Projekts Etiopietis: Kaifķeršanas Stirnubuks Karostā

Shalom! Jau sentēvi zināja teikt, ka labs nāk ar gaidīšanu. Tāpat droši vien ir ar pašpasludinātā etiopieša blogu, respektīvi, tad ierodas pusotru nedēļu kopš kārtējā starta. Un kārtējais starts bija Stirnu buks sezonas Grand Finale Karostā, kur izvēlējos skriet garāko distanci, respektīvi Lūsi, kas pēc organizatoru pasaciņām bija nepilni 28 kilometri.

Viedie vienmēr ir teikuši, ka Tu vari ticēt tikai sev. Un arī tad limitēti. Tieši tā – arī Stirnu buka tēviem un garīgajiem līderiem klausīt par distances garumu ir tas pats, kas čurāt pret spēcīgu vēju un domāt, ka urīna strūkla Tevi apies ar līkumu : ) Tai pat laikā drāmai nav vietas – nolikums ir diezgan vieds un apgarots un organizatori katras distances ietvaros var izpausties diezgan pēc sirds patikas. Un tautai to jāpieņem.

Kāpēc Karostā izvēlējos Lūsi? Pirmkārt, tāpēc, ka tas bija sezonas fināls. Otrkārt, tāpēc, ka… nu kādi kalni Karostā? Vasarā biju kačājis tajā pusē skilu (sauksim to par treniņnometni) un zināju – ne tur kalni, ne kas cits. Izņemot pāris sīkumus Beberliņu tuvumā. Kas principā arī apstiprinājās. Vispār distances izvēle bija diezgan spontāns lēmums cimperlīgas cacas stilā, sak, "gribu un viss". 

Ar startu baigi neaizrāvos un skrēju sava treniņbiedra (man ir tādi pāris respektabli un leģendāri treniņbiedri, ar kuriem reizēm uzskrienu ) Māra kompānijā, ironizējot, ka uzvarētāju mūsu starpā noteiks sprinta etaps, kas bija kaut kur distances beigu daļā. Vairāk vai mazāk tā arī bija, izņemot to, ka kaut kas kaut ko noteica. Distances gaitā viens otru pa drusciņam pavilkām, reizēm dažādas likstas piebremzēja viņu, reizēm mani. Kad izskrējām Karostas centru (es īsti nezinu vai tas ir centrs, bet karoče tas bija etaps aiz bija tad, kad bijām jau aizskrējuši aiz armijas daļas un pirms tilta nogriezušies pa kreisi), Māris sāka attālināties. 30 metri tur vienubrīd bija stabili un varbūt pat sevi 50. Bija brīdis, kad man šķita – OK, Marčello, mūsu starpā Tu esi taku MVP, atkal izcelsi titulu. Taču ideāli viss ir tikai paradīzē un arī tad nav skaidri teikts, jo neviens no mums taču tur nav bijis, tādējādi – kāda garantija, ka tur toč viss ir pa skaisto?! Māri bremzēja problēmas ar kāju, un visticamāk tieši tas bija galvenais faktors, kāpēc atkal viņu noķēru. Jā, arī man bija savas likstas – tad ceļgals kaut ko iebilda, tad cirksnis teica savas domas (kāpēc – nezinu, it kā nav / nebija pamata), bet norakstīt uz to manu atpalikšanu no dažiem skrējējiem neņemos.

Māris varētu būt Fair Play vai "labākais cīņubiedrs" balvas kandidāts šogad. Brīdī, kad ap kādu kilometru, kas noteikti bija vairāk par 25, jutu, ka man varētu uzbrukt krampji, es ieminējos, sak, "jūtu, ka vēl pāris kiļi un krampji mani paņems kā suņi to dara". Cīņubiedrs, krietni cilvēks būdams, piedāvāja želeju. Es, nebūdams pieticīgs, neatteicos un iepļāvu. Mazliet atlaida. Un uz finišu cilpojām draudzīgi kopā. It kā epizodiski uzpeldēja doma par finiša spurtu, bet padomāju – kam un kāda ponija pēc tas vajadzīgs?  Ko tās pāris sekundes dos? Ko dos tas skats no malas un cilvēku pārdomas par tēmu "skat, tie sprinto tā, it kā distancē būtu pastaigājušies" (nenoliegšu, es tā ļoti bieži prātoju par citiem skrējējiem, jo finišā viņi tiešām pēkšņi skrien tā, it kā petarde pakaļā būtu). Tā nu ieskrējām kopā vienlaikus, nesteidzīgi un ar identisku rezultātu. Kurš fotofinišā bija ātrāks vēl zinātnieki un organizatori strīdas un tam nav arī baigās nozīmes. Labi pavadīts laiks, kā teiktu cits mans treniņu biedrs Magnus, kurš mūs ar  basām kājiņām apskrēja neilgi pirms finiša.

Ja atgriežamies pie organizatoru pasaciņām, tad patiesais distances garums bija 30+. Lai arī Karostā kalnu pa lielam tiešām nav, organizatori tiešām bija parūpējušies par labu, izaicinošu trasi. Meža takas, brikšņi, mols, jūras krasts un tā tālāk. Īpaši jau mols bija patiess izaicinājums. Kā amizantu epizodi atceros gadījumu pie jūras, kur pie akmeņu krāvuma kāda no dalībniecēm spļāva zilus uguņus (nu varbūt arī rozā, sarkanus vai visās varavīksnes krāsās), sak, "Un viņiem tas šķiet normāli? Kas viņi galīgi [cenzēts], pavisam [cenzēts], nu pilnīgi debīli?". Tajā brīdī nosmēju, ka gan jau debitante – neticu, ka nezināja uz ko parakstās. Stirnu buks ir izaicinājumu festivāls un, ja Rimants Tev nepiedāvā kalnus, tad ko citu noteikti piedāvās. Surprise, surprise!

Stirnu buka sezona bija lieliska. Kaifu varēja ķert gandrīz visos posmos (ar uzsvaru uz gandrīz, jo Milzkalnā man to ķeršanu mazliet aizēnoja kritieni un tā sekas) un Karosta nebija izņēmums. Ar nepacietību jau gaidu nākamo sezonu – arī tāpēc, ka viens no posmiem būs mana tēva dzimtajā pusē Piebalgā. Maķenīt zinot to pusi, mans ir drošs - nāksies labi pasvīst, draudziņi : )

Bet tikmēr vēl ar diviem startiem jāuzliek punkts uz i 2017. gada skrējieniem – proti, 12.novembrī Skrējiens Patriots (24+ km) un 10. decembrī Ozolnieku Ziemas skrējiens (15km). Lai gan nav jau teikts, ka būs tikai šie divi starti. Vēl jau decembrī sākas "Noskrien Ziemu" un ņemot vērā, ka skriet ir seksīgi… paši saprotat… var sanākt kā cimperlīgai cacai "gribu un viss" un aizšaut uz vēl kādiem mačiem spontāni. Shalom : )