Shalom! Viņdien pēc dalības kārtējā Stirnu bukā mans kompanjons un arī treniņbiedrs Māris pārliecinoši noskaldīja: "Rīt gaidu blogu!" Man nācās viņam atbildēt, ka parasti blogs ir pirmdienās un bloga tapšana ir iedvesmas jautājums. Būtu jau labi, ja varētu paņemt Piebalgas aliņu, atgāzties kā pāvam un drukāt. Diemžēl starp alu un iedvesmu tomēr nevar likt vienādības zīmi, tāpēc blogs netapa svētdienā, bet ir klāt šodien, akurāt pirmdienā.
Uzreiz jāatzīst, ka mana dalība Gaujas senlejas (Līgatnes) Stirnu Buka pieticīgajā (respektīvi, nieka 13km) Zaķa distancē nebija dēļ bailēm aizķerties aiz saknēm, noraut uz purna un atdauzīt kādus orgānus – nē, nē, es biju ar sevi strādājis Juglas mežos, mentāli dresējis, lai saknes sapņos it nemaz nerādās. Izvēle uz zaķa distanci krita cita iemesla dēļ – tā vienkārši bija paredzēts gatavošanās plānā medību superfinālam, kas jau klauvē pie durvīm – jo raugi, 7. oktobris jau… nākamsestdien.
Kaut kādā ziņā var mazliet nožēlot, ka izvēle krita uz zaķi nevis buku (21km) vai lūsi (29km), jo mmm, kas par ainavām un iespējām pavērās šo distanču dalībniekiem. Domāju, ka īsāko distanču pārstāvji var kost pirkstos, jo izskriet caur leģendārajiem padomju laika bunkuriem – tā tiešām bija burvīga iespēja. Un raugoties bildēs jāsecina, ka arī meža ainavas bijušas ļoti valdzinošas. Bet nav ko liet krokodila asaras par savu izvēli, jo tā bija tāda kāda bija un punkts un āmen.
Principā, parakstoties uz zaķa distanci es biju rēķinājies ar tādu, kā lai saka, relatīvi vieglu taku treniņu. Muskuļos zināms smagnējums gan bija visu nedēļu pēc Valmieras un tas nav pārsteigums, jo es turpināju diezgan ņiprus un intensīvus treniņus, iekļaujot arī intervālus, kas principā manu mīlestību šo daudzo gadu laikā baudījuši stipri reti. Bet, ja gribi skriet ātri un labot rekordus – vajag! Lai vai kā zaķa distances pirmajos kilometros es gluži vai priecājos – temps, ņemot vērā, ka tās ir takas, bija zolīds un pie sevis saldi smīnēju. Apzinājos, ka temps, protams, kritīsies kādā lielākā kalnā, bet kopumā varētu saglabāties varbūt pat zem sešām minūtēm uz kilometru. Šeit droši vien Stirnu buka radošā brigāde var ierēkt, jo garšīgas un baudpilni mokpilnas (kaut kāds sadomazohistisks termins, ne?) trases sagatavot viņu prot. Un kaut kur ap piekto kilometru sākās baigais traļi vaļi, augšā lejā, šaurāk platāk un dubļi, mani dubļi. Temps kritās diezgan stabili, tāpēc, lai sevi nekacinātu, es uz pulsometra likvidēju vidējā tempa opciju, akcentu liekot uz noskrieto distanci. Sak, kāda ponija pēc skatīties uz to, kas krītas, ja var skatīties uz to, kas pieaug?! : )
Izrādās, ka lielākais nīkulītis bija mans astotais kilometrs, ko noskrēju 10:29. Lai gan kāda tur skriešana, tāda pastaiga pēc aliņa vien sanāk… Kas pārsteidz un savā ziņā ir pat dīvaini, jo sprinta etaps (nu bet, protams, ka stāvā kalnā) bija 12. kilometrā, bet tas nebija ne pirmais, ne otrais, bet gan tikai trešais lēnākais. Statistika rāda, ka 9:54. Kad sūrais kalns bija galā, es pie sevis nopūtos, jo zināju – visi šitie sasodītie kalni ir galā un pēdējam kilītim vajadzētu būt īzī džob. Vairāk vai mazāk tā arī bija, jo fināla kilometrs tika noskriets uz 6:08, kas bija piektais ātrākais. Un būtu pat ātrāks, ja vien neilgi pirms finiša nebūtu jālēkā pa kāpnēm, kur veiklā riksī iespēja noraut uz mutes ir stabils fiftī-fiftī : ) Vairākkārt esmu teicis, ka finiša tuvums dod papildu adrenalīnu un enerģiju un Līgatne nebija izņēmums – jozu vieds un apgarots. Un sasniegt finišu aplausu pavadītam vienmēr ir kaifiņš!
Jā, starp citu, pēdējā laikā Stirnu buka posmi mums piedāvā diezgan mīlīgus dublīšus un arī Līgatnē šī opcija bija aktuāla. Šoreiz nenorāvu ne uz mutes, ne pakaļas, bet četrāpus gan tiku gan uz priekš, gan uz pakaļ. Ceļgali šoreiz tīri, bet rokas un botas ierasti kā sušķim. Es teiktu, ka mīlīgi, jo Stirnu bukā tas faktiski ir prestiži : )
Kā jau iepriekš minēju, tad līdz Siguldas pusmaratonam, kas ir medību super (super, super) fināls ir atlikušas vien 12 dienas. Lielais darbs praktiski ir aiz muguras un to, ka esmu uz pareizā ceļa pierādīja Valmieras pusīte, kur tika sasniegts visu laiku stabili otrais labākais rezultāts pusmaratonā (1:34:18). Šeit der akcentēt, ka pirms visu laiku labākā (1:31:56, 2012.), kas arī tika saskriets Siguldā, pirms tam Valmierā tika noskriets 1:36:41. Protams, tas negarantē, ka arī šogad Siguldā tiks skriets par teju piecām minūtēm ātrāk, taču ir vairākas tendences, kas par to liecina. Tagad pētu vēstures anāles un izrādās, ka Valmierā 2012 mans svars bija 8-9 kilo vieglāks nekā Valmierā 2017. Kas principā ir normāla kaudze cukurpaku… Pa ceļam uz Siguldu pirmajā nedēļā pēc Valmieras trīs cukurpakas ir pakāstas un ideālā variantā vai pieturoties pie tendencēm, tagad varētu pakāst vēl sešas, bet ar svaru mēdz gadīties kā ar bitēm vai ar sievietēm – nekad neko nevar zināt. Mākslīgi sevi badināt, lai tikai nozūmētu tās cukurpakas, nebūtu prāta darbs, taču pie dabiskas rīšanas, ierobežojot "visādu figņu" ēšanu, domāju, ka pasēt 2-4 kilo ir reāli. Un tad jau reāls ir arī viss pārējais. Arī #89. Lai gan Valmiera pierādīja, ka arī speķī palaidos puskulis var būt neticami veikls.
Pēdējais pārbaudījums pirms Siguldas superfināla būs Salaspils "Noskrien Vēju" 10.55 kilometri. Pirms gada tieši pirms Salaspils saķēru vīrusu un noskrēju nīkulīgo 50:34, turklāt biju arī kādus piecus kilo kuilīgāks nekā tagad. Mazliet papuņķojos pirms jau pieminētā Stirnu buka, taču apšaubu, ka tas mani būtiski ietekmēja. Savu mērķi pirms šī gada Salaspils labāk noklusēšu. Bet faktiski tendences parādīs, cik pašpasludinātais ir gatavs Siguldas varoņdarbiem. Lai top!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru