Renesanse. Izlaušanās: S4E2: Patriots un -2.1kg

Shalom! Vispār es zinu, ka daudzi no jums blogu gaidīja jau stipri agrāk, teiksim pēc "Patriota", kurā noskrēju ne gluži sūdīgi, bet speķaini un straglīgi (jūs taču zināt, kas ir stragls?) gan. Taču ņemot vērā manu jauno apņemšanos, diez vai būtu lāga jau dienu vai divas pēc sacensībām ierasties ar blogu un lepni paziņot – dāmas un kungi, esmu pazaudējis 362 gramus dzīvsvara : ) Drusciņ ātrāk jau prasījās blogs, tas gan, iemarinēju par kādām divām, trim dienām ilgāk. Bet par visu pēc kārtas.

Šī gada skrējiens "Patriots" man bija jau trešais starts šajās sacensībās. Pirmajā reizē es noskrēju 24km (tas ir diskutabls jautājums, bet mana viedierīce vienmēr ir uzmērījusi tuvāk 24km nekā 23) visumā cienījamās 2:07:35, ko otrajā gadā jaušami uzlaboju – jau 2:00:37. Šogad, ņemot vērā circumstances, zināju, ka pērnā gada rezultātu es nenomedīšu, bet to senāko gan varētu apskriet.  Čujs, ņuhs un poņa diezgan stabili informēja, ka būs līdzīgi kā pirms divi gadi.

Lai gan pēdējos gados biežāk mani var sastapt takās nevis asfalta skrējienos, nebūs melots, ka es joprojām sevi uzskatu par līdzenumu skrējēju, kas mēdz būt labs arī takās, kad ir superformā. Realitātē tas nozīmē, ka ar līdzvērtīgiem skrējējiem es, visticamāk, iegūšu handikapu līdzenumā, bet pakāsīšu to taku pauguros (vai arī labas formas gadījumā, iespējams, iegūto pārsvaru pratīšu noturēt). Patiesībā, esot ļoti labā formā es konkurentus mēdzu grauzt kā sēmenes arī pauguros, bet "Patriots 2018" noteikti nebija šis stāsts.

Jau vairākus gadus man ir interesanta sāncensība ar vienu no maniem koptreniņu biedriem Māri (viņš par to noteikti iesmīnētu, jo, kad gan bija mūsu pēdējais koptreniņš?!). Lielākoties līdzenumu distancēs, kuras ir līdz 30km ātrāks esmu es, bet takās un 30+ skrējienos viņš mani apspēlē kā norvēģu brīnumbērns Magnus Karlsens apspēlēja leģendāro Višiju jeb Višvanatanu Anandu 2013.gada pasaules šaha čempionātā : )

"Patriotā" jau līdzenuma posmā Māris man cilpoja pa priekšu (izņemot to brīdi, kad es šim pačakarēju prātu, apdzinu un kādas 49.2 sekundes pat skrēju pa priekšu), un tas liecināja tikai par vienu – formā, Tu, puskuili neesi. Temps it kā bija pieklājīgs, ik pa laikam kādu apdzinu, bet jutu, ka tas prasa liekus enerģijas resursus jeb vienkāršiem vārdiem runājot – Tu lec drusciņ augstāk par savu pakaļu un drīz pakaļa Tevi piezemēs. Piezemējums pienāca mežā, kur sākās pirmie pauguri. Nu labi, pirmos es vēl pievarēju diezgan ņipri, bet bija skaidrs, ka plīsiens nāks kā piektais gads. Atnāca. Distances vidusdaļa, tātad aptuveni 9.-16.kilometri) bija visumā izaicinoša, tā vairāk bija cīņa ar sevi un saviem augšstilbiem, kas uzvedās diezgan smagnēji (bet ikri, kā zināms, man ņipri).

Savukārt distances noslēdzošajā trešdaļā atguvu ko līdzīgu otrajai elpai. Ja esam precīzi, tad tā sākās aptuveni 2 kilometrus pēc uzkodu / dzirdināšanas punkta, kad acīmredzot sāka iedarboties tēja, kola un graužamais, ko iemetu māgā. Tālāk jau solis bija raits un stabils. Visticamāk, ierakstītos 2016.gada rezultātā, bet neilgi pirms finiša mani piebremzēja pēdējā laikā piefiksētās problēmas ar kāju – proti, parasti pēc 15 kilometriem (ne vienmēr, bet reizēm) sāk sāpēt / dedzināt / tirpt (?) labās kājas vidējo pirkstu trio (iespējams, ieskaitot arī drusciņ pēdu). Apstājoties un drusciņ pavingrinot pirkstus, sāpe uz laiciņu pamūk (ir mēģināts šo triku veikt skrienot – ne sūda, šitā to diskomfortu apjāt nevar). Nē, apavs nav aizsiets par ciešu. Problēmu meklēsim pie speciālistiem.

Faktiskais distancē pavadītais laiks bija ap 2:09:31, tātad savas divas minūtes aiz 2016.gada rezultāta un gan jau cīnoties ar klapatu tās divas minūtes arī zaudēju. Un varbūt pat būtu ātrāks par 2:07:35, jo distances pēdējos 5-7 kilometros ļautiņiem mizoju garām diezgan viegli un pārliecinoši. Bet rezultāts šoreiz nebija svarīgākais. Galvenais izbaudīt procesu (tā parasti saka visi, kuriem tas rezultāts štruntīgs, ha).

