 2016.gadā, stāsts ir par kuili, puskuili un etiopieti. Par
cukurpakām, kuras jāizmet. Par ūdens spaiņiem, kuri jāizlej. Par speķbūtību,
kuru jāaizsūta nebūtībā. Manā gadījumā tas ir pietiekami ambiciozi par uz
"pirmā" etiopieša fona, kur minimums bija -22 kilo, bet maksimums 27.
Šoreiz, skrupulozi izvērtējot sportisko kondīciju un fascinējošo četrciparu
skaitli (bez brillēm nepamanu komatu) uz svariem, tika nolemts par -25 kilo.
Lai var disciplinēti pieiet pasākumam, protams, derētu arī kaut kādi konkrēti
termiņi. Ja ieskatāmies vēsturē, tad 2009. gadā man bija nepieciešami kādi 3
mēneši, lai tiktu vaļā no 20+ kilo, kas principā arī noveda pie mana segvārda
Etiopietis. Savukārt 2016. gadā man bija nepieciešami nepilni pieci mēneši, lai
tiktu vaļā no 22, un sešarpus mēneši, lai atbrīvotos no 27. Šoreiz būsim
mazliet saprātīgāki un par atskaites punktu kā cimperlīgas dāmas noliksim
vasaras sākumu, sak, lai var veco peldkostīmu virsū uzstūķēt. Nu, vai manā
gadījumā peldbikses. Tātad man ir aptuveni sešarpus mēneši, lai tiktu galā ar
25 cukurpakām. Var jau arī ātrāk, ja zvaigznes pareizi apguļas debesjumā un tā.
Piemēram, maksimālo termiņu var atzīmēt 1. maiju – darba svētkus. Ja būs labi
pastrādāts, būs arī svētki. Galvenais 00:30 nelīst pie ledusskapja, lai rītu
maizi un desu, uzdzerot virsū aliņu.
Gara acīm jau redzu, kā daži čaļi ceļ rokas, lai uzdotu jautājumus par tēmu,
kādi tad ir mani sportiskie mērķi. Protams, galvenā prioritāte ir 2021. gada
Pārumu pārgājiens, kam seko vēl divi pārgājieni, kuros labprāt piedalītos –
"Simtiņš" jeb "No Elles līdz Paradīzei" un Kolka – Dubulti.
Protams, ja otrais vispār notiks. Tāpat ar skriešanu – grūti plānot mačus un
personisko rekordu labojumus, ja nav zināms, vai sacensības notiks. Bet
treniņos es nekad neesmu bijis supersuns Bulta. Taču gaisā virmo doma par
"Ņipro Ikru" čempionātu dažādās distancēs. Protams, ja viss būs labi,
tad personisko rekordu medības 10km, pusmaratonā un maratonā būtu loģisks
scenārijs. Lai vai kā, mērķis jebkurā gadījumā ir nodot pārliecinošu sveicienu
pāris strauji uzmirdzējušām zvaigznītēm. Viss pārējais, proti, sveicināt ar
spērienu pa pakaļu vai likt elpot manus putekļus, kā teiktu klasiķi, ir дело
техники : )
P.S. Patiesībā "Pašpasludinātā atgriešanās" klusiņām jau ir
iesākusies kādu pusotru, divas nedēļas atpakaļ. Tagad beidzot to var izziņot
pasaulei, jo manā gadījumā publiskas apņemšanās strādā aptuveni 1564 reizes
labāk nekā, ja es kaut ko daru klusiņām.
P.P.S. Droši vien sīkāk mērķus un virzību pretī tiem, apspēlēšu nākamajos
blogos. Tāpat kā to, kā var aiziet lielspeķī un no etiopieša kuilī. Viss gan principā
ir loģiski – viss šajā pasaulē ir ciklisks. Šā brīža cikls paģēr dedzināt
kalorijām. Let it burn!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru