Projekts Etiopietis: Patriots. Latvietis. 2h prieka!

Shalom! Tik daudz kā šogad savā deviņus gadus garajā un apzinīgajā skrējēja karjerā  neesmu skrējis. Tas attiecas gan uz treniņiem, gan sacensībām. Acīmredzot pēc pāris "krīzes gadiem", kas sekoja pēc manas visu laiku labākās sezonas (ja par atskaites punktu ņem labāko pusmaratonu) es no tā atkal ķeru kaifu.

Vienmēr esmu sevi pozicionējis kā līdzenumu skrējēju, taču arvien biežāk un pārliecinošāk kaifu visvairāk noķeru tieši takās. Viss ir it kā loģiski – līdzenumos / šosejā dzenos pēc rekordiem maratonos, pusmaratonos un sīcenītē, kamēr takās vienkārši izbaudu procesu un ļauju sev sevi pamocīt. Skaistas ainavas, finišs caur grūtībām un endorfīnu ballīte – kas varbūt labāks par šo?! : )

Statistika liecina, ka šogad esmu piedalījies jau 19 sacensībās. Pēdējās no tām bija tās, kurās pirms sezonas tiku savā plānā ierakstījis "o jā, šito ir jāskrien" (kopumā tādas bija septiņas, no kurām sešas tika izskrietas – Zilo kalnu Stirnu buks, Lattelecom Rīgas maratons, Valmieras pusmaratons, Gaujas senlejas Stirnu buks, Siguldas pusmaratons un Svētku skrējiens "Patriots", vienīgās, kurās nepiedalījos bija "Iecavas rudens", bet ko lai dara, ja tur auni plāno kalendāru…) – respektīvi, "Patriots".

Pirms gada sniegotajos Valgundes mežos skrienot "Patriotu" noķēru patiesu kaifu, neskatoties, ka pie pirmajiem kalniem ieslēdzu "nīkulīti", jo lāga nespēju tajos tikt bez apstāšanās. Šogad Ziemassvētku kauju muzeja tuvumā sniega nebija, vien lietiņš līņāja, bet sajūtas un skriešanas prieks vienalga bija līmenī. Varbūt sniega trūkums, varbūt Stirnu bukā uzkačātais stils, bet distances gaitā tā arī ne reizi neapstājos – arī tais kalnos, kur citi pārgāja soļos.

Pirms "Patriota" gan netiku gudrs, kā man šogad varētu veikties, jo pēdējās nedēļās mans ceļgals ar mani ir uzsācis diskusiju. Ne tā ka ļoti un skaļi kaut ko saka, bet liek manīt, ka "čali, Tava narkotiskā skriešana sāk atstāt iespaidu uz mani". Pagaidām tas iespaids ir maigs, tāds, ka – jā, jūt, bet būtiski tas procesu netraucē. Sacensību dienas rītā klusībā cerēju pārsist iepriekšējā gada veikumu, respektīvi, 2:07:31. Biju skeptisks, jo paralēli visādām mikrotraumām, nebija arī, kā tagad moderni teikt, attiecīgs mūds, nu tipa "mood", ja esam angliski korekti.

Tā arī tie pirmie kilometri pagāja – ar tempu nedaudz zem piecām minūtēm uz kilometru, vadoties pēc sajūtām un tā, ko atļauj ķermenis. Faktiski bija sajūta, ka varētu maukt arī vēl jaudīgāk,  bet ceļgals par sevi atgādināja un arī organisma attieksme  bija tāda kā "nu, un ko Tu mani izvilki svētdienas rītā skraidīt?" Taču pat neskatoties uz to, skrējās visumā pievilcīgi un puslīdz ātri. Kā jau minēju, tad šogad "nīkulīti" tā arī neieslēdzu, ātrāk vai lēnāk, bet visos kalnos uzskrienot. Labi, pēc kāda grāvja aizķēros aiz smiltīm (nu vismaz reizi jau notizloties vajadzēja) un uz 0.945 sekundēm sabremzējos, taču par apstāšanos to īsti nevar dēvēt. 

Jau pēc pusdistances biju diezgan drošs, ka, ja savas korekcijas neieviesīs ceļgals, tad šogad noskriešu ātrāk nekā pērn. Galvenokārt jau tāpēc, ka visi puslīdz lielie kalni vai pauguri tomēr bija pirmajā pusē. Pakāpeniski sāku domāt arī par to, ka nav nekas nereāls ierakstīties arī divās stundās. Beigu beigās tomēr drusku pietrūka, finišu sasniedzot pēc 2:00:37. Gan jau, ka kaut kur distances gaitā tās nepilnās 40 sekundes varēja sakasīt, bet arī ar visu to – nu seksīgs skrējiens, seksīgs. Endorfīni ballējas!

Pirmoreiz šosezon, starp citu, skrēju bez sava slavenā "etiopieša" krekla. Pirms sacensībām feisītī jau tautu aicināju izteikt minējumus, kāpēc tā, bet patiesība ir gaužām vienkārša – pirmkārt, es to nejauši biju atstājis / aizmirsis savā dzimtajā Iecavā, otrkārt, es biju aizdomājies vai propagandēt Etiopiju and that shit būtu labi, ja runa ir par Latviju un tās svētkiem. Beigu beigās "izraku" kādu sarkanu kreklu, ar kuru noskriet konkrētās sacensības.

Kā jau minēju, tās man bija 19. starts šosezon. Principā tas ir gandrīz tikpat cik iepriekšējos trijos gados kopā (22). Šogad diezgan droši būs vēl viens starts (Ozolnieku Ziemas skrējiens 10.decembrī), bet varbūt arī beidzot debitēšu "Noskrien Ziemu", kur pirmais posms 17.decembrī Sējā.  Kas nozīmē, ka sacensību dvacāru šosezon, visticamāk, sasniegsim. Un jā, kā jau kāds mutīgs čalis teica "Patriotā" – sezona nekad nebeidzas. Faktiski tā arī ir – cauru gadu katru mēnesi vari skriet kur vien sirds kāro. Un nav pat būtiski vai tās ir sacensības vai vienkārši treniņš vienatnē vai bariņā. Skriesim. Shalom!