Kā neierakstīties līkumā jeb "Noskrien ziemu" skrējēju mītiņš

Shalom! Sena paruna vēsta: "Ja Muhameds neiet pie kalna, kalns nāk pie Muhameda". Mūsdienu skarbajos apstākļos, kad uz katra stūra uzglūn kronis, Bils Geits ar trīsmetrīgu šprici un čipu, kuru rotā "New World Order" logo, kas draud izjaukt visus mūsu skaistos sapņus un padarīt mūs vadāmus ar tālvadības pulti, kuru kaut kur no Teksasas rančo, ēdot ikrus (nē, ne ņipros) un uzdzerot izsmalcinātu Čīles vīnu, vada Rokfelleri, Rotšildi, Bozess, Masks, Cukerbergs un vēl saujiņa izmeklētu neliešu*... tā, pag, aizmirsu ko gribēju teikt. Nu jā, mūsdienu skarbajos apstākļos, šo seno gudrību varētu pārfrāzēt: "Ja Noskrien ziemu neiet pie Tevis, ej pie Noskrien Ziemu". Sacīts, darīts! 

Dienā, kad visa Latvijas inteliģence un dižākie gaismas nesēji sacēlās pret valdību un pieprasīja iespēju kotletes un alu lietot bez maskām**, "Ņiprie Ikri" Siguldā izdomāja uzskriet "Noskrien ziemu" pirmo posmu gida un NZ šefa Roberta vadībā. Ņemot vērā, ka ļaunā valdība ar tumsas princi Krišjāni, tumsas princesi Ilzi, kā arī apokalipses jātniekiem Ugu un Juriju*** visas sacensības ir nogriezuši (neesmu drošs, cik ļoti vainīgi pie tā ir pēdējie divi, bet nu pieklājības pēc pieliku), jārada pašiem savi mači. Kolektīvie treniņi, šķiet, ir aizliegti, tāpēc noformējām to kā mītiņu "Par skrējēju tiesībām", tātad mēs varējām būt kaut vai 25. Bijām četri - gids Roberts un trīs "Ikri" Jāņa, Artūra un Māra personās. 

Pirmie pieci Siguldas kilometri bija viegli, līdzeni un skaisti, pārsvarā pa pilsētas ielām un takām, bet par to mūs jau brīdināja, līdz ar to varēju pačilot. Ņemot vērā, ka šogad esmu pārgājis pieklājīgi pievilcīgā speķa pīrādzītī, man sirdij tuvāki ir līdzenumi nevis kalni, bet, kas gan ir Sigulda bez kalniem? Taku skrējienos tas faktiski būtu noziegums pret dalībniekiem. Roberts par trasi patiešām bija parūpējies, tāpēc jācer, ka gaisma uzvarēs tumsu, un pārredzamā nākotnē (teorētiski, arī 5 gadi ir pārredzama nākotne, bet nē, paldies) sacensības atgriezīsies. Tai skaitā arī ar "Noskrien ziemu" Siguldā. 

Tādi jūtami kāpumi sākās otrajos piecos kilometros un principā es savā pašreizējā kondīcijā, kas ir vairāk nekā ar Dievu uz pusēm, tādiem kalniem neesmu gatavs. Vismaz tik ļoti, lai sadotu konkurentiem pa pakaļu tā, lai tas izskatās salūts jūras krastā. Taču ainaviski distance bija vienkārši konfekte. Tiesa, ar augstu riska faktoru - sak, garšīga, bet ēdot var iedzīvoties kariesā. Respektīvi, daudz pagriezienu un līkumu (teju, kā Siguldas bobsleja trasē) tehnisku noskrējienu, kur jābūt uzmanīgam - ja esi tizls, trase tevi par to var sodīt. Turklāt, sestdienas rītā takas bija mazliet piesalušas, slidenas. 

Skriešanas kompanjoni zina, ka mana firmas zīme ir vismaz reizi eleganti noraut uz mutes. Protams, arī šoreiz bez tā neiztika, taču neviens to nepamanīja. Es taču teicu - eleganti : ) Pirmā reize bija vienā no noskrējieniem, kad neierakstījos līkumā un izlidoju no trases, teju ielidojot relatīvi zemas bīstamības aizā (jā, bija arī krietni bīstamākas nogāzes, kurās neierakstoties, mēsli varēja būt lieli). Puikas tobrīd bija aiz līkuma kādus 25 metrus tālāk, tāpēc labākais, ko viņi varēja dzirdēt, bija klusu decibelu troksnītis. Otro reizi nolikos kādu kilometru pirms finiša, kad nejaudāju kāju pacelt un aizķēros aiz... akmens, zara vai kāda neredzama elementa (piemēram, kosmiskā atkrituma vai follija cepurītes). Atkal kompanjoni bija drusku priekšā, tāpēc diez vai manīja. Apli gan noslēdzām kopā, jo izskrienot līdzenajās pilsētas ielās, pieliku soli, lai čaļus noķertu. 

Ja šis skrējiens būtu reālas "Noskrien ziemu" sacensības, tad var droši teikt - tās būtu ne tikai skaistākās, bet arī grūtākās NZ vēsturē. NZ vairāk vai mazāk ir līdzens pasākums ar retiem izņēmumiem (visizteiktāk - Priekuļos), bet Sigulda liktu iesvīst vairāk. Ar skaistumu arī viss ir skaidrs - kalni un lejas, brīnišķīgi skati ar fascinējošām ainavām. 

Kas tālāk? Nākamie treniņi. Koptreniņi. Vai mītiņi, sauc tos kā gribi, bet skriet vajag - vienam, četriem, desmit vai pat 20. Plānā arī nākamais blogs? Intriģējoši, vai ne, Māri? 

* / ** / *** jebkura līdzība ar reālām personām un notikumiem ir tikai līdzība, respektīvi, citējot Egilu - ja jūs saskatāt līdzību, tad tā ir līdzība.

Šis ir bloga autora viedoklis, kas var nesakr... tpu, absolūti sakrīt ar redakcijas viedokli, jo bloga autors ir arī redakcija.