Kas attiecas uz pašpasludinātā etiopieša pašreizējo virsuzdevumu jeb -15 kilo, tad sākums bijis daudzsološs. Izrādās, ka pat drusku pamainot ēšanu un tā, divītis aiziet skanēdams. Tieši, tā, man 2.1kilo mīnusā un 12.9 līdz mērķim. Skaidrs, ka katru nedēļu tā nelidos un būs nedēļas, kad stāvēs uz vietas vai nāks klāt. Visticamāk, tās būs nedēļas, kad blogs kaut kur būs pazudis : )  Turpmāk blogi gan jau būs pirmdienās, lai man vieglāk savilkt kopsavilkumus.

P.S. 2016.gada etiopietī pirmajā nedēļā pa pieskari aizgāja 3.0 kilo, tiesa, tur arī bija jaušami dižāks speķis (un pirmajā nedēļā noskrēju krietni mazāk… uz pusi). Bet aizvadītās nedēļas cipari ir:

1. nedēļas kopsavilkums:
noskriets: 50.99
kg mīnusā ned: -2.1
kg mīnusā kopā: -2.1
līdz min mērķim: 12.9

Projekts Etiopietis: S4E1: Renesanse. Izlaušanās.

Shalom! Pirms kādas nedēļas kāds no maniem ilggadējiem skriešanas čomiem, koptreniņu biedriem un vispār lielisks čalis vaicāja, vai tad Projekts Etiopietis vispār ir aktuāls?! Uzkāpu uz svariem… Khm… viegli ieklepojos no redzētā un izdarīju nepārprotamus secinājumus, ka ir aktuāls. Ļoti.  Sveiks, puskuili!

"Etiopieša" pasākuma galvenā problēma bija tāda, ka faktiski sasniedzot "laimīgo zemi" t.i. noteiktu svara kategoriju, svars tā nopietni vairs netika kontrolēts. Tā nu lēkāja kā lieldienu zaķis ap centneru, zem un virs centnera. Pirms sacensībām, ar gudrību un viltu, kā bokseris, drusciņ nometu, pēc sacensībām, kā likums, uzēdu atpakaļ. Vai uzēdu ar uzviju. Jo kā zināms, pēc sacensībām aliņš un šašliks garšo aptuveni 3.14 reižu gardāk nekā pirms tām.

Turklāt šajā rudenī vecais labais joks ar "nu šos liekos kilo es izkratīšu brīvdienu garajā treniņā" vairs neiet krastā, jo es riju. Diezgan bezjēdzīgi, es teiktu. Tātad man vai nu vajag uztura speciālistu Jāni Leiti vai arī kāda smuku daiļavu ar pātagu (nu moš asi nagi arī der), kas uzmana manas gastronomiskās izvirtības. Lai gan man domāt, ka galvenais iemesls, kāpēc man nav trenera un uztura speciālista, ir fakts, ka esmu diezgan liels individuālists un brīvdomātājs, kas grūti pakļaujas dresūrai.

Ja man jautā, kādā sakarā izziņot kaut kādu apņemšanos dienu vai divas pirms valsts svētkiem nevis teiksim slavenajā 1. janvārī, tad jāatzīst, ka gada pirmā diena, kā apņemšanās sākums ir stulbākais, ko cilvēks var izdomāt : ) Apņemies tagad un sāc pildīt tagad. Un vēl arī pakonsultējies pie astrologiem, kad ir superlaiks priekš visādiem huhļi-muhļi : )  Hehe, kā tad…

Kāpēc renesanse? Jo "plikais" etiopietis jau ir bijis un restarts arīdzan. Tagad projekts tāds iesūnojis, es iespeķojis, tātad prasās pēc atdzimšanas. Disciplīna, uzturs, alus un siers arī vēlami. Kāpēc izlaušanās? Jo 2019.gadā es labošu personiskos rekordus ap kuriem siekalojos jau labu laiku. Vēsture liecina, ka mērķu sasniegšana man labāk sokas tad, kad par tiem paziņoju publiski, tāpēc arī palaižu muti un šeku reku:

- (vismaz) mīnus 15 kilo dzīvsvarā  (līdz nākamajam pusmaratonam, tātad pavasarim), kas nozīmē, ka šobrīd uz tablo ir +15.0.
- pusmaratons zem 1:31:56, bet vispār [nameiz un] - zem 1:30:00
- maratons zem 3:30:00,
- 5km zem 20:00 un 10km zem 41:30.
- aliņa izdzeršana 12 sekundēs

Prioritātes šajā listē, protams, ir pirmais, otrais un piektais. 3 un 4 ir tā… pēc situācijas. Nav jau teikts, ka piecīšus un čiriku skriešu. Un maratonu. Šobrīd nav pat plānā, bet… vēsture liecina, ka šim pasākumam parasti piesakos starp Ziemīšiem un Jauno gadu. Un kuram gan negribas novicot maratonu, kurš iekļauts starp pasaulē prestižākajiem jeb saņēmis "Gold Label".  Tā ka..

Un jā, tāpat skaidrs, ka 2019.gadā ir dižprioritāte  "Pārumu pārgājiens"  (S2), ņipri skriet Stirnu buku, "Noskrien ziemu" un drusciņ Skrien LV.

Uzmaniet mani, slavējiet un rājiet, ja nepieciešams, un citējot klasiķi, teksti par tēmu: "sarauj, kuili", "kas par malacīti", "haha, lol, speķotais lašara" un "jū ken dū it" ir pat ļoti rekomendējami.

P.S. Tuvākie starti:
17.11. Skrējiens Patriots (24km)
09.12. Ozolnieku ziemas skrējiens (15km)
16.12. Noskrien ziemu. Priekuļi (~20km)

* S4E1 ir akurāt ceturtās sezonas pirmā epizode (šis pie etiopieša ceturtās sezonas, jo faktiski jau gatavojamies nākamajam gadam). Shalom!