Saslimšana pirms Carnikavas buka bija sava veida zīme, ka "puis, tu esi labā formā" jeb tā saucamais "lieliskās formas likums", kad imunitāte ir visštruntīgākā un klāt ķeras jebkurš mēsliņš. Carnikavas zaķēntiņa (13km) tendences liecināja, ka tā ir arī patiesībā, bet piecas dienas vēlāk noskrietais 10 kilometru treniņš, kur ar katru km tika kāpināts temps līdz 4:18min pēdējā kilometrā faktiski apgāza visas bažiņas. Visas, izņemot vienu - manas pēdas pašsajūta un izturība. Lai gan pēc jomas speciālista apmeklējuma bija labāk un arī beidzot slaists sāka vingrot, kaut kādi signāli pēdai un pirkstiem tik un tā aizvien tika nodoti. Tāpēc randiņi ar jomas speciālistu būs jāturpina. Tāpat kā vingrošana, jo mēs taču visi zinām, ka manas ambīcijas šogad ir 1-2 personiskie rekordi šogad. Ja nezinājāt, tad tagad ziniet : )
Pirms Liepājas čirika privātā sarunā ieminējos, ka izskriešu 42:49, tātad to faktiski var saukt par mērķi. Vienlaikus, ņemot vērā, ka šobrīd ne tuvu neesmu kaujas svarā (nu es tak saku - dažādi aparāti un pat vieni un tie paši rāda dažādus ciparus, bet to, ko rādīja publiskie svari Carnikavas bukā - no, no, no, tam jau nu gan es neticēšu), pieticīgi prātoju, ka kaut ko tādu būs grūti nocilpot.
Taču pirmie kilometri liecināja, ka man ir zaļā gaisma ņiprai skriešanai. Kājas klausīja teju perfekti un pašas nesa uz priekšu, elpošana arī bija līmenī, vien priekšā esošie ļautiņi, kurus nācās apdzīt, bija mazs šķērslītis pretī mērķim. Mazs, jo biju salīdzinošu tuvu startam, burzma ātri izretojās un tos, kurus vajadzēja apdzīt, skrēja pieklājīgi un viens otram netraucēja. Pirmos četrus km noskrējis apbrīnojamā stabilitātē (4:12, 4:09, 4:12, 4:13) piektajā temps nokritās uz 4:19, bet tāpat pirmais piecītis rādīja sen nebijušas tendences (21:05). Izshēmojot galvā tendences un šuri muri, secināju, ka otrajā pusē, tempam krītoties par trauslu minūtīti principā mērķi varētu sasniegt un mega dramatiskam tempa kritumam nevajadzētu būt. Skaidrs, ka ar katru kilometru palika relatīvi grūtāk, taču galvā veiktie augstākās matemātikas uzdevumi liecināja, ka temps turas aptuveni tai pašā līmenī vai "sekunde šur, sekunde tur". Tiesa, vienā brīdī kaut ko aprēķinos sajaucu (kas nav brīnums, zinot, kā skolā man gāja matemātikā), šķita, ka temps "aizgājis pa pieskari", bet ātri vien atskārtu, ka matemātiķis no manis hrenovijs : )
Patiesībā temps visos kilometros noturējās apbrīnojami stabils, neatceros, ka sacensībās vēl kādreiz būtu tā bijis, proti, desmit sekunžu robežās - 4:12, 4:09, 4:12, 4:13, 4:19, 4:13, 4:19, 4:17, 4:15, 4:11. Mhm, kas pats seksīgākais - pēdējie četri kilometri pa drusciņai, bet straujāki. Potenciāls tur rajonu.
42:13 desmitniekā (I mean - precīzā desmitniekā jeb 10.0) ir otrais visu laiku labākais rezultāts aiz 2011.gada Ozolnieku 41:50. Kādu laiciņu statistikas ailēs nelieku 2012.gada krosa skrējiena "Olaines apļi" desmitnieka rezultātu (41:44), jo togad pilsētā runāja, ka trase ir īsāka un vispār tas bija tāds pustaku skrējiens. Vai pat stabilu taku. Tikai bez kalniem.
Kas attiecas uz Liepāju... Protams, kā jau pirms Liepājas posma prognozēja jomas eksperti, tad Liepājas trase nebija gluži precīza kā Šveices pulkstenis vai Dona Pedro punktuālā kundze Penelope. Gar piecīti man maza daļa, bet desmitnieks gan bija gauži pa virsu - skrupulozi pētījumi liecina, ka pat savus 700 metrus (tātad 0.7). Mans viedais aparāts uzmērīja 10.71 km (kas tika veikti 45:14). Savukārt attiecībā uz pusmaratonu, baumo, ka tur savukārt kaut kas bija par īsu - savus 100-200 metrus. Man tas it kā gluži vienalga, bet no otras puses - precizitātei jābūt. Ja jau pusmaratons, tad 21.0975, ja desmitnieks, tad 10.0. Vispār jā - rekordu medniekiem tas ir svarīgi, un, kas gan desmitnieks ir par desmitnieku, ja ir 10.7 nevis 10.0. Tas jau ir bez 290 metriem vienpadsmitnieks. Matemātiķi apaļotu uz augšu. Principā jau nepiesienos, tikai skaļi domāju. Visādi citādi šķiet, ka Skrien Latvija orgkomiteja ņēmusi vērā pēdējo gadu kļūdas un parūpējusies, lai par viņiem atkal runā labu. Runā, runā , jel : )
Liepājā saskrietais jeb tikai 23 sekundes no personiskā rekoda, kad kaujas svars ir visumā tāls kā Kauperam kaut kāds tur lidlauks kaut kādā "Prāta Vētras" albumā, protams, uzsitušas augšā arī motivācijas verķīti jeb tā saucamo "motivometru", sak, personiskais rekords 10 kilometros pēc manis sauc. Un praktiski arī pusmaratonā, jo 10.55 jeb pusi no pusmaratona es Liepājā noskrēju pa 44:39, kas uz 21.0975 būtu 1:29:18. Analizējot pēc saviem pusmaratoniem, kur otrā puse parasti ir maksimums līdz trim minūtēm lēnāka (pēdējos pusmaratonos, neskaitot "mistisko briesmu Rīgu", kur bija teju +7min, pat tikai pusotra minūte), nākas secināt, ka tempam krītot standartiņā es vai nu būtu tuvu savam PB (kas ir akurāt 1:31:56 kopš 2012.gada Siguldas) vai to pārgrauztu kā sēmeni kā Ivans no Ķengarag(s)a. Iespējams, ka tas ir īzīgi, kā teiktu viens no jaunās paaudzes skrējējiem : ) Nē, nu skaidrs, ka vieglāk to būtu paveikt, ja es nomestu kādas 7-10 cukurpakas. Manuprāt, tā arī būs. Jau top.
Pusmaratoni gan manā stratēģiskajā plānā nav ātrāk par rudeni un, visticamāk, tie būs Valmiera un Sigulda. Varbūtība, ka es līdz tam kaut kur uzskriet 21.0975 ir diezgan maza, jo vasarās tos principiāli neskrienu, bet līdz vasarai, kas tad te mums ir... Daugavpils, Aizkraukle, Rēzekne. Pēdējo atmetam uzreiz, jo neuzbudina trase, par startu Daugavpilī neesmu drošs, bet pagaidām cierēju uz desmitnieku, savukārt Aizkraukles sakarā vairāk mani uzrunā dienu vēlāk esošais "Ielūdz Ozolnieki" 10km. Lai gan tur arī ir mīnuss. Pieci apļi. Galva var sareibt. Kā redzams - izvēle ir sarežģīta kā zebras krāsojums. Šā brīža plāns paģēr aktīvāk pamedīt desmitnieka PB, pa vidam ņipri Stirnu buki, kā arī pārgājiens Andrupene - Mauragi un rudenī krīt arī iesūnojušais pusmaratona rekords. Līdz tam gan vēl būs jāpasvīst treniņos, jo gulēt uz veciem lauriem neesot veselīgi. Tāpēc labāk radīt jaunus, lai ērtāka gulēšana.
Nākamais starts:
27.04. Stirnu buks, Tērvete. Buka distance (20km)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru