Šajos ar vīrusu pieķēzītajos divos gados tomēr ir bijis laiks, kad sacensības
notiek – vasaras otrā puse sākot no augusta un daļēji arī rudens. Līdzīgi bija
2020. gadā, un izskatās, ka līdzīgi būs arī šogad, lai gan principā pastāv riski,
ka tūlīt to bodīti aizklapēs ciet. Pārfrāzējot Jay-P jeb Jāni Peteru - nāk
rudentiņš, kā tanī senā dziesmā, kas nozīmē, ka bāleliņam ieplānotie mači var
arī iet gar degunu, par cik kumulatīvais ceļas straujāk nekā ceļamkrāns
būvlaukumā. Bet cerēsim uz labāko, jo kā allaž teicis ūsainais Pičus: "Svaigā gaisā vīrusu nav".
Tieši tāpēc augustā izmantoju visas iespējas piedalīties sacensībās. Sezonu
atklāju ar 10 kilometriem Kuldīgā. Lai arī Goldingena īsti nav rekordiem
piemērota, tieši tur esmu noskrējis ātrākos 5.27 kilometrus (21:21, 2011.), kas
uz apaļiem pieciem būtu ap 20:15. Ja tajā (vai nākamajā) sezonā būtu kaut kur
skrējis arī precīzi piecus kilometrus līdzenā trasē, tad diezgan droši, ka izdotos
palīst arī zem 20 minūtēm, kas, protams, ir sava veida maģiskā robeža.
Bet atgriežoties pie Kuldīgas, kur firmas zīme ir bruģis, kā arī neuzkrītoši un
uzkrītoši kāpumi, konkrētu mērķu par konkrētu rezultātu tur nebija – vien atceros,
ka savam dzīvesstila uzraugam (lasi – tam pipukam, ar ko reizēm uzskrienam kopā
un kurš ar parakstu manā kāzu dienā apliecināja, ka uzņēmies visus riskus, kas
saistās ar manu apgredzenošanos) kaut ko ieminējos par 43-44 minūtēm, vairāk sliecoties
uz otro ciparu. Ņemot vērā, ka gada pirmajā pusē treniņos vairāk tika krāta bāze,
bet mērķtiecīgu skrējienu (intervāli, tempo) skaits vairāk līdzinājās barankas
formai, skaidrs, ka noturēt vienmērīgu tempu visas distances garumā bija visumā
neticami. Turklāt Kuldīgā, kas pati par sevi distances laikā Tevi čakarē
apmēram tikpat centīgi kā "Daniels un viņa brāļi" izpļurgā valsts
naudu bezjēdzīgos pasākumos. Sākums gan bija daudzsološs – pirmajos trīs
kilometros 4:09, 4:18 un 4:08, bet ar to arī visi prieki beidzās. Turpinājumā
temps atkāpās virs 4:20, lai nekad vairs neatgrieztos zem. Nākamajos trijos
kilometros kaut kā noturēju to stabili 4:22 – 4:23 robežās, bet pēdējos četros
kilometros galvenais bija izdzīvot. Kājas vēl puslīdz klausīja, taču akniņa gan
čīkstēja un elpošana līdz ar to bija kā sūdīgās vācu pornofilmās. Tas viss
atsaucās uz tempu, kas aizgāja saraustītā mēsliņā – 4:41, 4:30, 4:45 un 4:33.
Galarezultātā 10.10 kilometri pa 44:34 (kas precīzos desmit dotu kaut ko ap 44:08)
– principā objektīvi, treniņiem, dzīvsvaram un neeksistējošajai ātruma
izturībai atbilstoši.
Nākamajā nedēļas nogalē atzīmējos ar sezonas debiju "Stirnu bukā",
izskrienot vienu sasodīti grūtu, nogurdinošu, dubļainu Zaķi, lai gan ko citu no
Siguldas var gaidīt. Pauguru, kas čakarēs Tavus ikrus tur ir ka biezs, bet
sajaucot kopā ar lietu un dubļiem sanāk izcils kokteilis. Es jau sen sev esmu ieskaidrojis,
ka lietainie un dubļainie buki ir jābauda, nav ko lēkt augstāk par savu pēcpusi
(īpaši, ja to nemaz nevar izdarīt) un tēlot sprinteri pat tad, ja es paņēmis
zaķi. Varbūt tieši tāpēc dubļu buki ir mani mīļākie (Korneti un Alūksne – mmm).
Siguldā vēl bez tikšanas līdz finišam bija uzdevums nenoraut uz pakaļas, ko man
pārsteidzoši izdevās arī realizēt. Dubļu nogāzē, kur citi šļūca uz pakaļas, bet
citi mēģināja skriet un netrāpīt kokā, es izmantoju pastaigu taktiku, pārvietojoties
no koka uz koku kā milzīgs orangutans, kas arī deva rezultātu – kamēr daži lejā
tika ar melnām mutēm un pēcpusēm, man dubļos bija tikai botas un plaukstas.
