Medības 89: Sušķis ar garantiju jeb Līgatnes zaķis

Shalom! Viņdien pēc dalības kārtējā Stirnu bukā mans kompanjons un arī treniņbiedrs Māris pārliecinoši noskaldīja: "Rīt gaidu blogu!" Man nācās viņam atbildēt, ka parasti blogs ir pirmdienās un bloga tapšana ir iedvesmas jautājums. Būtu jau labi, ja varētu paņemt Piebalgas aliņu, atgāzties kā pāvam un drukāt. Diemžēl starp alu un iedvesmu tomēr nevar likt vienādības zīmi, tāpēc blogs netapa svētdienā, bet ir klāt šodien, akurāt pirmdienā.

Uzreiz jāatzīst, ka mana dalība Gaujas senlejas (Līgatnes) Stirnu Buka pieticīgajā (respektīvi, nieka 13km) Zaķa distancē nebija dēļ bailēm aizķerties aiz saknēm, noraut uz purna un atdauzīt kādus orgānus – nē, nē, es biju ar sevi strādājis Juglas mežos, mentāli dresējis, lai saknes sapņos it nemaz nerādās. Izvēle uz zaķa distanci krita cita iemesla dēļ – tā vienkārši bija paredzēts gatavošanās plānā medību superfinālam, kas jau klauvē pie durvīm – jo raugi, 7. oktobris jau… nākamsestdien.

Kaut kādā ziņā var mazliet nožēlot, ka izvēle krita uz zaķi nevis buku (21km) vai lūsi (29km), jo mmm, kas par ainavām un iespējām pavērās šo distanču dalībniekiem. Domāju, ka īsāko distanču pārstāvji var kost pirkstos, jo izskriet caur leģendārajiem padomju laika bunkuriem – tā tiešām bija burvīga iespēja. Un raugoties bildēs jāsecina, ka arī meža ainavas bijušas ļoti valdzinošas. Bet nav ko liet krokodila asaras par savu izvēli, jo tā bija tāda kāda bija un punkts un āmen.

Principā, parakstoties uz zaķa distanci es biju rēķinājies ar tādu, kā lai saka, relatīvi vieglu taku treniņu. Muskuļos zināms smagnējums gan bija visu nedēļu pēc Valmieras un tas nav pārsteigums, jo es turpināju diezgan ņiprus un intensīvus treniņus, iekļaujot arī intervālus, kas principā manu mīlestību šo daudzo gadu laikā baudījuši stipri reti. Bet, ja gribi skriet ātri un labot rekordus – vajag! Lai vai kā zaķa distances pirmajos kilometros es gluži vai priecājos – temps, ņemot vērā, ka tās ir takas, bija zolīds un pie sevis saldi smīnēju. Apzinājos, ka temps, protams, kritīsies kādā lielākā kalnā, bet kopumā varētu saglabāties varbūt pat zem sešām minūtēm uz kilometru. Šeit droši vien Stirnu buka radošā brigāde var ierēkt, jo garšīgas un baudpilni mokpilnas (kaut kāds sadomazohistisks termins, ne?) trases  sagatavot viņu prot. Un kaut kur ap piekto kilometru sākās baigais traļi vaļi, augšā lejā, šaurāk platāk un dubļi, mani dubļi. Temps kritās diezgan stabili, tāpēc, lai sevi nekacinātu, es uz pulsometra likvidēju vidējā tempa opciju, akcentu liekot uz noskrieto distanci. Sak, kāda ponija pēc  skatīties uz to, kas krītas, ja var skatīties uz to, kas pieaug?! : )

Izrādās, ka lielākais nīkulītis bija mans astotais kilometrs, ko noskrēju 10:29. Lai gan kāda tur skriešana, tāda pastaiga pēc aliņa vien sanāk… Kas pārsteidz un savā ziņā ir pat dīvaini, jo sprinta etaps (nu bet, protams, ka stāvā kalnā) bija 12. kilometrā, bet tas nebija ne pirmais, ne otrais, bet gan tikai trešais lēnākais. Statistika rāda, ka 9:54. Kad sūrais kalns bija galā, es pie sevis nopūtos, jo zināju – visi šitie sasodītie kalni ir galā un pēdējam kilītim vajadzētu būt īzī džob. Vairāk vai mazāk tā arī bija, jo fināla kilometrs tika noskriets uz 6:08, kas bija piektais ātrākais. Un būtu pat ātrāks, ja vien neilgi pirms finiša nebūtu jālēkā pa kāpnēm, kur veiklā riksī iespēja noraut uz mutes ir stabils fiftī-fiftī : ) Vairākkārt esmu teicis, ka finiša tuvums dod papildu adrenalīnu un enerģiju un Līgatne nebija izņēmums – jozu vieds un apgarots. Un sasniegt finišu aplausu pavadītam vienmēr ir kaifiņš!

Jā, starp citu, pēdējā laikā Stirnu buka posmi mums piedāvā diezgan mīlīgus dublīšus un arī Līgatnē šī opcija bija aktuāla. Šoreiz nenorāvu ne uz mutes, ne pakaļas, bet četrāpus gan tiku gan uz priekš, gan uz pakaļ. Ceļgali šoreiz tīri, bet rokas un botas ierasti kā sušķim. Es teiktu, ka mīlīgi, jo Stirnu bukā tas faktiski ir prestiži : ) 

Kā jau iepriekš minēju, tad līdz Siguldas pusmaratonam, kas  ir medību super (super, super) fināls ir atlikušas vien 12 dienas. Lielais darbs praktiski ir aiz muguras un to, ka esmu uz pareizā ceļa pierādīja Valmieras pusīte, kur tika sasniegts visu laiku stabili otrais labākais rezultāts pusmaratonā (1:34:18). Šeit der akcentēt, ka pirms visu laiku labākā (1:31:56, 2012.), kas arī tika saskriets Siguldā, pirms tam Valmierā tika noskriets 1:36:41. Protams,  tas negarantē, ka arī šogad Siguldā tiks skriets par teju piecām minūtēm ātrāk, taču ir vairākas tendences, kas par to liecina. Tagad pētu vēstures anāles un izrādās, ka Valmierā 2012 mans svars bija 8-9 kilo vieglāks nekā Valmierā 2017. Kas principā ir normāla kaudze cukurpaku… Pa ceļam uz Siguldu pirmajā nedēļā pēc Valmieras trīs cukurpakas ir pakāstas un ideālā variantā vai pieturoties pie tendencēm, tagad varētu pakāst vēl sešas, bet ar svaru mēdz gadīties kā ar bitēm vai ar sievietēm – nekad neko nevar zināt. Mākslīgi sevi badināt, lai tikai nozūmētu tās cukurpakas, nebūtu prāta darbs, taču pie dabiskas rīšanas, ierobežojot "visādu figņu" ēšanu, domāju, ka pasēt 2-4 kilo ir reāli.  Un tad jau reāls ir arī viss pārējais. Arī  #89. Lai gan Valmiera pierādīja, ka arī speķī palaidos puskulis var būt neticami veikls.

Pēdējais pārbaudījums pirms Siguldas superfināla būs Salaspils "Noskrien Vēju" 10.55 kilometri. Pirms gada tieši pirms Salaspils saķēru vīrusu un noskrēju nīkulīgo 50:34, turklāt biju arī kādus piecus kilo kuilīgāks nekā tagad. Mazliet papuņķojos pirms jau pieminētā Stirnu buka, taču apšaubu, ka tas mani būtiski ietekmēja. Savu mērķi pirms šī gada Salaspils labāk noklusēšu. Bet faktiski tendences parādīs, cik pašpasludinātais ir gatavs Siguldas varoņdarbiem. Lai top! 

Medības 89: Veiklais puskuilis Valmierā un alus dzīres

Shalom! Pilsētā mēļo, kāpēc pašpasludinātā etiopieša blogs tik ilgi kavējies, proti, pēdējais pārgudrais ieraksts bijis augusta beigās, tātad teju jau trīs nedēļas apskriesies. Kāds vieds un lojāls sekotājs nesen bārdā iesmīnēja (bet pag, pag, šim tak nemaz bārdas nav… kas žēl, jo ar bārdu šis izskatītos stilīgi), ka "nav alus – nav bloga". Tagad dzerot Piebalgas alu domāju, ka šim ir taisnība : )  Vai nav ziķeris, ko?!

Lai gan, uzreiz vērsim pie ragiem jeb patiesībai pie pēcpuses – nav jau gluži tā, ka blogi top alu lokot. Varbūtība, ka tas notiek, ir aptuveni 50/50, jo raugi – bieži vien blogi top pēc sacensībām, bet pēc sacensībām alus ir etiopieša draugs (draugs nevis ģimenes loceklis, if you know what I mean). Izskaidrojums tam ir gaužām loģisks – pirms sacensībām, parasti nedēļu, bet reizēm arī vairāk (teiksim pirms maratona, ja nemaldos, bija tuvu mēnesim) ir sausais likums, kas nozīmē, ka alko kā tāds no dzērienkartes tiek izslēgts. Bezkaislīgi, brutāli un bez žēlastības. Un tīri cilvēcīgi pēc sacensībām alu gribas. Protams, ne gluži kasti, bet pāris auksti aliņi ir visai loģisks turpinājums "dzīvei pēc sacensībām". Pirmais no tiem "dažiem" parasti tiek izdzerts jau īsi pēc sacensībām, lai gan nav teikts, ka tas ir viens – pēc slavenā Milzkalna Stirnu buka, kur pamatīgi cieta manas ribas, izdzēru trīs.

