Tērvetē, kā plānots, pieteicos buka distancei, un, atšķirībā no Carnikavas, plānus mainīt nenācās. Pamodos jestrā prātā, kas parasti ir ļoti laba zīme, pirmsstarta kustībās arī biju visumā lokans un tā, kas varēja nozīmēt tikai vienu - būs labs skrējiens. Tikmēr saule jau bija ieslēgusi saunas režīmu, uzkāpjot līdz +25 (kaut kur soctīklos gan manīju skaitli +27).
Manu vieglo kaifu pirmajos kilometros nomainīja trīs burtu abreviatūra - WTF?! Respektīvi, skrieties jau skrējās uz priekšu, bet kājas kaut kādas jocīgas, rumpis arī dīvains, organisms draud izmest kaut kādu erroru : ) Pēc 2-3 veiktiem kilometriem tāda sajūta noteikti bija, bet iespējams tā bija gluži vienkārši ķermeņa reakcija uz pirmo patiesi karsto pavasara dienu. Pēc tam jau viss saprātīgi nostājās savās vietas. Vēlāk, ap septīto, pirmajā dzirdināšanas punktā satiku Stirnu buka papu, mazliet nočīkstēju, ka "par karstu", bet sārtiem vaigiem kā lācēns Bobijs* pasmaidīju, uzņēmu spēkus ne tikai ar ūdeni, bet arī Rimanta "Jāni Pārum, aiziet, aiziet". Aizgāju. Vispār nē - aizskrēju!
Faktiski grūti skrējās visu distanci, epizodiski knapi kājas varēja pavilkt un gaiss krūtīs arī vilkās kā bremzēts, bet sekojot līdzi veiktajiem kilometriem, secināju - jobcik rozā, temps stabili zem sešām minūtēm, kas principā Stirnu buka "bukos" man bija nebijusi parādība vismaz gandrīz 20 kilometru garumā. Ja lūkojamies vēsturē, tad aizpērnajā Pokaiņu stirnā (21.2km) bija 6:24 pērnajā "Šlokenbukā" (23km) bija 6:17 uz kilometru, Piebalgas pļavās (22.5km) 6:02. Vēl, protams, var piemest Karostas lūsi (30km) 2017.gada sezonas beigās, kur bija 6:01, bet tur jau faktiski kalnu un pauguru vispār nebija, vienīgais, kas nosita tempu zem sešām bija sasodītais, izdangātais mols : ) Tas arī principā viss, ja runājam par tempu tuvu sešām minūtēm bukā (vai lūsī). Zaķus par pilnu neņemam, tur ir cits stāsts.
Tērvetē pirmie astoņi kilometri gāja pa zolīdo - 5:23 uz kilīti. Tam sekoja četri nīkulīši - 6:51, 7:01, 7:11 un 6:35. Attaisnojumam var teikt, ka Stirnu bukā tas ir dabisks un neizbēgams process plus, protams, tur bija kalni, pauguri un arī sprinta etaps, kuru nomaucu no sirds un no rajona (vai arī no meža). 1:26 sprinta posmā bija gluži pieklājīgs cipars un gluži identisks kā Andim - vēl vienam "Ņiprajam ikram". Četriem gausajiem sekoja trīs pieklājīgie (5:22, 5:32, 5:21), tiesa, tas bija līdzens grants segums, bet tie bija vieni no grūtākajiem km, jo atradāmies tiešā saulē kā uz pannas. Tāpēc nav brīnums, ka pēc tam uz brīdi pārgāju soļos, lai atvilku elpu un ar pilnu klapi mēģinātu nolauzt pēdējos aptuveni piecus kilometrus. Baigi viegli nebija, jo kaut kādi kalniņi mums atkal tika piespēlēti, uz pēdējiem kilometriem (vairāk uz pēdējo pusotru) erroru sāka mest pēda, bet tas drīzāk tā iemesla dēļ, ka pāris reizes uzkāpu arī uz akmentiņiem, uz ko pēda reaģēja kaprīzi un mēmi kliedza. Kā redzams, sīkstums Pārumos ir ģenētiski iekodēts, ja jau pēdējais pilnais kilometrs bija respektabli pa 5:27 min/km. 19.87 kilometri tika nojozti pa 1:56:15, vidējais temps 5:51.
Interesanti, ka pēc 12 kilometriem (pēc tiem četriem nīkulīšiem) temps bija nogājis uz 5:54, bet turpinājumā veiksmīgi to pavilku uz augšu, stabili ierakstoties zem sešām. Šajā reizē lielākais pretinieks bija saule, kalnos un pauguros, ar dažiem izņēmumiem, tiku galā visumā veiksmīgi. Un nokārtoju arī rēķinus ar pērnā gada Tērveti (bija principiāli svarīgi noskriet labu buku un parādīt mēli iepriekšējā gada skrējienam), kad man ap padsmitajiem kilometriem parubīja enerģijas padevi, nogriežot to uz 0.001 : ) Mhm, nu vispār jau pērn bija lūsis (28.5), taču ja skatāmies pēc cipariem un tendencēm, tur bija saprātīgi gausāki arī pirmie 8, 10 un 14 , kad es vēl biju spēku briedumā.
Kas tālāk? Cēsu pavasaris (8km) maija sākumā, izklaides plezīrs "Pārgājienam pa pēdām" 18.maijā un, visticamāk, "Olaines apļi" (16km) 25.maijā. Nākamais buks 8.jūnijā Saldū. Tas būs saldi!
P.S. Ak, jā, jaunākajā "Stirnu buka" numurā ap piecdesmitajām lappusēm patrāpījušies divi Iecavas "Ņiprie Ikri" uzreiz viens pēc otra - vispirms Andis (Tērvetē skrēja lūsi) ar savu pērnā gada "Scenic Trail" pieredzi Šveicē un tad es ar savu ceļu līdz Stirnu bukam. Varētu būt interesanti. Tādi mēs dzīvesstila blogeri, you know (feeling sarcastic).
Trešais krasavčiks bildē ir Māris - palicis nekaunīgi ātrs "lūsī". Es, protams, savā galvā esmu iedomājies, ka es šo, ja skrietu lūsi, būtu nokodis, bet vēsture un tendences liecina pretējo. Bet, iespējams, ka Saldū mēs noskaidrosim, kurš ir lūsīgāks "uz doto momentu". Murr : )
* - lācēns Bobijs ir mītisks tēls - klīst leģendas, ka bērnībā vai pusaudža gados es esot rakstījis kaut kādu stāstu par to lāci. Pats neatceros stāsta saturu, tik vien, ka vismaz virsrakstu stāstam biju izdomājis. Varbūt pat ievadu un pirmos 10 teikumus : )
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru