Šīs sezonas, kas bija akurāt desmitā, noslēgumā man bija vēl plāns uzcilpot Siguldas pusmaratonu un, iespējams, arī Carnikavas rudens Zibens krosu, kur divus gadus pēc kārtas pierādīju, ka esmu elitārs kuilītis, respektīvi, ātrākais svarā virs 100 kilo. Jā, un pirms gada teicu – pietiks, esmu labākais, jāļauj uzvarēt citiem : ) Un tomēr šajā pavasarī izmēģināju sevi vēl vienā resno skrējienā turpat Carnikavā – piejūras skrējienā, kur sešu kilometru distancē atkal izcēlu zeltu.
Patiesībā ilgāku laiku apsvēru tomēr skriet arī šo Zibens krosu, lai arī tas vairs nav Latvijas čempionāta ietvaros. Sak, ja jau esmu stabilā speķī (iespējams, lielākajā pēdējo divu gadu laikā), tad kāpēc gan ne? Arī tauta, akurāt 64% teica, ka jāskrien. Tomēr acīmredzot dzīvīte, dzīvīte (šūpojos tevī) visu salika savās vietās. Labāk nē, un šeit argumenti:
- uzvarēju un aizstāvēju titulu, tātad sev pierādīju
- bračiņam jātiek trijniekā, tātad – kāda starpība – Janka vai Dzinča
- biju apslimis – negribu skriet uz pusslodzi un riskēt ar ātrākā kuiļa titulu
- publiski biju apņēmies šogad neskriet
Nu re, četri jaudīgi argumenti. Tieši tāpēc tā saucamais "sezonas finišs" man bija "Iecavas rudens", ko vēlāk argumentēti nokritizēju par organizatorisko līmeni un ķeksīšiem ķeksīšu pēc. Starp citu, tās bija arī manas 100. sacensības skrējēja karjerā. Ņemot vērā, ka starpsezonā plānoju cilpot aktīvāk nekā iepriekš, ar sevi iekšēji laikam būšu vienojies, ka sezona ir kalendārais gads. Tātad, janvārī sākam, decembrī beidzam, lai gan viss ir relatīvs – ja jau skrien visu laiku, tad tīri teorētiski visa dzīve un skriešana tajā ir viena gara, skaista un valdzinoša sezona.
Kopš "Iecavas rudens" esmu paņēmis "radošo pauzi" sacensībās (aizeju ierakumos?), un arī treniņos nereti meklēju motivāciju un iedvesmu. Te viņa atnāk, te aiziet. Uzmetot aci jubilejas sezonai, lai gan visus dižmērķus neesmu sasniedzis, sirdi silda vairākas lietas:
- šogad visos trijos pusmaratonos ievēroju likumu "zem 100 minūtēm". Jā, protams, ciparus prasījās skaistākus, bet ne visu var gribēt
- piedalījos visos "Stirnu buks" posmos, ieskaitot absolūto "to do", respektīvi Piebalgu
- lai gan sezonas gaitā vairākkārt bija stragls, kas saistīts ar veselības jautājumiem (vairāk sezonas ievadā), visā visumā (un galaktikā), skriešanas prieku nepakāsu un pratu pasmaidīt par klapatiņām
- skriet ir brīnišķīgi (arī tad, kad ir "skriešanas krīze", jo kā zināms pēc lejām paļubomu nāk kalni un pēc krīzēm nāk izaugsme un tā tālāk).
Kas attiecas uz jubilejas sezonu un "radošo pauzi" tajā, tad domājams, ka radoši klusēšu (un būsim godīgi – kačāšu atpakaļ kaut kur pakāsto (iespējams, tās ir tikai manas iedomas) skilu līdz gandrīz Latvijas simtgadei, proti, 17.novembrim, kad plānots piedalīties skrējienā "Patriots". Jau trešo gadu pēc kārtas. Tad arī lūkošu saprast, kāds ir mans skils, jo čomiem pakāst 20 minūtes nav stils : ) Vēl 2018.gada startu listē man iezīmējas arī Ozolnieku ziemas skrējiens (9.decembris) un "Noskrien ziemu" 1. posms Priekuļos (16.decembris). Plānots, ka tieši Priekuļos būs mana debija "zieminiekos" un gan jau es feisītī paspēšu arī Tev vēl atgādināt, ka "Tev noteikti jāskrien NZ Priekuļos, jo tas ir kruta, fenomenāli un ekskluzīva iespēja nolikties uz pakaļas un ar komfortu tikt uz kājām (jo dižā skrējēju cilts Tev noteikti palīdzēs" : ) Ar "Noskrien ziemu" ir gluži kā ar "Stirnu buku" – manā "apdarē" tas ir stāsts par to, ka, kas ilgi nāk tas labi nāk. Lai gan principā NZ man vajadzēja debitēt jau pirms gada. Bet labs nāk ar gaidīšanu.
Šosezon es savus mērķus skaļi neizpaudu, bet varbūt vajadzēja, jo kā zināms, tad manā gadījumā tas veicina motivāciju un apņēmību tos sasniegt. "Projekts Etiopietis" tam ir pierādījums – puika pateica, puika izdarīja. -27kg? Īzī pīzī! Kuilis. Puskuilis. Etiopietis!
"Etiopieša" jauno sezonu izziņošu visticamāk jaunajā gadā. Ir pāris idejas, kā iekustināt savu pakaļu (vai drīzāk iespert pa to) un nodarboties ar pašiedvesmu. Un laikam arī mērķus izpaudīšu skaļi (šī sezona pierādīja, ka mērķus skaļi pasakot ieslēdzas "karmiskā pretestība", kā apgalvo valstī zināmākais astrologs, visticamāk, ir tukša d**šana – man tos neizpaužot, pretestība bija vēl lielāka nekā mazajam Ansītim cīņā ar aizcietējumiem). Vai "sarakstā" būs arī trešais maratons? Nez, pagaidām saku, ka nē, bet, kā saka krievi, tad "ješčo ņe večer". Kad skrienlatvieši un #EsEsmuStirnuBuks izziņos nākamās sezonas posmus, varēs lēnām arī sākt sazīmēt savu kalendāru. Rimant, jej bogu, gaidu, kur Stirnu buka takas vedīs mūs nākamgad. Shalom!
