Projekts Etiopietis: Labu apetīti, mans ego!

Shalom! Ja kāda mērķa virsuzdevums neizdodas, reizēm cilvēku pārņem tāds kā vieglas formas besis. Kā no tā tikt vaļā? Ir vairāki varianti – ļaut visam ritēt savu gaitu vai arī ļaut visam ritēt savu gaitu un vēl sev par prieku pabarot savu ego. Es izvēlējos otro variantu. 

Nedēļa pēc "Medības 89" superfināla bija tipiska dižmērķa nesasniegšanas pēcnedēļa – motivācija jāmeklē ar jaudīgāko lukturi, organisms izliekas par sagurušāku nekā ir un tamlīdzīgas muļķības. Zināju, ka tas ir pārejoši – precīzi šādas sajūtas bija arī pēc "maratona misijas" pavasarī. Lai mazliet sevi sapurinātu, pieteicos Latvijas čempionātam krosā, kur pirms gada uzvarēju sev tik iecienītajā svara kategorijā virs 100 kilogramiem (biju nedaudz virs, bet pietiekami, lai pirms sacensībām bez satraukuma apmeklētu labierīcības : )

Kā jau teicu, visu nedēļu organisms bija kusls kā nodzīts lops vai vismaz par tādu izlikās, kas ir ticamāks variants. Pat sacensību rītā iesildoties sajūtas bija tādas… maigi sakot, nekādas. Tāpēc par atkārtotu triumfu nebūt nebiju 100% drošs, lai gan bračka mierināja: "Tak atslābsti, puskuili, izcelsi zeltu pīpējot". Nepīpēju, bet izcēlu. Man bija divi mazi un klusi mērķi – noskaidrot vai nosargāt titulu ir grūtāk nekā izcīnīt un mēģināt labot savu pagājušā gada rezultātu (9:19).

Distance bija t.s. "pusmaratonistu sprints stirnu buka mērcē" – respektīvi nieka divi kilometri, taču pa takām, ar vairākiem pauguriem un vienu tīri zolīdu kalnu. Smagsvari startēja kopā ar senioriem un jauniešiem (laikam U-14), tāpēc startā vairāk vai mazāk izmantoju taktiku "lai tie jaunie / trakie skrien", bet faktiski mēģināju atrast komfortablu tempu. Pirmā kilometrā pārsteidza kāds sirms seniors, kas labi turēja līdzi (vēl padomāju – ja es viņa vecumā šitā maukšu, tad respekt). Vēlāk no viņa atrāvos, turoties ar ņipriem jauniešiem, bet pašam nebija sajūta, ka spiežu no sevis maksimumu. Tomēr skatoties laikrādī pirms un pēc dižā kalna sapratu, ka faktiski man ir pa spēkam uzlabot iepriekšējā gada rezultātu, kas man bija zināms pārsteigums. Varbūt varēja arī ātrāk, bet 9:12 bija cipars, ar ko esmu visumā apmierināts. And still…  Latvian heavyweight champion in cross : ) Vai titulu nosargāt bija grūtāk nekā izcīnīt? Daudznozīmīgi paklusēšu un aicināšu citus puskuiļus nākamgad piedalīties, lai lielāka intriga. Pats nākamgad būšu zem 100, tāpēc skriešu gan jau citā distancē (aha, gan jau to pašu teicu pirms gada…) 

Lai vai kā, ego ir pabarots un actiņas mirdz. Tik ļoti, ka pieteicos Stirnu buka sezonas Grand Finale posmam Karostā uz Lūša distanci (kaut kas ap 28 kilometriem). Ir sajūta, ka būs varen seksīgs posms. Kā jau visa sezona. Tā kā visādi dižmērķi un tā tālāk aiz muguras un par jauniem pašpasludinātais nav neko ieminējies, gada nogales startu galvenais uzdevums ir skaidrs – baudīt, vienkārši baudīt lieliskus skrējienus lieliskās kompānijās. Un shalom!

P.S. Patīkami, ka arī bračka tika uz pjedestāla svarā virs 100 kilo, kas nozīmē, ka faktiski Pārumi dominēja - divas no trim vietām uz podesta. Un viss pārējais ir figņa : )