Shalom! Ja kāda mērķa virsuzdevums neizdodas, reizēm cilvēku pārņem tāds kā
vieglas formas besis. Kā no tā tikt vaļā? Ir vairāki varianti – ļaut visam
ritēt savu gaitu vai arī ļaut visam ritēt savu gaitu un vēl sev par prieku
pabarot savu ego. Es izvēlējos otro variantu.
Nedēļa pēc "Medības 89" superfināla bija tipiska dižmērķa
nesasniegšanas pēcnedēļa – motivācija jāmeklē ar jaudīgāko lukturi, organisms
izliekas par sagurušāku nekā ir un tamlīdzīgas muļķības. Zināju, ka tas ir
pārejoši – precīzi šādas sajūtas bija arī pēc "maratona misijas"
pavasarī. Lai mazliet sevi sapurinātu, pieteicos Latvijas čempionātam krosā,
kur pirms gada uzvarēju sev tik iecienītajā svara kategorijā virs 100
kilogramiem (biju nedaudz virs, bet pietiekami, lai pirms sacensībām bez
satraukuma apmeklētu labierīcības : )
Kā jau teicu, visu nedēļu organisms bija kusls kā nodzīts lops vai vismaz par
tādu izlikās, kas ir ticamāks variants. Pat sacensību rītā iesildoties sajūtas
bija tādas… maigi sakot, nekādas. Tāpēc par atkārtotu triumfu nebūt nebiju 100%
drošs, lai gan bračka mierināja: "Tak atslābsti, puskuili, izcelsi zeltu
pīpējot". Nepīpēju, bet izcēlu. Man bija divi mazi un klusi mērķi –
noskaidrot vai nosargāt titulu ir grūtāk nekā izcīnīt un mēģināt labot savu
pagājušā gada rezultātu (9:19).
Distance bija t.s. "pusmaratonistu sprints stirnu buka mērcē" –
respektīvi nieka divi kilometri, taču pa takām, ar vairākiem pauguriem un vienu
tīri zolīdu kalnu. Smagsvari startēja kopā ar senioriem un jauniešiem (laikam
U-14), tāpēc startā vairāk vai mazāk izmantoju taktiku "lai tie jaunie /
trakie skrien", bet faktiski mēģināju atrast komfortablu tempu. Pirmā
kilometrā pārsteidza kāds sirms seniors, kas labi turēja līdzi (vēl padomāju –
ja es viņa vecumā šitā maukšu, tad respekt). Vēlāk no viņa atrāvos, turoties ar
ņipriem jauniešiem, bet pašam nebija sajūta, ka spiežu no sevis maksimumu.
Tomēr skatoties laikrādī pirms un pēc dižā kalna sapratu, ka faktiski man ir pa
spēkam uzlabot iepriekšējā gada rezultātu, kas man bija zināms pārsteigums.
Varbūt varēja arī ātrāk, bet 9:12 bija cipars, ar ko esmu visumā apmierināts.
And still… Latvian heavyweight champion
in cross : ) Vai titulu nosargāt bija grūtāk nekā izcīnīt? Daudznozīmīgi
paklusēšu un aicināšu citus puskuiļus nākamgad piedalīties, lai lielāka
intriga. Pats nākamgad būšu zem 100, tāpēc skriešu gan jau citā distancē (aha,
gan jau to pašu teicu pirms gada…)
Lai vai kā, ego ir pabarots un actiņas mirdz. Tik ļoti, ka pieteicos Stirnu
buka sezonas Grand Finale posmam Karostā uz Lūša distanci (kaut kas ap 28
kilometriem). Ir sajūta, ka būs varen seksīgs posms. Kā jau visa sezona. Tā kā
visādi dižmērķi un tā tālāk aiz muguras un par jauniem pašpasludinātais nav
neko ieminējies, gada nogales startu galvenais uzdevums ir skaidrs – baudīt,
vienkārši baudīt lieliskus skrējienus lieliskās kompānijās. Un shalom!
P.S. Patīkami, ka arī bračka tika uz pjedestāla svarā virs 100 kilo, kas nozīmē, ka faktiski Pārumi dominēja - divas no trim vietām uz podesta. Un viss pārējais ir figņa : )
Shalom! Jūs jau noteikti esat lietas kursā, ka "medību" superfinālā pašpasludinātajam sanāca neveiksme, no cerētā medījuma atpaliekot piecarpus minūtes. Piecarpus! Tādā distancē kā pusmaratons tas ir kilometrs ļoti lempīgā tempā (kādā parasti man pusmaratonā neviens kilometrs nav) : ) Prakse neveiksmju gadījumā bērt pelnus uz galvas sūkā, tāpēc es labāk atkorķēšu šampi.
Par ko man šampis, ja dižmērķis nav sasniegts? Par visu pēc kārtas. Pēc Valmieras, kur noskrēju visu laiku otro labāko pusmaratonu (1:34:18), skaidrs, ka man kā ērglēnam, visticamāk, neapzināti, taču... izauga jauni spārniņi – sak, ja jau mēs šeit, ar tādu masu un tamlīdzīgi, noskrienam 94 minūtēs, tad Siguldā, drusku nozūmējot speķīti un veicot dažus svarīgus priekšdarbus, vajadzētu īzī pīzī 3-5 minūtes nomest.
Priekšdarbi šajā gadījumā bija pāris nozīmīgi treniņi starpā starp Valmieru un Siguldu un pēdējās nedēļas svarīgākais elements – slavenā ogļhidrātu diēta. Tā pati, ar kuru 2012.gadā Siguldu noskrēju ar 1:31:56, tā pati ar kuru šogad maratona pirmā puse "pīpējot" tika veikta uz 1:38:00. Vārdu sakot – pārbaudīta un efektīva lietiņa. Lai gan biju šo mēģinājis arī savos krīzes gados, kad labumu nejutu, bet ko tur brīnīties – ja Tu esi sūdīgā formā, tad neviens dopings Tev nepalīdzēs. Savukārt, ja Tu esi labā formā… visa pasaule sadosies rokās, lai Tev palīdzētu un tamlīdzīgs bulšits : )
Pēc Valmieras es sevi būtiski vairs nenoslogoju ar smagiem treniņiem, taču intervālus, tāpat kā garos vēl paskrēju un, protams, izmantoju iespēju paskraidīt arī sacensībās. Šajā gadījumā tas bija Līgatnes Stirnu buks ar nieka 13km un Salaspils "Noskrien vēju" ar 10.3. Buciņi allaž bijuši kaifķeršanas festivāls, kas lieliski palīdz sagatavoties līdzenumu startiem. Savukārt Salaspils "Noskrien vēju" jau bija diezgan objektīva spēku pārbaude. 2012.gadā nedēļu pirms izcilās Siguldas noskrēju Iecavā 6km pa 23:11 (vārdu sakot – priekš sevis diezgan veikli, es pat teiktu diži). Uz tā fona, šogad Salaspilī noskrēju teiksim tā – normāli, ja tas būtu ikdienišķs sacensību skrējiens, bet sūdīgi, ja ņem vērā, ka tās bija medības. Taču pie sevis domāju – nē, nu pajāt, pēc nedēļas viss būs bumbās.
Kā jau tas pirms atbildīgiem startiem ir, ļoti skrupulozi izpildīju tēva norādes – ja jāskrien čiriks, tad jāskrien, un pajāt, ka aizvakar skriets čiriks sacensību tempā un vakar pitnaška romantiskā vējā (he, baigās vārsmas, ne… bet iespējams, ka daži šo kodēto vēsti sapratīs). Ogļhidrātu diētā jeb tās sūrākajā versijā (trīs dienas bez ogļhidrātiem un tad trīs dienas, dēls, šķin iekšā cik uziet) arī viss bija pēc plāna – vārdu sakot, pārliecinoši gatavoju sevi triumfam.
Siguldā, kā jau īsta zvaigzne, ierados iepriekšējā vakarā (kā labi atceramies, tad uz Liepāju uz savu šī gada pirmo pusmaratonu devos arī dienu iepriekš un tas bija labs lēmums, IMHO – šito četru lielo burtu fīču savos blogos laikam izmantoju pirmoreiz), ieturēju vakariņas (nu, protams, makaroni), sapnī satiku Kauperu ar dēliem, kuri man apgalvoja, ka "Tā būs izlaušanās" (un zīmīgi, ka šitās dziesmas klips filmēts… yeah, right, Siguldā). Noticēju. Visu rītu dungoju pie brokastu galda Krimuldas muižā, dungoju lielāko daļu distances. Un tad es sapratu, ka Kauperi acīmredzot domāja nākamo gadu. "Puikas, šis brauciens būs tāls un traks".
Kas attiecas uz pašu leģendāro skrējienu… Pirmie trīs kilometri bija visnotaļ līmenī. Rupji rēķinot ap 4:10 min/km (kas nākamajos divos kilometros eleganti kritās uz 4:12 un 4:14 – it kā maz – bet skaidri saprotams, ka uz tādu distanci kā pusmaratons, tas bija grēcīgi daudz). Pirmie pieci jeb 5.27 jeb ¼ distances bija 22:07 (šeit vērts piebilst, ka mans PB 5.27 kilīšos ir 21:21, sasniegts sen, sen - 2011.gadā), kas finālā nozīmētu 1:28:28, pie noteikuma, ka temps nekrītas un es esmu monstruāls mežonis. Faktiski es varēju atļauties pusotras minūtes kritumu, lai ierakstītos 89 minūtēs ar astīti un triju minūšu kritumu, lai ierakstītos jaunā personiskā rekordā. Visumā ticami, ja vien būtu veikta pusdistance (plaši zinātniski pētījumi liecina, ka pusmaratonos lielākoties otro pusi veicu 2-3 lēnāk). Bet te bija tikai viena ceturtdaļa. Un jau kopš ceturtā kilometra temps nekaunīgi kritās. Vai es sasteidzu startu? Tak nē, mēs labi zinām, kāds bija mērķis, un, lai to sasniegtu, bija jāskrien apmēram tā. Turklāt, neskatoties uz lietu un peļķēm un tā tālāk, skrējās patiešām viegli. Komfortabli, kā teiktu Rainis, pēc pāris mēnešu neatlaidīgiem treniņiem. Kāpēc uz pirmā apļa beigām un turpmāk temps uzņēma nekaunīgu krišanos man stingra viedokļa nav, bet ir tikai teorētiski pieņēmumi (kas visticamāk ir kaķim zem astes).
Pirms nonākam pie tiem, vērtīgi piebilst, ka pirmo pusi (10.55) noskrēju ap 46:21 (starp citu, pirmie 10 bija ātrāki nekā Salaspilī), bet otrajā pusē piemetu klāt tradicionālo trīnīti, finišējot 1:35:24. Trešais visu laiku labākais pusmaratons, taču minūti lēnāk nekā Valmierā un zinot ambīcijas tāds "plunkš!" vien sanācis : ) Pēdējie pieci kilometri gan bija ātrāki par priekšpēdējiem pieciem, kas ir pat pozitīva tendence, bet to norakstu uz garām skrējējiem, kas mani apsteidza tādā stilā, ka padomāju: "Nu nē, šitā mani apskriet nevar, davai pacīnīsimies?" Ja kas, cīniņā vienu no diviem apsteidzu, otru nē. Āāā, bija vēl trešais, kurš puskilometru pirms finiša izdomāja tēlot Boltu, bet finiša spurtā es šamo izģērbu kā etiopietis Kenenisa Bekele savu tautieti Haili Gebraselasi 2003.gada pasaules čempionātā : ) Ok, mūsu laiks bija identisks, fotofinišā es būtu vēl pārāks, taču pulsometra apstādināšana man prasīja kādas tur sekundes simtdaļas, he! Lai vai kā, spriganais sicīlietis Huans Hosē Fernandess Mora palika aiz manis.