Kārtējo reizi arī pierādījās, ka kāpumos, bet jo īpaši noskrējienos es esmu
diezgan liels pāķis, savukārt līdzenumos jutos kā zivs ūdenī vai bifelis
savvaļā. To, cik Siguldas Stirnu buks ir brīnišķīgs izbaudīju vēl kādu laiciņu –
muskuļi mani sveicināja vismaz līdz nākamajai ceturtdienai : )
Nākamajā nedēļā pēc buka beidzot arī ķēros klāt tam, kam jābūt manā treniņprocesā
– intervāliem. Principā tas ir diezgan liels jebatorijs, ko daru nelabprāt,
taču, ja vajag, tad sakožu zobus. Lai uzreiz nebūtu "kultūršoks" un
neatsistu vēlmi, sāku ar mazumiņu – 8x250 metri – kas principā bija arī objektīva
pieeja lietām – skrēju īsos ar mērķi puslīdz normāli uzkačāt skilu Latvijas
Sporta veterānu savienības sporta spēlēm, kur biju apņēmies noskriet labus 1500
metrus un vēl labākus 5000. Prioritārā distance bija garākā, bet realitātē, kā
pašam šķiet, veiksmīgāk nostartēju īsākajā.
Diez ko bieži sacensību līmenī 1500 metri nav skrieti – vairākas reizes Iecavas sporta svētkos un LSVS ziemas mačos, kur gan tika bliezta jūdze (1609 metri). Oficiāli zināmais labākais rezultāts – 5:36.7. Pirms sacensībām uz to nepretendēju, uzliekot mērķi izskriet tā ap 5:45 (kas būtu 3:50 min/km) temps. Skaidri zināju, ka mans mērķis nav konkrēta vieta, jo sacensties ar čaļiem, kuri sver uz pusi mazāk, pusīti mauc 70-75 minūtēs, bet kilometru kādu nepilnu minūti ātrāk, nav nekādas jēgas, tāpēc uzreiz noskatīju vēlamo rezultātu kādu gribu izskriet. Un pie reizes nepalikt gluži pēdējam no tiem, kas skrejceļā. Skrējās apbrīnojami labi, un, ja var ticēt skaitļiem (kā teica kāds klasiķis – statistika nemelo), tad pēdējos jeb trešos 500 metrus es noskrēju tikpat ātri kā pirmos 500 un nedaudz ātrāk nekā otros 500. Bija pat sajūta, ka varu pielikt, respektīvi, kādas sekundes vai simtdaļas nomest. Finiša rezultāts 5:32.59 (3:41 min/km) – krietni labāk nekā gaidīts un vienlaikus pašam pārsteigums kā tik lielu dzīvsvaru, kāds man ir, iespējams pārvietot uz priekšu ar tādu ātrumu. Protams, attiecībā uz dzīvsvaru vienmēr var izmantot argumentu, ka "man ir smagi kauli". Ļoti smagi : )
Pēc labas pirmās dienas skaidrs, ka panesās jau mazliet erotiski sapņi par
savām spējām 5000 metru distancē. Mans neoficiālais rekords ir 20:15, stadionā
piecīti esmu skrējis reti un vien pa 20:55, kas ir lēnāk nekā šogad treniņā
augusta pirmajā pusē (20:52). Pirms sacensībām mērķis bija noskriet ap 20:30,
savukārt pēc pirmās dienas ambīcijas jau bija pazaudējušas ja ne pusminūti, tad
16 sekundes noteikti – savos dziļākajos sapņos jau sapņoju par paskriešanu zem
20 minūtēm (tātad 19:59), bet mazliet seklākos plānoju uzlabot neoficiālo rekordu
un noskriet ne lēnāk 20:14. Kaut kur netālu bija saprāta balss, kam arī bija
viedoklis aiz sajūsmas par pirmo dienu baigi neslapināt biksiņās. Kurš
uzvarēja? Protams, ka saprāta balss.
Sākums bija labs – pirmais kilometrs pa 3:47 un otrajam aplim manā ģeniālajā
plānā bija jābūt ne lēnākam par 3:55. Gluži tā vis' nebija, tomēr arī 4:01
nebija gluži slikti un galvā izspēlēju dažādus scenārijus kā izskriet plānoto.
Diemžēl trešais un ceturtais kilometrs
aizgāja jūtamā nīkulītī (4:09 un 4:12), taču noslēdzošo kilometru atstrādāju
pēc pilnas programmas – 4:04. Cik gan šiem skaitļiem var uzticēties, grūti
pateikt, jo pulsometrs uzmērīja veselus 120 metrus pa virsu. Ja vien stadionu
nav renovējuši pāķi, kas nolohojušies ar metriem, kā tas tamlīdzīgu būvju celšanās
Latvijā klasiski gadās, tad melo pulsometrs, bet 120 metri uz piecīti tomēr
baigi daudz, turklāt novelt to uz dažādiem celiņiem arī nevar – skrēju pārsvarā
tika pa pirmo. Ja uzticamies pulsometram un ir tiešām +120 (tā bija praktiski
visiem skrējiena dalībniekiem), tad tīrais piecītis būtu pa 20:13.7, bet
pieņemot, ka stadions ir precīzs, oficiālais rezultāts – 20:37. Jebkurā gadījumā
līdz galam apmierināts neesmu, tikai daļēji, jo trešo un ceturto kilometru
vajadzēja katru savas 5-6 sekundes ātrāk noskriet. Redzams arī pie kā
jāpiestrādā, un, protams, tā ir ātrumizturība. Un intervāli palielināti līdz 500
metriem. Varbūt vēl pieliksim un liksim sev pastrādāt.
Droši vien nākamā reize, kur no sevis mēģināšu izspiest maksimumu, divarpus nedēļām būs Valmierā (10km), bet līdz tam
Vecāķu pludmales skrējienu (ja piedalīšos) un Stirnu buku izmantošu labam
treniņam.
