Renesanse. Izlaušanās: Buks, cepetis un dzīvesstila blogeri

Shalom! Skriešanas sezona uzņem apgriezienus un izskatās, ka arī vasara nav aiz kalniem - vismaz sestdien Tērvetes meža Stirnu bukā vasara bija ieskrējusi uz vienu dienu ciemos, sak - es tepat vien esmu, jūs mani mazliet tikai pagaidiet. Jo, raugi, maija sākumu atkal sola tādu vēsīgu, droši vien īsti nevarēs saprast īsto gadalaiku. Lai gan īstam skrējējam vienalga - rudens, ziema, pavasaris, vasara - aun tik pastaliņas, skrien un baudi dzīvi.

Tērvetē, kā plānots, pieteicos buka distancei, un, atšķirībā no Carnikavas, plānus mainīt nenācās. Pamodos jestrā prātā, kas parasti ir ļoti laba zīme, pirmsstarta kustībās arī biju visumā lokans un tā, kas varēja nozīmēt tikai vienu - būs labs skrējiens. Tikmēr saule jau bija ieslēgusi saunas režīmu, uzkāpjot līdz +25 (kaut kur soctīklos gan manīju skaitli +27).

Manu vieglo kaifu pirmajos kilometros nomainīja trīs burtu abreviatūra - WTF?! Respektīvi, skrieties jau skrējās uz priekšu, bet kājas kaut kādas jocīgas, rumpis arī dīvains, organisms draud izmest kaut kādu erroru : ) Pēc 2-3 veiktiem kilometriem tāda sajūta noteikti bija, bet iespējams tā bija gluži vienkārši ķermeņa reakcija uz pirmo patiesi karsto pavasara dienu. Pēc tam jau viss saprātīgi nostājās savās vietas. Vēlāk, ap septīto, pirmajā dzirdināšanas punktā satiku Stirnu buka papu, mazliet nočīkstēju, ka "par karstu", bet sārtiem vaigiem kā lācēns Bobijs* pasmaidīju, uzņēmu spēkus ne tikai ar ūdeni, bet arī Rimanta "Jāni Pārum, aiziet, aiziet". Aizgāju.  Vispār nē - aizskrēju!

Faktiski grūti skrējās visu distanci, epizodiski knapi kājas varēja pavilkt un gaiss krūtīs arī vilkās kā bremzēts, bet sekojot līdzi veiktajiem kilometriem, secināju - jobcik rozā, temps stabili zem sešām minūtēm, kas principā Stirnu buka "bukos" man bija nebijusi parādība vismaz gandrīz 20 kilometru garumā. Ja lūkojamies vēsturē, tad aizpērnajā Pokaiņu stirnā  (21.2km) bija 6:24 pērnajā "Šlokenbukā" (23km) bija 6:17 uz kilometru, Piebalgas pļavās (22.5km) 6:02. Vēl, protams, var piemest Karostas lūsi (30km) 2017.gada sezonas beigās, kur bija 6:01, bet tur jau faktiski kalnu un pauguru vispār nebija, vienīgais, kas nosita tempu zem sešām bija sasodītais, izdangātais mols : ) Tas arī principā viss, ja runājam par tempu tuvu sešām minūtēm bukā (vai lūsī). Zaķus par pilnu neņemam, tur ir cits stāsts.

Tērvetē pirmie astoņi kilometri gāja pa zolīdo - 5:23 uz kilīti. Tam sekoja četri nīkulīši - 6:51, 7:01, 7:11 un 6:35. Attaisnojumam var teikt, ka Stirnu bukā tas ir dabisks un neizbēgams process plus, protams, tur bija kalni, pauguri un arī sprinta etaps, kuru nomaucu no sirds un no rajona (vai arī no meža). 1:26 sprinta posmā bija gluži pieklājīgs cipars un gluži identisks kā Andim - vēl vienam "Ņiprajam ikram". Četriem gausajiem sekoja trīs pieklājīgie (5:22, 5:32, 5:21), tiesa, tas bija līdzens grants segums, bet tie bija vieni no grūtākajiem km, jo atradāmies tiešā saulē kā uz pannas. Tāpēc nav brīnums, ka pēc tam uz brīdi pārgāju soļos, lai atvilku elpu un ar pilnu klapi mēģinātu nolauzt pēdējos aptuveni piecus kilometrus. Baigi viegli nebija, jo kaut kādi kalniņi mums atkal tika piespēlēti, uz pēdējiem kilometriem (vairāk uz pēdējo pusotru) erroru sāka mest pēda, bet tas drīzāk tā iemesla dēļ, ka pāris reizes uzkāpu arī uz akmentiņiem, uz ko pēda reaģēja kaprīzi un mēmi kliedza. Kā redzams, sīkstums Pārumos ir ģenētiski iekodēts, ja jau pēdējais pilnais kilometrs bija respektabli pa 5:27 min/km. 19.87 kilometri tika nojozti pa 1:56:15, vidējais temps 5:51.

Interesanti, ka pēc 12 kilometriem (pēc tiem četriem nīkulīšiem) temps bija nogājis uz 5:54, bet turpinājumā veiksmīgi to pavilku uz augšu, stabili ierakstoties zem sešām. Šajā reizē lielākais pretinieks bija saule, kalnos un pauguros, ar dažiem izņēmumiem, tiku galā visumā veiksmīgi. Un nokārtoju arī rēķinus ar pērnā gada Tērveti (bija principiāli svarīgi noskriet labu buku un parādīt mēli iepriekšējā gada skrējienam), kad man ap padsmitajiem kilometriem parubīja enerģijas padevi, nogriežot to uz 0.001 : ) Mhm, nu vispār jau pērn bija lūsis (28.5), taču ja skatāmies pēc cipariem un tendencēm, tur bija saprātīgi gausāki arī pirmie 8, 10 un 14 , kad es vēl biju spēku briedumā.

Kas tālāk? Cēsu pavasaris (8km) maija sākumā, izklaides plezīrs "Pārgājienam pa pēdām" 18.maijā un, visticamāk, "Olaines apļi" (16km) 25.maijā. Nākamais buks 8.jūnijā Saldū. Tas būs saldi!

P.S. Ak, jā, jaunākajā "Stirnu buka" numurā ap piecdesmitajām lappusēm patrāpījušies divi Iecavas "Ņiprie Ikri" uzreiz viens pēc otra - vispirms Andis (Tērvetē skrēja lūsi) ar savu pērnā gada "Scenic Trail" pieredzi Šveicē un tad es ar savu ceļu līdz Stirnu bukam. Varētu būt interesanti. Tādi mēs dzīvesstila blogeri, you know (feeling sarcastic).

Trešais krasavčiks bildē ir Māris - palicis nekaunīgi ātrs "lūsī". Es, protams, savā galvā esmu iedomājies, ka es šo, ja skrietu lūsi, būtu nokodis, bet vēsture un tendences liecina pretējo. Bet, iespējams, ka Saldū mēs noskaidrosim, kurš ir lūsīgāks "uz doto momentu". Murr : )

* - lācēns Bobijs ir mītisks tēls - klīst leģendas, ka bērnībā vai pusaudža gados es esot rakstījis kaut kādu stāstu par to lāci. Pats neatceros stāsta saturu, tik vien, ka vismaz virsrakstu stāstam biju izdomājis. Varbūt pat ievadu un pirmos 10 teikumus : )

Renesanse. Izlaušanās: medību sezona ir atklāta!

Shalom! Pirms divām nedēļām atklāju manu potenciāli šajā desmitgadē labāko skriešanas sezonu ar Stirnu buku Carnikavā, savukārt viņsestdien beidzot arī liku asfaltam kūpēt Liepājā. Dažādu eksistenciālu peripetiju rezultātā nevienu brīdi īsti nedomāju vēju pilsētā skriet pusmaratonu, bet 10 kilometru distance bija tieši laikā - pirmkārt, lai saprastu, kā jūtas mana pēda un otrkārt - lai tiktu gudrs, cik labā sportiskā formā es esmu un kāds varētu būt mans potenciāls pusītē.

