Mhm, man jau bija zināmas aizdomas par to, ka Pilssala būs kaut kas līdzīgs Kornetiem - pirmkārt, tā pati puse, otrkārt, lietaina nedēļa un arī sacensību dienā solīja lietu. Šamējais bija. Un daudz. Bet sajūta par Pilssalas līdzību Kornetiem nebija tikai dubļu ziņā. Iekšējā balss teica - noķersi "kornetisko" kaifu, brāl. Bingo!
Tas, ka starts šoreiz bija gauži neierastā laikā (16:30 ierasto 13:00 vietā) bija gluži vienalga - kāda starpība, cikos izlīt, izmirkt un apdubļoties. Īsti pirms starta pat uzspīdēja saulīte un likās, ka sirmais vīriņš no mākoņmalas beidzis tecināt, bet nekā - uz starta laiku jau atkal lielais mākonis bija priekšā un nokrišņu daudzums atgriezās ierastajā līmenī.
Kamēr Māris kā wannabe elite iekārtojās kaut kur priekšā, mēs ar Iecavas ņipro Andi bijām kaut kur pa vidu. Iesākām kopā un tā mēs kopā visumā veiklā tempā turpinājām līdz vietai, kur bija distanču sadalījums (mhm, kamēr citi mauc lūsi, es pagaidām turos pie buka). Mūsu sapnis noķert Māri nerealizējās, jo tas šmurgulis labi turēja tempu kaut kur priekšā un mūsu skatam nepavērās (vēlāk gan Andis šo uz brīdi noķēra, bet Māris atkal notinās - šo lasiet Māra blogā, lai gan īsti nezinu kā ir ar cerībām - skrien viņš centīgāk nekā blogo).
Jušana bija baigi labā, skrējās viegli, temps lielākoties bija zem 6min/km, neskatoties uz dubļinski, dažiem normāliem pauguriem un visu, ko sniedz lietaini dubļains Stirnu buks. Pirmoreiz kārtīgi darbībā izbaudīju nesen pirktos taku apavus (skrēju jau ar tiem jau Jāņu skrējienā, bet tas īsti neskaitās) - šur tur sanāca paspolēt un saslīdēt, bet kopā saķere ideāla, brīžiem jutos kā sērferis Pedro, bet uz mutes tā arī nenorāvu. Salīdzinājumam - pirms diviem gadiem Kornetos rāvu uz nebēdu : )
Kaut kur ap 12 kilometru mans temps nokritās tuvu septiņām minūtēm, bet tie ir "attaisnotie izdevumi" - pirmkārt, (what a fail) atšņorējās apavs, otrkārt, atkal sākās vecā problēma ar pēdu, tad nu apvienoju patīkamo ar lietderīgo - ap minūti atpūtos, šņorējot kurpi un vingrinot kāju. Tas nostrādāja, jo nākamie pieci kiļi bija ar veikluma tendenci - 5:40, 5:24, 5:19, 5:14 un 5:02. Un tad... un tad... kādā brīdī es sapratu, ka man kaut kas baksa augštilbā. Pagriezos, lai paskatītos, bet tur - krampis, vecais zēns. Tad man arī sekoja vienīgais mega gausais kilometrs (kaut kas ap astoņām minūtēm), kura laikā centos ar krampi sarunāt, lai viņš atslābst un ļauj man smuki nofinišēt. Mazliet viņš mani gan tāpat pamocīja, tādējādi arī priekšpēdējais kilometrs nebija nekas īpašs.
Pirms sprinta etapa es speciāli mazliet piebremzēju, veicu preventīvos pasākumus un apņēmīgi uzsāku, sprigani noskrienot kādus pirmos 30 metrus, kad no slēpņa atkal izlīda krampis, sak, "Hello, Džonī, aim bek". Auč! Nācās pāriet īpatnējos soļos, staipīt musīšus tā, lai krampjonkuls atkāpjas un savā ziņā nostrādāja, jo sprinta etapa beigu daļu atkal uzskrēju. Beigās izrādījās, ka ar visu "tūristiņu" uz kopējā fona rezultāts bija tīri ciešams. Pēc sprinta līdz finišam jau palika kāds kilometriņš, kuru es centos skriet no sirds un visumā pieklājīgi izdevās (nu kaut kur tā ap piecām minūtēm), lai gan, ja ne krampīša tuvums un pēdiņas sāpe, gan jau būtu arī zem piecām. 19.85 km finišs pa 1:59:30. Nebūtu pāris klapatiņu (dubļi, šļūdoņi un ūdens baseini neskaitās), stabili būtu mīnus 5 minūtes, bet tā jau ir filozofija - klapatiņas bija daudziem, t.sk. krampji.
Pilssalas Stirnu buks kopumā man ļoti patika, dubļi un tamlīdzīga figņa arī reizi gadā vai divos ir svētīga (tāpat kā vismaz viens saunas posms), praktiski Pilssala bija Korneti 2, bet ar piebildi, ka Korneti tomēr ir "best ever" - tie skati, kas bija Kornetos, tas šaloms, kaifs, kolektīvais skriešanas orgasms - Pilssala tomēr to nepavilka. Pavilka dubļus, lietu un tā, kas faktiski bija CTRL C + CTRL V. Starta un finiša zona, iespējams, bija visu laiku labākā. Pāris vietas distancē bija gauži seksīgas, arī posms gar ezeru. Grūti pateikt vai Pilssala pavelk uz visu laiku labāko buciņu TOP 5, bet TOP 7 ir stabili. Pamēģināsim pamodelēt - Korneti 2017, Piebalga 2018, Carnikava 2019, Pokaiņi 2017... Hm, jā, par piekto pozīciju var droši pacīkstēties vairāki posmi, piemēram, Tērvete, Līgatne un Alūksne.
Izskatās, ka jūlijā startu vairs nebūs, jo Jelgavas pusmaratona laikā man ir svarīgas darīšanas, pēc tam nekas nopietns nav, bet 27.jūlijā jau startē pārgājiens Andrupene - Mauragi 232km. Toties augusts solās būt seksīgs - 3. augustā Cēsis ECO Trail (ticamības moments, ka tur skriešu, gan ir zems), 10. augustā Skrien Latvija, Kuldīga (10.5km), 17. augustā Piejūras Stirnu buks Ventspilī (ja vien nebūs +30, varētu beidzot parakstīties uz lūsi).