Milzkalna Stirnu bukā satraumētās ribas mani uz kādu laiciņu piebremzēja, par ko jau rakstīju iepriekšējā blogā. Drīz pēc tam arī tiku skaidrībā, ka tur viss kārtībā un ir tikai sasitums, un drīz pēc tam ribas teica "labi, etiopieti, mēs esam tapušas veselas, vari skriet uz pilnu jaudu". Un skriet uz pilnu jaudu ir patiesa laime. Īpaši to saproti, kad nedēļu vai pat vairāk nākas pamocīties un pēkšņi – kā teiktu KeiPī6 – "opiņā", vairs nekādu ciešanu… Tas man ļāva beidzot uzskriet gan intervālus, gan tempa treniņu (parasti tempam līdz šim izmantoju sacensības, bet šoreiz spiedu no sevis maksimumu treniņā), ko uz uzskatīju kā akūti svarīgu lietu "Medību 89" sakarā un arī pirms Valmieras pusmaratona.

Jāatzīst, ka treniņos nācās sevi pamocīt, gāja grūti un arī sacensību nedēļa, kad faktiski nopietnu treniņu vairs nav, tik tāda "aizskriešanās" līdz sacensībām, bija pagrūta. Kājas un eksistenciālā būtība bija samocīti, taču mierināju sevi ar domu – pag, pag, pirms Liepājas, kur arī noskrēju pa skaisto (1:35:48 jeb neoficiālais 2nd best, jo tur laikam tomēr distance bija apgraizīta kā jaundzimušie ebreji), gan būs OK arī šoreiz. Un bija! Pirms starta gan mazliet uztrauca arī tas, ka pēdējā nedēļā mazliet palaidos speķī, jo mistiski nāca klāt +3 kilo. Man lēnām sāk parādīties teorija, kur tie kilo varēja uzpeldēt, lai gan joprojām īsti tas nepakļaujas loģikai. Jebkurā gadījumā, uz starta izgāju ar svaru, ar kādu zem 1h40min vēl nebiju skrējis for sure. Taču ņemot vērā, ka 2014.gadā būdams virs 110 kilo noskrēju pusmaratonu pa 1:41:29 (un to uzskatu par Latvijas rekordu svarā līdz 115), zināju, ka kuiliskums ne vienmēr nozīmē, ka Tu nevari būt relatīvi ātrs.

Pašam jau šķiet, ka Valmierā iesāku relatīvi lēni (pirmajos divos kilometros ap 4:13 min/km, lai gan ir bijuši mači, kur pirmie divi ir ap 4:07), taču iespējams tā bija pat labi. Man galvā bija sazīmētas virtuālas shēmas, kur maksimālais mērķis bija noskriet starp 1:34 – 1:35 (taču ņemot vērā puskuiļa dabu, bija nelielas problēmas ar ticību tam), optimālais mērķis bija ierakstīties zem 1:37, bet minimālais minimums bija zem 1:40, proti, simts minūtītēs. Pirmie kilometri bija neziņas pilni – it kā skrienas OK, it kā viss labi, bet tas ir pusmaratons un nekad nevar zināt, vai pēkšņi kādā kilometrā neuznāk kāds eksistenciāls smagums. Apzinājos, ka temps kritīsies, bet galvā pēc diviem, pieciem, desmit, piecpadsmit, astoņpadsmit kilometriem tik rēķināju, uz kādu rezultātu eju. Pirmā ceturtdaļa bija 22:43, kas noturot tempu rezultētos ar fenomenālie, 1:30:52, bet tā, protams, bija utopija, jo kaut vai minimāli, temps vienmēr krītas. Puse tika veikta 46:05, kas finālā būtu 1:32:10… un no šī rezultāta jau es veicu teorētiskus aprēķinus, balstoties uz savu pieredzi. Parasti distances otrā puse tiek veikta 2-3 minūtes lēnāk, ļoti reti, kad šīs svārstības ir lielākas. Kas savukārt nozīmēja, ka diezgan droši, ka es varu ierakstīties otrajā visu laiku labākajā pusmaratonā. Vai arī zem 1:35… nu, lūk tas, jau bija atvērts jautājums, kā teiktu Rainis.

