Piedāvātā ziņa

sestdiena, 2019. gada 23. marts

Renesanse. Izlaušanās: 887 dienas un stāsts par motivāciju

Shalom, brāļi un māsas, dižā skrējēju, skrējēju atbalstītāju un, protams, dīvāna ekspertu nācija. Vērīgākie cilvēki ir pamanījuši, ka t.s. "renesanses blogs" ir gaužām nevarīgs un kluss un jaunu ziņu nav. Lai gan meloju - neviens to nav pamanījis, izņemot Māri. No tā es secinu, ka vienīgais lojālais mana bloga lasītājs ir Māris : )

Bet par visu pēc kārtas. Diezgan ņiprs bija tas periods, kad skrēju katru dienu pēc kārtas, kas sākās tālajā 2016.gada 5.septembrī. Tā es vicoju veselus divus gadus ar astīti, neskatoties ne uz ko (un viss pārējais, kas varēja šeit sekot, lai labāk paliek aizkadrā). Sērija noslēdzās 2019.gada 8.februārī pēc 887 dienām pēc kārtas (kāpēc ne 888? - nu, sorry, nezināju). Un man nepatraucēja ne orkāns, ne vīruss, ne liela temperatūra vai kāds gaužs savainojums, vienkārši tētis pateica: "Šodien neskrien". Un  viss. Skaidrs, ka stāsts apakšā ir drusku dziļāks, bet par to droši vien privātās lekcijās, ja?!

Kas bija galvenie trumpji, skrienot katru dienu? Viennozīmīgi, disciplīna! Tu zināji, ka ir jāskrien, lai vai tur kas. Un tā arī notika. No otras puses... jā, disciplīna bija, bet motivācija pēdējā laikā kliboja kā pensionārs Fedosejs uz tramvaju... sak, 3 vai 5 kilometru skrējiens ar sakostiem zobiem - check! Nu tikai tāpēc lai būtu. Un tad Tu paņem pauzi (kādas divas nedēļas),vēl pāris lietiņus glauni saliekas un guess what - nu labi, Tu neskrien katru dienu, bet Tu izej skriet, baudi skrējienu, esi motivēts.



Jā, iespējams, manā gadījumā pozitīvu lomu nospēlēja arī treniņu vides maiņa. Tagad man apkārt lielākoties pasakaini meži un valdzinoša jūra - skrien, baudi un esi regulārā kaifā (jobcik, pat aliņš nav jādzer). Protams, arī Juglai nav ne vainas (bet tur man ar kilometru krāšanu pērn klājās gandrīz visslinkāk, ja vien nebija koptreniņš ar bloga lojālāko lasītāju) un arī Iecavai ne tik (tur krājās lieli un diži kilometri kopā ar Andi), bet... nu jūs jau ziniet - vides maiņa palīdz daudzos gadījumos un arī skriešanā.

Šobrīd ir tāda interesanta sajūta... it kā es gaidītu tikai "Stirnu buka" sezonu, bet "Skrien Latvija"... nu piedodiet, kā būs, tā būs. Skaidrs, ka, ja jutīšu, ka esmu labā formā, tad pavasarī un rudenī skriešu, bet pagaidām "skrienlatviešu" manā provizoriskajā kalendārā nav. Vismaz tā stabili ne. Apsveru Liepāju (13.04.), bet nudien neesmu drošs, ka pusmaratonu (jo labā pēda, kad man lika par sevi manīt jau pērnās sezonas beigās, man diskutē kā politiķi pirms vēlēšanām), apsveru Jelgavas nakti (bet visdrīzāk 10.55), Kuldīgu (arī drīzāk čiriku), bet Valmiera un Sigulda ir mani īpašie posmi un tur gan vajadzēja maukt pusi un maukt tā, ka mati ceļas stāvus un gan tarakāni manā galvā, gan lojālie fani sajūsmā lauž krēslus, galdus un visu, kas pa rokai.

Kas attiecas uz "Stirnu buku", tad manā plānā ir... khm, Piekrastes (Carnikavas), Tērvetes, Kalnsētu (Saldus), Pilssalas (Alūksne), Piejūras (Ventspils), Krimuldas un Vendenes (Cēsu) Stirnu buki. Respektīvi, gluži kā pērn - pilns komplekts un dzīve izdodas. Pērn man bija trīs buki un trīs zaķi + viens lūsis, šogad ideālā variantā plānoju vairāk lūšu, apmēram tikpat buku un mazāk zaķu. Lai gan korekcijas, protams, var ieviest jau pieminētā pēda un ir tā, ka pirmajam posmam Carnikavā mana pēda saka, ka jāņem zaķis, iekšējā balss piedāvā buku, bet sirdī esmu lūsis. Tā ir mega dilemma, idritvaikociņ, jobcik rozā!

Starp citu, Carnikavas lūsi (protams, ISK Ņiprie Ikri interpretācijā) šosestdien (23.03.) kopā ar Andi treniņa nolūkos noskrējām un teikšu kā ir - laipni lūgti pasakā, lūši, buki, zaķi, vāveres, susuri, surikāti, pandas, makaki un citi zvēri. 31 kilometra vietā noskrējām 37,  bet katru no tiem izbaudījām un varam droši apgalvot, ka "Stirnu buks" ir sagatavojis fascinējošu posmu ar savām rozīnītēm, kēksiņiem un citiem gardumiem. Rūdītiem bukiem patiks, debitanti iemīlēs šo pasākumu no matu galiņiem līdz papēžiem.

Kas vēl? Āāā, pareizi, speķa jautājums jeb cik kilo esmu pazaudējis pa ceļam. Hm, nu šo sadaļu atturēšos publicēt, jo kaut kas nav lāgā - svari joko, svārstoties pat sešu kilo robežās. Laikam veca baterija, redze švaka vai tamlīdzīgi : ) Tas, kas ir skaidrs - cipari ir uz leju, pirms sezonas fiziski esmu labā formā un tā tālāk. Gan jau tālākajos blogos iznirs arī cipari. Protams, ja līdz nākamajam nebūs jāgaida pusotrs mēnesis. Gan jau ka ne - Māris tak man piespamos pilnu WhatsApp : ) Shalom!

1 komentārs: