Pirmā reize: krakšķis un DNF

Shalom! Nav noslēpums, ka viss reiz dzīvē notiek pirmoreiz. Pat, ja Tev šķiet, ka iespējams, ar Tevi tas nevarētu notikt. Piemēram, manos plānos bija nekad nepiedzīvot dienu, kad es kādās sacensībās nefinišēšu - kaut vai rāpus, bet līdz finišam kaut kā tikšu. Sapņot neaizliegsi, bet kādreiz var gadīties ar pamosties. Man šī pirmā reize pienāca sestdien Ērgļu stacijas Stirnu bukā. 

Pirms tam (vasaras) sezonu biju atklājis ar Stirnu buku Zvārtes iezī. Paņēmu Zaķi, nobliedzu ap 13.5 kilometriem, bija labāk nekā gaidīju un arī ieņemtā vieta starp pirmajiem 30% finišētāju, kas manā gadījumā ir rādītājs, ka viss ir bumbās. 

Ērgļos pēc ilgākas pauzes paņēmu lūsi jeb garāko distanci. Ja jau tikai 23.7 kilometri, tad būtu grēks neņemt. Galu galā 14 posmus pēc kārtas lūsis man gāja secen (šajā posmā vairumā bija buki, nedaudz mazāk zaķu) un nolēmu, ka šo sēriju ir jāpārtrauc. Interesantāku un intriģējošāku pasākumu padarīja tas, ka arī "Ņipro Ikru" kolektīvs lielākoties izvēlējās lūsi - man kompāniju sastādīja arī Artūrs, Māris un Dzintars. 

Iekšējā konkurencē uz 27.4 sekundēm pat pamanījos būt līderis (iespējams, ka katrs no kvarteta šo opciju izmantoja), bet tad vadības grožus pārņēma Māris, kas no mums noteikti viscītīgāk trenējas, tātad nebūt ātrākajam no mums viņam faktiski būtu grēks : ) Pirmajos kilometros visi bijām turpat tuvumā - pa priekšu Māris, nedaudz aiz viņa Artūrs un kaut kur turpat arī es ar Dzintaru. Neskatoties uz pieticīgo treniņu daudzumu un uzņemto lieksvaru (jā, esmu aizgājis stabilā puskuilī), skrējās labi un man aiz muguras palika arī skaliņi un vismaz  vizuāli krietni labākā formā esoši personāži. 

Tiktāl viss forši. Veikta aptuveni piektdaļa distances (nepilni 5km), temps zem sešām minūtēm un veiksmīgi pievarēta stāva nogāze. Pagrieziens pa labi.It kā visumā normāls ceļš, kas ved nedaudz lejup. Uzņēmu paātrinājumu un tas arī bija beigu sākums. Kā jau šādos gadījumos bieži vien gadās - kur, kas un kā notika - īsti neatceros. Visticamāk, uzliku kāju uz kaut kāda nelīdzenuma, potīte aizgāja šķērsām pa labi, kaut kas nokrakšķēja un pēc sekundes jau gulēju krūmos, saķēris kāju un saviebis seju 50 nokrāsās. Jā, nudien neatceros tik negantas sāpes savas karjeras laikā. Garām skrienošā Stirnu buku cilts gādīgi apjautājās vai viss kārtībā, vai nevajag palīdzību, uz ko atbildēju, ka gan jau būs labi - dzīvotājs būšu un līdz finišam kaut kā aizrāpošu : ) Pēc kādām divām minūtēm garām skrēja arī Dzintars. Piestāja, apvaicājās, kas par sūdiem, es vēl mazliet pavārtījos un tad kopīgi nolēmām turpināt distanci, jo lielākās sāpes bija pārgājušas un adrenalīns pārņēma vadību. Pēc tam jau Dzinču palaidu tālāk - lai skrien savā tempā un manis dēļ nebremzējas. Gan jau es kaut kā spēšu aizklunkurēt. 

Jāatzīst, ka līdzenumos es jutos puslīdz komfortabli, savukārt nelīdzenā trasē, kāpumos un kritumos bija maksimāli jāuzpasē, lai kāju nenoliek šķībi, jo tad sāpes par sevi atkal atgādināja. Bet kilometri krājās. Uz mutes nolikos ap 4.9km, bet veicu gan piekto, gan sesto, gan septīto, astoto, devīto... Jā, epizodiski es, protams, aizdomājos, mest mieru - ap 6.2 kilometriem bija ideāla iespēja notīties no distances, jo sacensību centrs bija vien pārsimts metru attālumā, bet nē - jāturpina, es taču nekad neesmu izstājies, es taču esmu vecis, kurš nepadodas. Tā arī turpināju, bet jutu, ka ekskrementi tomēr briest - adrenalīns strauji kritās un uzsākot desmito kilometru pārgāju soļos. Gāju un domāju - ko pie vella darīt? Līdz finišam vēl kādi 13-14 kilometri, kāja sāp un diez vai trase būs līdzena kā gludināmais dēlis. 9.4 kilometri: skatos kā lūši nogriež pa labi un redzu kā skrien kalnā. Hm, "nē, sūds", šito mana kāja nepavilks. Izvilku kabatlakatiņu, apsēdos uz laukakmens un sāku bimbāt. Oh wait, tas bija kaut kur paralēlajā realitātē. Bet patiesībā pie tā pagrieziena apstājos, uzzvanīju uz ģimenes konsultatīvo tālruni sievai, sak, laikam no "ikriem" finišā būšu pirmais, jo atrāvu potīšlauzni. Tad sekoja zvans Stirnu buka papum Rimantam, taču līdz glābējtransporta sūtīšanai netikām, jo garām brauca buku cilts pārstāvji - viena no ātrākajām un ekstravagantākajām skrējējām Liene A. (šķiet, savainojuma dēļ ir ārpus aprites) un fotovīrs Ojārs M. Kad jautāja, vai nepieciešams aizvest, atbildēju ar pārliecinošu JĀ - nav ko mocīties. 

Aizveda mani gandrīz līdz starta zonai, aizcilpoju līdz ātrajiem, kas mierināja - nav tik traki, pulss ir, pēdu var puslīdz pakustināt. Jā, krakšķis bija, taču nekas neliecina par lūzumu. Ja nu vienīgi neliels. Tas, ka velns nav tik melns kā viņu mālē, apliecināja arī pārbaude dienu vēlāk traumās - rentganā lūzumu neredz, diagnoze - potītes locītavas saišu sastiepums. Taču arī sajūsmā plaukšķināt nav pamata - ar saišu sastiepumiem pieredze ir bijusi, tie ir diezgan riebīgi un dzīst lēni. Runājot par krakšķi un "sabiedrības" viedokli, ka es būtu varējis uzkāpt uz koka, kas nokrakšķēja - come on, cilvēks tomēr jūt vai krakšķis ir kaut kur dabā, vai viņa paša ķermenī, vai ne? : ) 

Kas tālāk? Rehabilitācija. Nākamais Stirnu buks pēc 3. nedēļām, bet saišu sastiepumi, atkarībā no smaguma, mēdz dzīst trīs nedēļas... un vairāk. Optimisms, protams, ir laba lieta, bet bez lūša, buka, zaķa ir arī vāveres, susuri un brīvprātīgie. Principā tuvākā pusotra mēneša laikā man bija visumā simpātiski plāni sacensībās. Simpātiski jau viņi paliek, bet vai tiks realizēti - tas jau ir cits jautājums. Sūds, jautājums - kā teiktu klasiķi! 

P.S. Vai alus palīdz traumu gadījumos? Protams - kā antidepresants! Visādi citādi - uz kādu laiku no šī dzēriena būs jāatsakās.