Distances otrajā pusē, protams, bija grūtāk, un šeit palīdzīgu roku nospēlēja dažas pazīstamas dāmas, kas mani noķēra un lūkoja tikt garām, bet es būdams nedžentlmenisks krāns, iedomājos – šitā neies cauri, ja pakāsīšu, tad cīņā, ja uzvarēšu, tad arī cīņā. Droši vien tas viss rezultējās ar to, ka viens otru pavilkām uz priekšu. Vēl, protams, mani uz priekšu pavilka Māris, Ainārs un Magnus (ja vēl kādu aizmirsu – piedodiet), kuri distances garākajā taisnākajā posmā mani uzmundrināja pretī skrienot, un kāda skaistule. Kas viņa ir? Par to ziņu aģentūras klusē un arī fotoaparāti nav noķēruši. Try again : )

Lai vai kā, domāju, ka ja nebūtu augstākminēto faktoru, iespējams, ka plīsiens būtu arī izteiktāks. Rezultātā, oficiālie rezultāti liecina, ka pirmā puse bija 46:17, bet otrā 48:01, kas nozīmē, ka lūziens bijis nepilnu divu minūšu ietvaros (mani pulsometra skaitļi ir mazliet skarbāki un saka 46:05/ 48:13 jeb +:2:08, bet tas nav tik būtiski). Galvenais, ka es stabili ierakstījos sava otrajā visu laiku labākajā pusmaratonā, kas ir akurāt 1:34:18. Ar tādu masu, respekt, etiopieti vai drīzāk puskuili, jauns Latvijas rekords svarā virs 105 (jo parādiet man tefteli, kurš spēj skriet ātrāk) : )

Līdz personiskajam rekordam pietrūkst 2:22 (tas tika sasniegts ar 5 kilo vieglāku svaru), līdz 89 minūtēm 5:18. Pēc idejas "Medībām 89" der arī 1:29:59, kas nozīmē, ka tam pietrūkst 4:19. Vai es redzu rezerves, lai pēc trim nedēļām noskrietu par divām, četrām vai pat piecām minūtēm ātrāk. O, jā, diezgan droši un diezgan stabili. Pirmkārt, svars – nost pāris, bet ideālā variantā 5-7 kilo un es būšu kā Qatar Airways lidmašīna. Vēl vismaz divu minūšu handikapu redzu vienā citā pirmssacensību rituālā, ko izmantoju ļoti reti (jo biežāk īsti nevar), taču tas reāli darbojas. Tādējādi pirms "Medību 89" superfināla man ir optimistisks skats uz dzīvi. Vienlaikus baigi uz lauriem nevar gulēt (uz Lauras arī nē), jo priekšā ir pāris nedēļas cītīga darba, lai mērķi sasniegtu. Jā, arī mans draugs alus diemžēl dosies bezalgas atvaļinājumā. Nē, nu labi, iespējams, ka brīvdienās es viņu satikšu, jo darba nedēļas vidū nesatieku… un vēl jau arī Brieža uzvara 30. septembrī būs jānosvin, ja… : ) Bet pēc tam… uz veikalu ar krustu rokās un gar alus stendu ar aizvērtām acīm : )) 

Tuvākie starti manā eksistenciālajā būtībā iezīmējušies diezgan tieši:
23.09. Gaujas senlejas Stirnu buks (zaķis – 13km)
24.09. Ozolnieki (5km) ?
30.09. Noskrien vēju, Salaspils (10.55km)
07.10. Siguldas pusmaratons (21.0975km)

Startu Ozolniekos dienu pēc buka apšaubu, bet… kas to lai zina, savukārt pēc triumfālā Siguldas pusmaratona nākamie skrējieni varētu būt Latvijas čempionāts krosā 15.oktobrī, kur ir doma aizstāvēt čempiona titulu svarā virs 100 kilo (vai ļaut bračkam izcelt medaļu, t.i. ierasties kā goda viesim), Karostas Stirnu buks 21.oktobrī un tā tālāk. "Iecavas rudens" lai mani atvaino, bet nebūšu – ielikt sacensības vienā dienā ar Siguldas pusmaratonu ir diezgan dumji. Ļoti žēl, jo gribēju skriet, gan tur, gan tur…

Taču noslēdzot blogu uz pozitīvas nots, mani 37 pusmaratoni (rezultātu secībā):
Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Valmiera 2017 (17.09): 1:34:18
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48*
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39

* pēc daudzu skrējēju novērojumiem distance bijusi vismaz 200 metrus īsāka, kas neļauj konkrēto rezultātu īsti atzīt par oficiālu