Shalom! Leģendām apvītajā projektā, kas piedzīvo jau savu (it kā) sesto sezonu, kurā vismaz pāris bijušas pasīvās (par aktīvu jau nenosauksi to, kurā dižu mērķu nav un arī speķi nost nav jāmet) un vairākas arī aktīvās, misijā "Pašpasludinātā atgriešanās" aizvadīta jau sestā nedēļa. Pēdējās nedēļās iesāktais darbības plāns, kas nes augļus (šajā gadījumā gan droši vien precīzāk būtu teikt – met nost lieko speķi), tika turpināts arī šonedēļ.
Lai gan stratēģija īpaši mainīta netika un arī skriets tika godam, skaitļi pārāk neiepriecināja, kas faktiski nozīmēja – stāvēja uz vietas. Simt grami šur vai tur, protams, par neko nopietnu netika uzskatīts, jo tas jau tāds netverams jēdziens – ierauj simt gramus, uzreiz +100, aizej mazajās darīšanās izliet simt gramus un -100. Respektīvi, jūs mani saprotat, ja? : )
Kaut kādas pozitīvas tendences sāka parādīties uz nedēļas beigu daļu, kad pakāpeniski, bet cipari sāka iet uz leju. Mierīgu mani darīja fakts, ka nedēļas nogalē ieplānots garais skrējiens akurāt pusmaratona vērtībā (tātad vismaz 21.1), kas, ja ne garantēja, tad vismaz lika cerēt, ka savu puskilogramu vismaz zaudēšu, ja turpināšu pieturēties pie tikumīgas uztura piramīdas.
Tā it kā nebija milzu problēma, taču vienlaikus varu atzīt – kad saodu kaut ko
garšīgu (piemēram, vistas filejas karbonādes, kas man vienmēr ir garšojušas),
tā drusku vājš kļuvu. Bet tikai drusku un tikai relatīvi, jo mājinieki
apstiprinās, ka neviena no daudzajām karbonādēm manā mutē tā arī neiekļuva. Lai
gan brīžiem gribējās, ai kā gribējās. Bet sena tautas gudrība vēsta – ja spēj
pārvarēt vājumu, tas pārvēršas tavā stiprumā. Jā, nākamajā dienā karbonādēm
garām gāju jau bez jūtām – sak, stāv, nu, lai jau stāv kā Eifeļa tornis kaut
kur Parīzē.
Šī nedēļa mazliet negaidīti kļuva par kilometru ziņā vienu no bagātākajām, jo skrēju katru dienu un pārsvarā tie bija 10+ skrējieni (izņemot pirmdienu), kā arī garais skrējiens (21.2) svētdienā. Iemesls šādai apņēmībai bija kāds fizkultūrietis no Brīvības ielas, kurš dzina mani uz priekšu, gluži kā es viņu. Čalis vārdā Māris, mans leģendārais dzīvesstila uzraugs. Visu nedēļu kilometros viņš man atradās pussolīti priekšā un principā biju domājis, ka Māris varētu arī izcelt šo nedēļu. Jau piektdien secināju – vai Māris būs priekšā vai pakaļā, ja salasīšu 80km, mani tas baigi nesatrauks, būšu apmierināts tāpat. Ļoti cītīgi pieturējos plānam, salasot 80, kamēr Māris finišēja ar 73. Otro nedēļu pēc kārtas pamanījos noskriet vairāk par viņu, taču taisnības labad jāatzīst, ka gada sākumā viņš bija ražīgāks un arī šogad kopumā saskrējis nedaudz vairāk (219 pret 230). Konkurence motivē!
Nedēļas nogalē uzkāpjot uz svariem, zinot kā bija klājies nedēļas pirmajā pusē, gandrīz vai biju šokā – pa nedēļu biju pakāsis 3.1 kilo. Biju domājis, ka 1.0 – 1.5 būs ok, bet 3.1 jau bija zināma veida WOW. To es nodēvētu par zināmu sprinta etapu. Sāku šķetināt kamoliņu, šķetināju, šķetināju, un izšķetināju to, ka iespējams atturēšanās no brīvdienu alus degustācijas, sadarbībā ar pusmaratonu būs šos skaitļus padarījuši par tik pievilcīgiem kā ir. Ja vēl es varētu atteikties no kafijas ar cukuru (neiespējamā misija), tad "pašpasludinātā atgriešanās" mērķi varētu sasniegt pat uz slaveno Jeremeje… tpu, Valentīna dienu. Bet no kafijas nav iespējams atteikties, pietiek jau, ka esmu atteicies no karbonādēm, zemesriekstiem un ķiploku grauzdiņiem. Un galu galā arī ceptiem kartupeļiem. Nē, jebkādiem kartupeļiem, jo Iļģuciema guru (tas čalis, kas katru gadu ar mani iet pārgājienā, ir kādu ceturtdaļcentneru smagāks, un tagad uzsācis tikumīga uztura dzīvi) teica, ka miltu produktus arī labāk izslēgt. Man bērnībā mācīja, ka vecākie brāļi un māsa jāklausa. Bet tā kā ģimenē esmu sīkākais, tad… man jāklausa visi! : )
6. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 80km
kg mīnusā: -3.1
kg mīnusā kopā: -7.1
līdz mērķim: 17.9
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru