Līdz šim biju skrējis tikai vienā NZ posmā, kas pirms gada notika turpat, kur šis - Priekuļos. Baigā ziema gan tur nebija, lai gan pa ceļam šur tur bija sasnigusi "ziemas imitācija". Trasē vairāk tas izpaudās dubļu un peļķu veidā, kas mani baigi neuztrauca. Tāpat bija skaidrs, ka tīrs no šī pasākuma netiks laukā neviens. Es biju pieteicies "Tautas" distancei, kas šajā gadījumā bija gandrīz 10 kilo. Vairāk neņēmu divu iemeslu dēļ - aizvien piesargājos par pēdu plus īso paņēmu komandas interešu dēļ.
Principā distance parādīja, ka labi, ka tā. Sākums bija ātrs, pirmie divi kilometri pat kaut kur stabili zem piecām minūtēm uz kili, bet, kad sākās meža takas un pauguri, tad daba man parādīja, kas ir kas. Uz trešo kilometru es diezgan sirsnīgi aizelsos un saguru, daži nākamie kilometri tīri pēc pašsajūtas bija diezgan draņķīgi. Vienubrīd vidējais temps nokritās līdz 5:23 uz kilometru, bet pēdējos divos vai trīs pratu pielikt soli un pat pieklājīgi paātrināties, lai uzlabotu tempu uz 5:18 min /km.
Kopš rudens pēdējā starta esmu mazliet aizgājis speķī (kā to pārbaudīt? vecā labā metode ar siksnu un caurumiem, kā arī tīri pēc sajūtām), tāpēc principā 9.6km pa 50:48 jeb vidējo tempu 5:18 ir pat savā ziņā labāk nekā gaidīts. Lai gan... apmēram uz tādu skaitli biju cerējis, tiesa, klusām, jo tomēr 200 augstuma metri un Priekuļu trases reljefs man mazliet nemieru darīja. Taču velti. Arī pēda, kas šogad lielākoties sāka īdēt ap 9-10 kilometru (reizēm pat sestajā), šoreiz klusēja kā partizāns, par ko paldies no sirds un no rajona. Tiesa, viens muskulis, kas savieno manu tvirto pēcpusi ar augšstilbu gan distances otrajā daļā izteica pretenzijas un pēc sacensībām viņa viedoklis vispār ir stabilāks par Dāvja Bertāna trīnīšiem. Principā, es maķenīt piekliboju (varu arī neklibot, bet drāmu Pilnmēness nedēļā tomēr mazliet vajag), tā sāpe nav jaudīga, bet kaut kas kretīnisks viņš vienalga ir.
Ņemot vērā, ka komandu punkti vēl skaitās, to, cik izcīnījis skriešanas superklubs "Ņiprie Ikri", ceturtās Adventes nedēļā, bet tīri individuāli man 61. vieta veču absolūtajā vērtējumā un 28. vieta grupā. Man ir zināmas aizdomas, ka ar labāku pašsajūtu un tā, es varētu noskriet arī savas trīs mincītes ātrāk (piemēram), kas TOP 40 summā un TOP 20 grupā, bet kā teiktu Vilis, respektīvi, Plūdonis (sveiciens skolotājai Anitrai :) ), tad fantāziju pasaule nav labākais veids, kā "pacelt" savu rezi : )
Man visumā patīk arī Daces rezultāts un viņas ņiprais skrējiens pretī finišam. Tradicionāli paskrienu viņai pretī, lai solis pretī finišam ir dzīvespriecīgāks. Galvenais, neteikt leģendārās mēsliņfrāzes kā "Tu to vari", "Vēl tikai nedaudz" un "Vai ir grūti?" - par šādiem tekstiem var labi atrauties, bet tā kā es to zinu, tad vienīgais, ko es daru šādās reizēs, ir atbildu uz jautājumiem. Nu reizēm arī pasaku "Tu to vari" un metos bēgt : ) Bet vispār, finiša spurtā Dace aizmuka no manis un ieskrēja eleganti un pārliecinoši.
Kalendārajā gadā "Noskrien ziemu" 1. posms bija mans 21. sacensības (un 23 starts kopumā, jo veterānu ziemas un vasaras mačos piedalījos divās distancēs / disciplīnās) 2019.gadā, kas ir jauns rekordiņš (līdz šim 20 - 2017.gadā). Kvantitāte ne vienmēr iet roku rokā ar kvalitāti, bet šo gadu gan tās nolauzušas rokās sadevušās. Izņemot varbūt nelielus formas kritumus jūlijā un oktobrī.
2020. gads sacensību režīmā tiks iesākts 5. janvārī ar "Noskrien ziemu" otro posmu Salacgrīvā, kur vēl prātoju skriet īso vai garo. Principā labprāt paskrietu garāku gabalu, bet jāskatās, ko skries komanda un kā jutīsies mana(s) kāja(s). Un rumpis. 2020.gada sezonas kopējais kalendārs vēl tiek zīmēts un apdeitots, gan jau oficiāla tā prezentācija notiks ap gadu miju. Shalom un bučas, susuriņi!
