Pašpasludinātā atgriešanās: E5: -3.1 (17.9): kilometrāža un sprinta etaps

Shalom! Leģendām apvītajā projektā, kas piedzīvo jau savu (it kā) sesto sezonu, kurā vismaz pāris bijušas pasīvās (par aktīvu jau nenosauksi to, kurā dižu mērķu nav un arī speķi nost nav jāmet) un vairākas arī aktīvās, misijā "Pašpasludinātā atgriešanās" aizvadīta jau sestā nedēļa. Pēdējās nedēļās iesāktais darbības plāns, kas nes augļus (šajā gadījumā gan droši vien precīzāk būtu teikt – met nost lieko speķi), tika turpināts arī šonedēļ.

Lai gan stratēģija īpaši mainīta netika un arī skriets tika godam, skaitļi pārāk neiepriecināja, kas faktiski nozīmēja – stāvēja uz vietas. Simt grami šur vai tur, protams, par neko nopietnu netika uzskatīts, jo tas jau tāds netverams jēdziens – ierauj simt gramus, uzreiz +100, aizej mazajās darīšanās izliet simt gramus un -100. Respektīvi, jūs mani saprotat, ja? : )

Kaut kādas pozitīvas tendences sāka parādīties uz nedēļas beigu daļu, kad pakāpeniski, bet cipari sāka iet uz leju. Mierīgu mani darīja fakts, ka nedēļas nogalē ieplānots garais skrējiens akurāt pusmaratona vērtībā (tātad vismaz 21.1), kas, ja ne garantēja, tad vismaz lika cerēt, ka savu puskilogramu vismaz zaudēšu, ja turpināšu pieturēties pie tikumīgas uztura piramīdas.

Tā it kā nebija milzu problēma, taču vienlaikus varu atzīt – kad saodu kaut ko garšīgu (piemēram, vistas filejas karbonādes, kas man vienmēr ir garšojušas), tā drusku vājš kļuvu. Bet tikai drusku un tikai relatīvi, jo mājinieki apstiprinās, ka neviena no daudzajām karbonādēm manā mutē tā arī neiekļuva. Lai gan brīžiem gribējās, ai kā gribējās. Bet sena tautas gudrība vēsta – ja spēj pārvarēt vājumu, tas pārvēršas tavā stiprumā. Jā, nākamajā dienā karbonādēm garām gāju jau bez jūtām – sak, stāv, nu, lai jau stāv kā Eifeļa tornis kaut kur Parīzē.

Šī nedēļa mazliet negaidīti kļuva par kilometru ziņā vienu no bagātākajām, jo skrēju katru dienu un pārsvarā tie bija 10+ skrējieni (izņemot pirmdienu), kā arī garais skrējiens (21.2) svētdienā. Iemesls šādai apņēmībai bija kāds fizkultūrietis no Brīvības ielas, kurš dzina mani uz priekšu, gluži kā es viņu. Čalis vārdā Māris, mans leģendārais dzīvesstila uzraugs. Visu nedēļu kilometros viņš man atradās pussolīti priekšā un principā biju domājis, ka Māris varētu arī izcelt šo nedēļu. Jau piektdien secināju – vai Māris būs priekšā vai pakaļā, ja salasīšu 80km, mani tas baigi nesatrauks, būšu apmierināts tāpat. Ļoti cītīgi pieturējos plānam, salasot 80, kamēr Māris finišēja ar 73. Otro nedēļu pēc kārtas pamanījos noskriet vairāk par viņu, taču taisnības labad jāatzīst, ka gada sākumā viņš bija ražīgāks un arī šogad kopumā saskrējis nedaudz vairāk (219 pret 230). Konkurence motivē!

Nedēļas nogalē uzkāpjot uz svariem, zinot kā bija klājies nedēļas pirmajā pusē, gandrīz vai biju šokā – pa nedēļu biju pakāsis 3.1 kilo. Biju domājis, ka 1.0 – 1.5 būs ok, bet 3.1 jau bija zināma veida WOW. To es nodēvētu par zināmu sprinta etapu. Sāku šķetināt kamoliņu, šķetināju, šķetināju, un izšķetināju to, ka iespējams atturēšanās no brīvdienu alus degustācijas, sadarbībā ar pusmaratonu būs šos skaitļus padarījuši par tik pievilcīgiem kā ir. Ja vēl es varētu atteikties no kafijas ar cukuru (neiespējamā misija), tad "pašpasludinātā atgriešanās" mērķi varētu sasniegt pat uz slaveno Jeremeje… tpu, Valentīna dienu. Bet no kafijas nav iespējams atteikties, pietiek jau, ka esmu atteicies no karbonādēm, zemesriekstiem un ķiploku grauzdiņiem. Un galu galā arī ceptiem kartupeļiem. Nē, jebkādiem kartupeļiem, jo Iļģuciema guru (tas čalis, kas katru gadu ar mani iet pārgājienā, ir kādu ceturtdaļcentneru smagāks, un tagad  uzsācis tikumīga uztura dzīvi) teica, ka miltu produktus arī labāk izslēgt. Man bērnībā mācīja, ka vecākie brāļi un māsa jāklausa. Bet tā kā ģimenē esmu sīkākais, tad… man jāklausa visi! : )

6. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 80km
kg mīnusā: -3.1
kg mīnusā kopā: -7.1
līdz mērķim: 17.9

Pašpasludinātā atgriešanās: E4: -2.1 (+21.0): bloga brīvdienas un izlēmīgais solis

Shalom! Noteikti, kā kāds pamanīja, ka blogs kādas divas nedēļas ar astīti nebija. Vismaz viens cilvēks to pamanīja, par pārējiem ziņu nav, jo viņi man par to neatgādināja. Bet, jā, biju blogam iedevis pelnītas brīvdienas pēc jaunā gada svinībām. Kāpēc gan ne? 

Iespējams, jaunajā gadā es ēdu sirsnīgāk nekā Ziemassvētkos un arī kotletes man ļoti garšoja, tāpēc skaitļu virknē, kas parasti šāda veida projektos ir būtiska, bija kaut kādi dīvaini, es pat teiktu, aizdomīgi kļūdaini cipari. Varbūt ne gluži kļūdaini, bet aizdomīgi noteikti. Bet, ja blogs ir atvaļinājumā, neizsauksi taču no brīvdienām atpakaļ, lai pateiktu – klau, tauta, mums sabojājušies svari : )

Lai vai kā, janvāra pirmo nedēļu un varbūt drusciņ vēl es pētīju un analizēju, kas tur īsti par cipariem rādās un kāpēc rādās. Pēc šī nopietnā pētījuma, tika nonākts pie secinājuma, ka strauji jāmaina stratēģija. Faktiski, tas gandrīz sakrita ar laiku, kad sirmais Krišs saprata, ka vīndare Ilze viņam simt gadu nav vajadzīga, staigulis Artis saprata, ka viņam nav riekstu, bet pianists, reformists un parists Daniels secināja, ka viņš ir veselības guru. Kas zina, iespējams, sakritība, taču mūs ar sirmo ir kaut kas kopīgs – pēc ilgstošāka stragla mēs veicām ļoti izlēmīgu soli – Krišs patrieca vīndari, bet es patriecu savu ēdienkarti.

Par to, kas notika pēc ēdienkartes patriekšanas, pilsētā jau klīst leģendas. Taču, kā sacīt jāsaka, svarīgākais ir skaitļi, un skaitļi, kā savulaik teica leģendārais statistiķis Edis, nemelo. Skaitļi rāda – jā, mums te ir zināmas tendences. Un atkal var vilkt paralēles ar sirmo, vīndari un pianistu – kā pianists nospēlēja Bēthovena "Mēnesgaismas sonāti", tā straujos tempos  pieauga vakcinācija un ar šādiem tempiem varbūt, ka nebūs pat nepieciešami divi gadi, lai visu nāciju nopotētu… Savukārt, kopš es drastiski mainīju ēdienkarti, svara lejkritnis uzņēmis tādus tempus, ka nebūs brīnums, ka uz savu dzimšanas dienu man pat varētu derēt sievas kleita : )   

Principā tiktāl arī visi salīdzinājumi ar sirmo, vīndari un pianistu arī beigsies, jo lai arī šeit jaušamas dažas sakritības un līdzības, tas arī ir viss, kas mūs saista. Visādi citādi, kā liela daļa Latvijas, uzskatu, ka šiem tēliem vairāk piederētos dalība kādā komiksā nevis valsts lielākajā bordelī. 

Bet atgriežoties pie tēmas – kamēr blogs atpūtās, es gluži otrādi, cītīgi strādāju, lai blogā atkal būtu par ko rakstīt. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad aizritējušas 18 dienas (16 no tām skriets) kopš iepriekšējiem pierakstiem, un šajā laikā saskrieti 150 kilometri. Principā standartā cenšos izskriet vismaz dešuku, bet kad galīgi nevelk, parādās tādi nīkulīši kā 5, 6 vai 8. Taisnības labad jāatzīst, ka gadījumi, kad "galīgi nevelk" paliek arvien mazāk, kas ir krass kontrasts ar pagājušā gada situāciju, kad drīzāk uz vienas rokas pirkstiem varēja skaitīt tos gadījumus, kad "galīgi velk". 

Divarpus nedēļu laikā esmu pakāsis 2.1 kilogramu, tātad faktiski katru nedēļu pa kādiem 700-800 gramiem. Dietologi teiktu – malacis, Janka, ļoti pārdomāts plāns, pakāpenisks svara kritums un tā tālāk. Es saku – ne viss ir tā kā izskatās… Hm, varētu jau palaist muti, bet varbūt par to kādā no nākamajiem blogiem. Vai misijas "pašpasludinātā atgriešanās" noslēgumā. Ko saka tauta? (P.S. To, ko saka mans dzīvesstila uzraugs Māris, es jau zinu).

3., 4., 5. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 150km (18 dienas)
kg mīnusā nedēļā(s): -2.1
kg mīnusā kopā: -4.0
līdz mērķim: +21.0