Saslimšana pirms Carnikavas buka bija sava veida zīme, ka "puis, tu esi labā formā" jeb tā saucamais "lieliskās formas likums", kad imunitāte ir visštruntīgākā un klāt ķeras jebkurš mēsliņš. Carnikavas zaķēntiņa (13km)  tendences liecināja, ka tā ir arī patiesībā, bet piecas dienas vēlāk noskrietais 10 kilometru treniņš, kur ar katru km tika kāpināts temps līdz 4:18min pēdējā kilometrā faktiski apgāza visas bažiņas. Visas, izņemot vienu - manas pēdas pašsajūta un izturība. Lai gan pēc jomas speciālista apmeklējuma bija labāk un arī beidzot slaists sāka vingrot, kaut kādi signāli pēdai un pirkstiem tik un tā aizvien tika nodoti. Tāpēc randiņi ar jomas speciālistu būs jāturpina. Tāpat kā vingrošana, jo mēs taču visi zinām, ka manas ambīcijas šogad ir 1-2 personiskie rekordi šogad. Ja nezinājāt, tad tagad ziniet : )

Pirms Liepājas čirika privātā sarunā ieminējos, ka izskriešu 42:49, tātad to faktiski var saukt par mērķi. Vienlaikus, ņemot vērā, ka šobrīd ne tuvu neesmu kaujas svarā (nu es tak saku - dažādi aparāti un pat vieni un tie paši rāda dažādus ciparus, bet to, ko rādīja publiskie svari Carnikavas bukā - no, no, no, tam jau nu gan es neticēšu), pieticīgi prātoju, ka kaut ko tādu būs grūti nocilpot.

Taču pirmie kilometri liecināja, ka man ir zaļā gaisma ņiprai skriešanai. Kājas klausīja teju perfekti un pašas nesa uz priekšu, elpošana arī bija līmenī, vien priekšā esošie ļautiņi, kurus nācās apdzīt, bija mazs šķērslītis pretī mērķim. Mazs, jo biju salīdzinošu tuvu startam, burzma ātri izretojās un tos, kurus vajadzēja apdzīt, skrēja pieklājīgi un viens otram netraucēja. Pirmos četrus km noskrējis apbrīnojamā stabilitātē (4:12, 4:09, 4:12, 4:13) piektajā temps nokritās uz 4:19, bet tāpat pirmais piecītis rādīja sen nebijušas tendences (21:05). Izshēmojot galvā tendences un šuri muri, secināju, ka otrajā pusē, tempam krītoties par trauslu minūtīti principā mērķi varētu sasniegt un mega dramatiskam tempa kritumam nevajadzētu būt. Skaidrs, ka ar katru kilometru palika relatīvi grūtāk, taču galvā veiktie augstākās matemātikas uzdevumi liecināja, ka temps turas aptuveni tai pašā līmenī vai "sekunde šur, sekunde tur". Tiesa, vienā brīdī kaut ko aprēķinos sajaucu (kas nav brīnums, zinot, kā skolā man gāja matemātikā), šķita, ka temps "aizgājis pa pieskari", bet ātri vien atskārtu, ka matemātiķis no manis hrenovijs : )

Patiesībā temps visos kilometros noturējās apbrīnojami stabils, neatceros, ka sacensībās vēl kādreiz būtu tā bijis, proti, desmit sekunžu robežās - 4:12, 4:09, 4:12, 4:13, 4:19, 4:13, 4:19, 4:17, 4:15, 4:11. Mhm, kas pats seksīgākais - pēdējie četri kilometri pa drusciņai, bet straujāki. Potenciāls tur rajonu.

42:13 desmitniekā (I mean - precīzā desmitniekā jeb 10.0) ir otrais visu laiku labākais rezultāts aiz 2011.gada Ozolnieku 41:50. Kādu laiciņu statistikas ailēs nelieku 2012.gada krosa skrējiena "Olaines apļi" desmitnieka rezultātu (41:44), jo togad pilsētā runāja, ka trase ir īsāka un vispār tas bija tāds pustaku skrējiens. Vai pat stabilu taku. Tikai bez kalniem.

Kas attiecas uz Liepāju... Protams, kā jau pirms Liepājas posma prognozēja jomas eksperti, tad Liepājas trase nebija gluži precīza kā Šveices pulkstenis vai Dona Pedro punktuālā kundze Penelope. Gar piecīti man maza daļa, bet desmitnieks gan bija gauži pa virsu - skrupulozi pētījumi liecina, ka pat savus 700 metrus (tātad 0.7). Mans viedais aparāts uzmērīja 10.71 km (kas tika veikti 45:14). Savukārt attiecībā uz pusmaratonu, baumo, ka tur savukārt kaut kas bija par īsu - savus 100-200 metrus. Man tas it kā gluži vienalga, bet no otras puses - precizitātei jābūt. Ja jau pusmaratons, tad 21.0975, ja desmitnieks, tad 10.0. Vispār jā - rekordu medniekiem tas ir svarīgi, un, kas gan desmitnieks ir par desmitnieku, ja ir 10.7 nevis 10.0. Tas jau ir bez 290 metriem vienpadsmitnieks. Matemātiķi apaļotu uz augšu. Principā jau nepiesienos, tikai skaļi domāju. Visādi citādi šķiet, ka Skrien Latvija orgkomiteja ņēmusi vērā pēdējo gadu kļūdas un parūpējusies, lai par viņiem atkal runā labu. Runā, runā , jel : )

Liepājā saskrietais jeb tikai 23 sekundes no personiskā rekoda, kad kaujas svars ir visumā tāls kā Kauperam kaut kāds tur lidlauks kaut kādā "Prāta Vētras" albumā, protams, uzsitušas augšā arī motivācijas verķīti jeb tā saucamo "motivometru", sak, personiskais rekords 10 kilometros pēc manis sauc. Un praktiski arī pusmaratonā, jo 10.55 jeb pusi no pusmaratona es Liepājā noskrēju pa 44:39, kas uz 21.0975 būtu 1:29:18. Analizējot pēc saviem pusmaratoniem, kur otrā puse parasti ir maksimums līdz trim minūtēm lēnāka (pēdējos pusmaratonos, neskaitot "mistisko briesmu Rīgu", kur bija teju +7min, pat tikai pusotra minūte), nākas secināt, ka tempam krītot standartiņā es vai nu būtu tuvu savam PB (kas ir akurāt 1:31:56 kopš 2012.gada Siguldas) vai to pārgrauztu kā sēmeni kā Ivans no Ķengarag(s)a. Iespējams, ka tas ir īzīgi, kā teiktu viens no jaunās paaudzes skrējējiem : ) Nē, nu skaidrs, ka vieglāk to būtu paveikt, ja es nomestu kādas 7-10 cukurpakas. Manuprāt, tā arī būs. Jau top.

Pusmaratoni gan manā stratēģiskajā plānā nav ātrāk par rudeni un, visticamāk, tie būs Valmiera un Sigulda. Varbūtība, ka es līdz tam kaut kur uzskriet 21.0975 ir diezgan maza, jo vasarās tos principiāli neskrienu, bet līdz vasarai, kas tad te mums ir... Daugavpils, Aizkraukle, Rēzekne. Pēdējo atmetam uzreiz, jo neuzbudina trase, par startu Daugavpilī neesmu drošs, bet pagaidām cierēju uz desmitnieku, savukārt Aizkraukles sakarā vairāk mani uzrunā dienu vēlāk esošais "Ielūdz Ozolnieki" 10km. Lai gan tur arī ir mīnuss. Pieci apļi. Galva var sareibt. Kā redzams - izvēle ir sarežģīta kā zebras krāsojums. Šā brīža plāns paģēr aktīvāk pamedīt desmitnieka PB, pa vidam ņipri Stirnu buki, kā arī pārgājiens Andrupene - Mauragi un rudenī krīt arī iesūnojušais pusmaratona rekords. Līdz tam gan vēl būs jāpasvīst treniņos, jo gulēt uz veciem lauriem neesot veselīgi. Tāpēc labāk radīt jaunus, lai ērtāka gulēšana.

Nākamais starts: 
27.04. Stirnu buks, Tērvete. Buka distance (20km)