Kur galu galā slēpjas mani pieņēmumi, kāpēc 89 minūtes netika nomedītas? Sāksim ar to, ka kājas faktiski darbojās perfekti – tās ir uzkačājušas tādu skilu, ka es ar tām lepojos 24/7. Mani dažādos posmos ir bremzējuši iekšējie orgāni and that shit un domāju, ka sava nozīme, iespējams, tam bijusi arī šoreiz. Ok, plaušas domāju arī savu darbu veica. Kas paliek? Sirds, aknas, nieres, zarnas, kuņģis, liesa, visa kopējā miesa? Ja ņemam vērā kairinātās zarnas sindromu un mazliet specifiskas attiecības ar kreiso nieri (bet satraukumam nav pamata, to man saka medicīnas elite), tad tīri teorētiski var pieļaut, ka šie elementi kaut kādā ziņā, iespējams, savu ietekmi var atstāt. Sacensību nedēļā prasītos labāku vēdera darbību, neatkarīgi no tā vai vainīga kairinātā zarna, GERS, niere, iluminati vai vienkārši kaut kādi lohi no kosmosa kuģa : ) Nezinu, kas tur nebija labi, bet kaut kas nebija. Tās ir personiskās sajūtas. Vai tās varēja ietekmēt rezultātu? Nezinu. Varbūt jā, varbūt nē. Varbūt gastroenterologs Hosams gaida manu apciemojumu.
Kas attiecas uz mani pusmaratonu sezonu. Jā, 89 minūtes netika nomedītas, bet… skatīsimies uz gaišo - šogad tika izskrieti 2., 3., 4.* (par šo var diskutēt, jo, iespējams, bija maldīgs distances garums) un 12. labākie pusmaratoni. Pirmoreiz visi sezonas pusmaratoni bija ātrāki par 100 minūtēm. Un visbeidzot, neatkarīgi no tā vai Liepājas pusmaratonā distance bija precīzi 21.0975 vai kādus 300 metrus īsāka, ja ņem kalendārā gada četrus labākos pusmaratonus, tad vienalga 2017.gads ir MVP. Rupji rēķinot jeb saskaitot četrus labākos – 6:26:28 (6:27:50*, maksimāli koriģējot Liepājas grēku) 2017.gadā pret 6:28:07 veikumu 2012. gadā. Kas savukārt nozīmē, ka mana atgriešanās pusmaratonu apritē notikusi seksīgi. Varbūt, ka 89 minūšu nomedīšana tik strauji būtu "čerez čur" , tāpēc šo dižo notikumu atstāsim nākamajam gadam.
Taču, lai arī pusmaratonu sezonai esmu pielicis punktu, tas nenozīmē, ka sacensību sezona ir beigusies, jo… tā taču faktiski nebeidzas nekad. Starp citu, jau labu laiciņu 2017.gads kļuvis par sacensībām bagātāko – šobrīd jau 16. Iepriekš 13 starti bija 2012. gadā un 10 starti gadu vēlāk. Taču to, ka faktiski, kā tagad moderni teikt, man ir "savas kedas galvā", mēs sapratām jau pērnā gada etiopietī, kad no septembra līdz gada beigām man bija astoņas sacensības. Savukārt šogad varam pat aizvilkt līdz divdesmitniekam, jo…
Potenciālie starti līdz gada beigām:
15.10. Rudens kross Zibeņos 100+ 2km
21.10. Karostas Stirnu buks 21km / 28 km
12.11. Skrējiens Patriots 24km
11.12. Ozolnieku Ziemas skrējiens 15km
P.S. Pirmās domas pēc Siguldas pusmaratona attiecībā uz Karostas Stirnu buku bija "bet varbūt tiešām pamēģināt iejusties brīvprātīgā ādā?" Šobrīd vairāk sliecos uz sacensību režīmu, taču neizslēdzu, ka varētu būt arī labais cilvēciņš trases malā vai galā, kas padod ūdentiņus, karina medaļas kaklā vai dara vēl kādu svētīgu darbu. Man jau liekas, ka tādas lietas kā tempa turēšana un brīvprātīgais darbs skriešanā skrējējam ir sava veida humānisma un brieduma pazīme. Varbūt esmu noBriedis : )
