Carnikavā, kas bija sezonas "Grand Opening", pieteicos lūša distancei (31km), kā jau tauta bija nobalsojusi. Un arī pats es sirdī esmu lūsis, tāpēc šķita loģiska izvēle. Cita lieta, ka par sevi jau ilgāku laiku lika manīt pēda, kas parasti pēc 10-12 kilometriem kļuva kaprīza, bet padomāju - heh, nu līdz finišam jau tikšu kaut vai rāpus. Ok, šo ķermeņa signālu noignorēju, tāpēc uzšāva pa citu vietu - elpceļiem. Droši vien arī tāpēc, lai es beigtu mētāties ar frāzēm par tēmu "kopš skrienu, praktiski neslimoju" : ) Ak, Tu mani nedzirdi, Pārum? Tad būs Tevi jāpārmāca. Tā nu pašā sacensību priekšvakarā pieņēmu nepopulāru lēmumu skriet nevis "lūsi", bet "zaķi". Ņemot vērā, ka neesmu politiķis, nepopulāri lēmumi manu reputāciju baigi neietekmē, vienīgi pašam paliek mazliet žēl, ka "varēju tak pamocīties 30 kilometrus, bet nākas aprobežoties ar 10+". Taču galu galā izvēle izrādījās pareiza. Saslimis lūsis = pikts un motivēts zaķis : )
Atzīšos, ka pirms starta iešāvu "Ibumetin". Profilaksei un drošībai. Un varbūt arī psiholoģiskajam aspektam. Un arī iesildījos, beidzot piepildot savu sapni un debitējot "susurā" : ) Mhm, skriet starp simtiem laimīgu bērnu ir pacilājoši. Tur var arī dzirdēt daudz interesanta, kā savi vecāki motivē bērnus. Cits nesaka neko. Cits mierina, ka vēl jau tāds nieciņš palicis. Cits slavē, ka bērnam lieliski padodas. Un tā arī ir - ikviens bērns, kas iziet uz starta jau ir uzvarētājs.
Diez vai ar mums, tā sacīt, "vecā kaluma" bukiem ir savādāk. Izmantojot slavenāko un pretrunīgāko latviešu teicienu, jāatzīst, ka...nē, nu jā, esam izbaudījuši arī zaudējuma rūgtumu, veiksmes un neveiksmes un buciņā ķeram dižkaifu. Lai gan šobrīd es vairāk par sevi. Cipari, protams, ir svarīgi un es noteikti drīz paziņošu, kādiem rezultātiem dzīšos pakaļ šogad, bet pagaidām (kamēr es iesildos sezonai un dakterēju veselību) lielu baudu sagādā pats skrējiens.
Protams, ka arī Carnikavas "zaķī" uz starta izgāju ar zināmām bažām, zinot pēdas "10 kilometru likumu" (bet trase bija 13) un sāpošo kaklu, kas faktiski baigos izklaides manevrus nepieļāva. Bet acīmredzot ibumetīns, kombinācijā ar sacensību adrenalīnu iedeva pareizo ķīmisko formulu, lai skriet varētu ar prieku un tā tālāk. Bija mana elpa gan skaļa un skanīga, bet pēc visa spriežot tempam baigi nekaitēja. Aptuvenos kalnus un paugurus zināju, tie mani nebiedēja, bet visvairāk bremzēja jūras krasta posmi, kas par laimi bija relatīvi īsi. Ja saaukstēšanās praktiski nekādu iespaidu neatstāja uz sniegumu trasē, tad pēdas "zvaniņš" gan noskanēja jau pieminētajā desmitajā kilometrā, kas visdrīzāk par nelaimi, sasaucās ar pāris labiem kalniem, kad soli gribot negribot bija jāliek uz pēdas priekšgalu. Tāpēc nav brīnums, ka 10. un 11. kilometrs izrādījās vienīgie, kas bija lēnāki par 6 minūtēm (6:12 un 6:03). Pēc tam jau atkodu, ka man labā kāja vienkārši jāliek tikai un vienīgi (maksimāli, cik tas iespējams) uz papēdi, pretējā gadījumā varēšu stenēt un vaidēt, iet un bubināt vai vēkšpēdus vārtīties kā vabole, jo "paskriet tak nevar". Var, var, tīri teorētiski var skriet arī uz rokām vai lekt uz vienas kājas. Ha!
Pēdējie divi kilometri apliecināja, ka arī skrienot ar vienu kāju uz papēdi, temps ir labs un kopējo rezultātu baigi neietekmē (mhm, bukā gan tas varētu radīt zināmas problēmas, jo tad sanāktu vēl 10 kilīši). 12. kilometrs tika noskriets vidēji pieklājīgā tempā uz 5:22, bet pēdējais gandrīz kļuva par ātrāko (ja vien pakaļu kustinātu savas trīs sekundes ātrāk), respektīvi 4:43. Kopumā 13.26 kilometri pa 1:11:03. Pēc vidējā tempa, ja nemaldos, ātrākais zaķis (dalīti ar Ogres Zilajiem kalniem), tātad treniņprocess pareizajā virzienā. Rezumē - distances izvēle pareiza un savus "bukus" un "lūšus" es vēl noteikti noskriešu. Izbaudīju "zaķi" un personiski pateicos "Stirnu buka" papum Rimantam par kārtējo lielisko trasi un posmu. Stabils ameizings.
Svētdien, beidzot nolēmu savest kārtībā savu pēdu starptautiski atzīta fizioterapeita paspārnē (mhm, tā ir reklāma), un, protams, ka problēmas sakne izrādījās ne gluži pēdā, bet pa ceļam uz to. Tuvākajās nedēļās tiksimies vēlreiz, lai saprastu vai viss kārtībā un cik labi skrienas. Prognozēju, ka skrienas lieliski, jo... sportiskā forma ir valdzinoša, ne velti saķēru vīrusu dažas dienas pirms mačiem. Tas tak "izcilās formas likums".
Nākotnes vīzija? Aizvien pieļauju, ka 13. aprīlī skriešu Liepājā, bet stabili, ka tie būs 10km. Kāpēc ne pusmaratons? Ļoti vienkārši - kamēr neesmu drošs, ka kāja visus 21km klausīs, nav ko skriet, bet 10km būs labs tests, lai saprastu, kādā tieši formā līdzenumos es varētu būt. Esmu sev uzlicis zināmu latiņu, lai atļautos kādu štruntīgu pusmaratonu, you know : )
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru