Shalom! Noteikti, kā kāds pamanīja, ka blogs kādas divas nedēļas ar astīti nebija. Vismaz viens cilvēks to pamanīja, par pārējiem ziņu nav, jo viņi man par to neatgādināja. Bet, jā, biju blogam iedevis pelnītas brīvdienas pēc jaunā gada svinībām. Kāpēc gan ne?
Iespējams, jaunajā gadā es ēdu sirsnīgāk nekā Ziemassvētkos un arī kotletes man
ļoti garšoja, tāpēc skaitļu virknē, kas parasti šāda veida projektos ir
būtiska, bija kaut kādi dīvaini, es pat teiktu, aizdomīgi kļūdaini cipari.
Varbūt ne gluži kļūdaini, bet aizdomīgi noteikti. Bet, ja blogs ir
atvaļinājumā, neizsauksi taču no brīvdienām atpakaļ, lai pateiktu – klau,
tauta, mums sabojājušies svari : )
Lai vai kā, janvāra pirmo nedēļu un varbūt drusciņ vēl es pētīju un analizēju,
kas tur īsti par cipariem rādās un kāpēc rādās. Pēc šī nopietnā pētījuma, tika
nonākts pie secinājuma, ka strauji jāmaina stratēģija. Faktiski, tas gandrīz
sakrita ar laiku, kad sirmais Krišs saprata, ka vīndare Ilze viņam simt gadu
nav vajadzīga, staigulis Artis saprata, ka viņam nav riekstu, bet pianists,
reformists un parists Daniels secināja, ka viņš ir veselības guru. Kas zina,
iespējams, sakritība, taču mūs ar sirmo ir kaut kas kopīgs – pēc ilgstošāka
stragla mēs veicām ļoti izlēmīgu soli – Krišs patrieca vīndari, bet es patriecu
savu ēdienkarti.
Par to, kas notika pēc ēdienkartes patriekšanas, pilsētā jau klīst leģendas. Taču,
kā sacīt jāsaka, svarīgākais ir skaitļi, un skaitļi, kā savulaik teica leģendārais
statistiķis Edis, nemelo. Skaitļi rāda – jā, mums te ir zināmas tendences. Un
atkal var vilkt paralēles ar sirmo, vīndari un pianistu – kā pianists nospēlēja
Bēthovena "Mēnesgaismas sonāti", tā straujos tempos pieauga vakcinācija un ar šādiem tempiem
varbūt, ka nebūs pat nepieciešami divi gadi, lai visu nāciju nopotētu… Savukārt,
kopš es drastiski mainīju ēdienkarti, svara lejkritnis uzņēmis tādus tempus, ka
nebūs brīnums, ka uz savu dzimšanas dienu man pat varētu derēt sievas kleita :
)
Principā tiktāl arī visi salīdzinājumi ar sirmo, vīndari un pianistu arī beigsies,
jo lai arī šeit jaušamas dažas sakritības un līdzības, tas arī ir viss, kas mūs
saista. Visādi citādi, kā liela daļa Latvijas, uzskatu, ka šiem tēliem vairāk
piederētos dalība kādā komiksā nevis valsts lielākajā bordelī.
Bet atgriežoties pie tēmas – kamēr blogs atpūtās, es gluži otrādi, cītīgi strādāju, lai blogā atkal būtu par ko rakstīt. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad aizritējušas 18 dienas (16 no tām skriets) kopš iepriekšējiem pierakstiem, un šajā laikā saskrieti 150 kilometri. Principā standartā cenšos izskriet vismaz dešuku, bet kad galīgi nevelk, parādās tādi nīkulīši kā 5, 6 vai 8. Taisnības labad jāatzīst, ka gadījumi, kad "galīgi nevelk" paliek arvien mazāk, kas ir krass kontrasts ar pagājušā gada situāciju, kad drīzāk uz vienas rokas pirkstiem varēja skaitīt tos gadījumus, kad "galīgi velk".
Divarpus nedēļu laikā esmu pakāsis 2.1 kilogramu, tātad faktiski katru nedēļu
pa kādiem 700-800 gramiem. Dietologi teiktu – malacis, Janka, ļoti pārdomāts plāns,
pakāpenisks svara kritums un tā tālāk. Es saku – ne viss ir tā kā izskatās… Hm,
varētu jau palaist muti, bet varbūt par to kādā no nākamajiem blogiem. Vai misijas
"pašpasludinātā atgriešanās" noslēgumā. Ko saka tauta? (P.S. To, ko
saka mans dzīvesstila uzraugs Māris, es jau zinu).
3., 4., 5. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 150km (18 dienas)
kg mīnusā nedēļā(s): -2.1
kg mīnusā kopā: -4.0
līdz mērķim: +21.0
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru