Pašpasludinātā atgriešanās: E6: -2.4 (+15.4): amerikāņu kalniņu mūžīgais starojums

Shalom! Blogs atkal kādas pāris nedēļas tika aizsūtīts atvaļinājumā, un jā – jūs visu pareizi saprotat – tas ir tāpēc, lai viss "uz papīra" izskatītos smuki. Lai gan no otras puses – tur bija arī slinkums kaut ko rakstīt, tādējādi kādas 20 dienas par pašpasludinātā atgriešanās panākumiem nekādu ziņu nebija. Skeptiķi, skauģi un Māris teiktu, ka "novērojama selektīva pozitīvo gadījumu atlase", uz ko es varu atbildēt, ka to paģēr sabiedriskās attiecības tēla veidošanā. Un taisnība būs visiem. Vai arī tikai man!

Kilometri iepriekšējās trijās nedēļās krājās stabili – akurāt 80+ nedēļā. Tādējādi izveidojusies tāda amizanta situācija, ka šī gada pusotrā mēnesī esmu noskrējis vairāk kilometru nekā pērn pirmajā pusgadā un turpinot tendences, nebūs brīnums, ja aprīlis tiks iesākts ar vairāk kilometriem nekā 2020.gadā visā tā garumā tika salasīts. No vienas puses tas ilustrē 2020. kā slinko gadu, no otras – 2021. gada sākuma jaudu. Lai gan ne vienmēr viss slēpjas kilometros, taču man tā ir vienkāršāk aizlidināt speķi pa gaisu. Un arī pats process tīri labi patīk.

Ar kilometriem viss labi, bet kā ar kilogramiem, jūs jautāsiet? Šeit varētu veikt salīdzinājumu ar amerikāņu kalniņiem. Pirms trim nedēļām diezgan īsā laika sprīdī tika pakāsti 3 kilo, kas principā veidoja arī visu nedēļas bilanci. Bet kā jau 69. gadus pirms mūsu ēras atzina viedais senebreju filozofs Kuške Hašmankušs: "Kas viegli zudis, viegli var rasties", un tieši tā bija arī šajā situācijā. Nākamo septiņu dienu griezumā ātri pakāsties cipari ātri atleca atpakaļ, pat neskatoties uz to, ka tika ievērota mutes gastronomiskā disciplīna un tikai nākamajā nedēļā atkal lēzeni slīdēja lejup pa nogāzi. Principā nebija nekādu problēmu uzrakstīt blogu, bet… kaut kā slinkums.

Vērojot šīs nedēļas tendences, lēzenums tika ieturēts, lai gan mutes disciplīna sāka klibot – vakaros pie ledusskapja tika notiesāts labs gabals desas luņķa, siers vispār maukts iekšā uz nebēdu, saldskābā maize piedāvājumā arī tika iekļauta un arī kartupeļus (pārsvarā vārītus, bet pa kluso arī ceptus) nekautrējos ēst. Ak, jā, arī ceptas sēklas, ko piebērt ķirbju biezzupai, viena bulciņa, vafeles, trīsarpus mazas pankūkas ar cukuru. Vēl ari ir tāds daiļrunīgs fakts, ka pirms dažām nedēļām, precīzi nepateikšu, kādā jaukā vakarā psiholoģiski salūzu un divu minūšu laikā apriju piecas ceptas karbonādes (labi, ka vājums brīdis bija tik īss…) Un šeit nemaz netiek uzskatīti izdzertās kafijas (jā, jā, nu protams, ka ar pienu un cukuru) vai alus (pieņemsim, ka bezalkoholiskā) litrāža.  Un ar to visu – cipars iet uz leju! Jūs teiktu – jā, bet atmetot miltu produktus, cukuru un tā tālāk, cipari ietu uz leju ar virsskaņas ātrumu. Ko lai es jums saku – teikt jūs varat daudz ko, bet YOLO* un karbonādes ir garšīgas, kafija, siers un desa –  lieliski! Un, jo vairāk skrien, jo vairāk ir pelnījis.  

Galvenais, protams, pārvarēt nākamo vājuma brīdi, kā tas bija ar tām piecām karbonādēm, lai amerikāņu kalniņu mūžīgais starojums neizstarotos uz nākamo reizi, kad uzkāpšu uz svariem. Tiktāl viss ir labi. Tūlīt tiks pakāsti pirmie 10, un turpinot tendences, grandiozā pašpasludinātā atgriešanās varētu rezultēties tuvāk vasarai. Konkrētas prognozes veikt būtu tas pats, kas zīlēt kafijas biezumos. Lai gan rīt mēģināšu paskatīties kafijas biezumos – ja nu tur redzu Vovas Putina vai Covid-19 ēras beigas. Principā der abi divi.

7., 8., 9. nedēļas kopsavilkums
noskriets: 242.5 km
kg mīnusā: -2.4
kg mīnusā kopā: -9.5
līdz mērķim: +15.4