Shalom! Pirmās pieredzes ir tāda interesanta lieta. Teiksim, pirmie soļi dzīvē, pirmais alus, pirmās uzvaras, pirmie simts kilogrami uzkāpjot uz svariem... : ) Īsti neatceros pirmos soļus dzīvē, bet gan jau bija pietiekami labi un talantīgi. Pirmo alu... miglaini atceros. Savulaik "Aldaris" ražoja tādu čurūdeni kā "Ice Beer", kas man prātā palicis kā pirmais alus. Lai gan to sāka ražot 2000. gadā, kad man tad bija 16 gadi... vai tiešām tik vēlu iepazinos ar alu? Pirmie 100 kilo bija ap 22-23 gadiem, kad pamazām aizgāju puskuilī un vēlāk arī stabilā kuilī, jo man ļoti garšoja vafeļu tortes un saldinātie dzērieni.
Vēl ir tādas gauži patīkamas pirmās reizes, kas paliek atmiņā - piemēram, pirmā satikšanās ar sievu, pirmā satikšanās ar pavasara pirmo mēnesi, pirmais Pārumu pārgājiens, otrais, trešais, ceturtais, piektais, divpadsmitais...
Un tad vēl ir tādas diezgan tizlas pirmās reizes. Piemēram, pirmā izstāšanās un pirmais zāģis resno skrējienā. Ironiski, ka šīs pirmās reizes mani piemeklējušas mēneša laikā. Astrologi teiktu - čalīt, paskaties kāds Tev planētu stāvoklis tagad, retro Marss un tā tālāk. Ko brīnies? Sēdi bunkurā un izvairies no nepatikšanām! Nu lai gan arī bunkurā var uzkrist ķieģelis uz potītes : )
Par pirmo izstāšanos rakstīju jau iepriekšējā blogā. Beidzot pienāca arī diena, kad es pakāsu oficiālos mačos, kur ir svara kategorija virs 100 kilo. Bet par visu pēc kārtas. Dienu pirms tam piedalījos Stirnu bukā, kur piesardzības dēļ, lai notestētu savainoto potīti izvēlējos to, kas vēl nebija skriets: vāverīti - kuplastīti. Milzkalnē tai vāverei noteikti bija kupla aste, jo kāpumi normāli iedeva pa ciskām. Ņemot vērā, ka distance ir īsa, es jau pirmajā kalnā sevi pārāk netaupīju - sak, jābliež tik augšā. Uzreiz gan pēc tam sekoja noskrējiens, kurā biju kādas 20 reizes uzmanīgāks, lai tikai atkārtoti nesačakarētu potīti. Kā teiktu Rainis - piesardzība ir tikums. Droši vien uz tā rēķina es visas distances laikā zaudēju 20, 30 vai 60 sekundes, bet šoreiz tas bija prātīgākais variants.
Vairāk gan mani no ritma sita laukā elpošanas problēmas - visnotaļ droši es biju starp skaļākajiem elpotājiem trasē, kas parasti mani pašu tracina. Pēc skrējieniem un kāpieniem kalnos bija grūti atrast pareizo elpošanu. Padziļināta analīze gan vēl nav veikta, bet šķiet, ka uz pulsu tas milzu ietekmi neatstāja un pulss kosmotautikas klubiņā neiestājās.
Kaut kur distances vidū, bet varbūt jau pāri pusei, mani savā kadrā noķēra fotovīrs Mareks, pavadot ar komentāru "Nu gan esi ieskrējies!" Principā tā varēja arī būt - pārsvarā oponentus apdzinu nevis otrādi (ar retiem izņēmumiem), un ņemot vērā to, ka startā biju diezgan tuvu priekšgalam, tobrīd varēju atrasties, ja ne gluži medaļu pozīcijās, tad vismaz kaut kur ap pirmo piecdesmitnieku (nav jau diža atšķirība, vai ne?). Līdz distances noslēdzošajiem 500 metriem bijām pietiekoši izretojušies, lai pēdējā noskrējienā no kalna, kas bija pirms paša finiša, mani neviens neapdzītu, neskatoties uz piesardzīgo klunkurēšanu lejup no kalna. Vāveres debijā - 43. vieta (sākumā biju 34., bet tad laikam pieskaitīja tos krānus, kas savu vāveri izskrēja ar skolēniem) no 514 dalībniekiem. Manuprāt, esmu elitē : )
Dienu vēlāk bija viens no sezonas svarīgākajiem startiem, kā man labpatiktos domāt, proti, Rudens "Zibens" kross, kur jau trīsreiz biju izcēlis zeltu. Šoreiz, ja godīgi, nebiju galvenais favorīts, un pats to lieliski apzinājos. Zināju, ka Dzintaram, tas, kurš Bārda, tik īsā distancē (nieka 2km) varētu būt priekšrocības, turklāt sacensību dienā uzzināju, ka konkurentu pulkam pievienojies arī Mareks Skujiņš - čalis, kura personiskie rekordi visās distancēs (varbūt izņemot piecīti), ir nedaudz, bet tomēr labāki par maniem. Tas manā pirmsstarta rangā viņu nostādīja favorīta statusā, lai gan Mareks atzina, ka pēdējos divus gadus lāga neesot skrējis.
Mana taktika šoreiz bija elpot konkurentiem pakausī un pie iespējas iet garām. Viss notika pēc plāna, izņemot to iešanu garām. Elpot pakausī elpoju, ne Dzintaru, ne Mareku nekur neatlaidu, taču arī apdzīt nepietika dukas, lai epizodiski likās, ka man tas varētu izdoties. Brīdī, kad pusdistancē Dzintars apdzina Mareku, es jau jutu - tur aizjož nākamais čempions. Vienkārši solis izskatījās svaigāks. Es tikmēr mēģināju noķert Mareku, kurš drudžaini skatījās pār plecu, bažās, ka es varētu būt turpat aiz muguras, taču nekā - es pārsvarā biju 10-20 metrus aiz, tā īsti neapdraudot Mareka pozīcijas. Finišā pirmais Dzintars (9:05), tad sekoja Mareks (9:11) un es (9:16), visi nieka 11 sekunžu robežās. Čempiona tituls pelnīti nodots Dzintaram.
Tiktāl apsveicam čempionu, tālāk sekos pilnmēness lirika. Pirmkārt, par sevi - šogad mans svars šajos mačos bija par 15 kilogramiem (!) lielāks nekā pirms gada. Skaidrs, ka esot tādā kuilī, kad konkurenti stiepj par vismaz 10-12 cukurpakām mazāk, cerēt uz titula aizstāvēšanu ir ne tikai naivi, bet arī muļķīgi. Iespējams, ja distance būtu 5 vai 10 kilo, manas izredzes pieaugtu, bet gargabalnieku sprintā, par kādu var nodēvēt divīti, vieglajiem ir priekšrocības - mazāk speķa jāstiepj. Un kā teiktu Veidenbaums - kā gulbji balti padbeši iet, bet Tavs speķis - Tava problēma : )
Noteikti Dzintaram arī motivācija bija augstāka, kamēr es kā vairākkārtējs čempions biju nedaudz iemidzis un samiegojies. Un atslābis. Sak, es esmu ātrākais smagsvars Latvijā, punkts un āmen. Dzintars ar savu uzvaru eleganti man iespēra pa pakaļu. Savukārt man... otrā vai trešā vieta - nav būtiska nozīme, tāpat visiem medaļniekiem dod alu balvā (feeling sarcastic).
Svētdien fiasko piedzīvoja arī pasaules rekordists maratonā Eliuds Kipčoge, finišējot tikai astotajā vietā Londonas maratonā un ciešot pirmo zaudējumu šajā distancē kopš 2013. gada. Sakritība? Nedomāju vis! Kas vēlreiz pierāda, ka visi mēs esam tikai cilvēki. Gan Eliuds, gan es.
Patiesībā spēriens pa pakaļu ir vērtīgs un visādi citādi noderīgs. Pirmkārt, tas noteikti motivē. Pirmdien piecēlos ar domu, ka jāiet skriet dešuku. Un jāsāk jauns projekts, kurā, kā teiktu pašpasludināti klasiskais etiopietis, "jāsakauj savus speķus". Otrkārt, jāļauj arī kādam citam uzvarēt, jo radīt prieku citu acīs esot svētīgi un par to var nopelnīt karmas punktus. Treškārt, Zibeņu trases rekords 100+ kategorijā joprojām pārliecinoši pieder man (8:24), un paļubasu esmu valsts vistitulētākais smagsvars ar pieciem tituliem (3 rudens krosā Zibeņos + 2 piejūras skrējienā), tātad vieta "100+ skrējēju slavas zālē" man ir garantēta. Šis laikam nebija par tēmu, drīzāk tāda krānu mērniecība, bet no otras puses - kaut kā taču sevi jāmierina, vai ne?
