Shalom! Pilsētā mēļo, kāpēc pašpasludinātā etiopieša blogs tik ilgi kavējies, proti, pēdējais pārgudrais ieraksts bijis augusta beigās, tātad teju jau trīs nedēļas apskriesies. Kāds vieds un lojāls sekotājs nesen bārdā iesmīnēja (bet pag, pag, šim tak nemaz bārdas nav… kas žēl, jo ar bārdu šis izskatītos stilīgi), ka "nav alus – nav bloga". Tagad dzerot Piebalgas alu domāju, ka šim ir taisnība : ) Vai nav ziķeris, ko?!
Lai gan, uzreiz vērsim pie ragiem jeb patiesībai pie pēcpuses – nav jau gluži tā, ka blogi top alu lokot. Varbūtība, ka tas notiek, ir aptuveni 50/50, jo raugi – bieži vien blogi top pēc sacensībām, bet pēc sacensībām alus ir etiopieša draugs (draugs nevis ģimenes loceklis, if you know what I mean). Izskaidrojums tam ir gaužām loģisks – pirms sacensībām, parasti nedēļu, bet reizēm arī vairāk (teiksim pirms maratona, ja nemaldos, bija tuvu mēnesim) ir sausais likums, kas nozīmē, ka alko kā tāds no dzērienkartes tiek izslēgts. Bezkaislīgi, brutāli un bez žēlastības. Un tīri cilvēcīgi pēc sacensībām alu gribas. Protams, ne gluži kasti, bet pāris auksti aliņi ir visai loģisks turpinājums "dzīvei pēc sacensībām". Pirmais no tiem "dažiem" parasti tiek izdzerts jau īsi pēc sacensībām, lai gan nav teikts, ka tas ir viens – pēc slavenā Milzkalna Stirnu buka, kur pamatīgi cieta manas ribas, izdzēru trīs.
Milzkalna Stirnu bukā satraumētās ribas mani uz kādu laiciņu piebremzēja, par ko jau rakstīju iepriekšējā blogā. Drīz pēc tam arī tiku skaidrībā, ka tur viss kārtībā un ir tikai sasitums, un drīz pēc tam ribas teica "labi, etiopieti, mēs esam tapušas veselas, vari skriet uz pilnu jaudu". Un skriet uz pilnu jaudu ir patiesa laime. Īpaši to saproti, kad nedēļu vai pat vairāk nākas pamocīties un pēkšņi – kā teiktu KeiPī6 – "opiņā", vairs nekādu ciešanu… Tas man ļāva beidzot uzskriet gan intervālus, gan tempa treniņu (parasti tempam līdz šim izmantoju sacensības, bet šoreiz spiedu no sevis maksimumu treniņā), ko uz uzskatīju kā akūti svarīgu lietu "Medību 89" sakarā un arī pirms Valmieras pusmaratona.
Jāatzīst, ka treniņos nācās sevi pamocīt, gāja grūti un arī sacensību nedēļa, kad faktiski nopietnu treniņu vairs nav, tik tāda "aizskriešanās" līdz sacensībām, bija pagrūta. Kājas un eksistenciālā būtība bija samocīti, taču mierināju sevi ar domu – pag, pag, pirms Liepājas, kur arī noskrēju pa skaisto (1:35:48 jeb neoficiālais 2nd best, jo tur laikam tomēr distance bija apgraizīta kā jaundzimušie ebreji), gan būs OK arī šoreiz. Un bija! Pirms starta gan mazliet uztrauca arī tas, ka pēdējā nedēļā mazliet palaidos speķī, jo mistiski nāca klāt +3 kilo. Man lēnām sāk parādīties teorija, kur tie kilo varēja uzpeldēt, lai gan joprojām īsti tas nepakļaujas loģikai. Jebkurā gadījumā, uz starta izgāju ar svaru, ar kādu zem 1h40min vēl nebiju skrējis for sure. Taču ņemot vērā, ka 2014.gadā būdams virs 110 kilo noskrēju pusmaratonu pa 1:41:29 (un to uzskatu par Latvijas rekordu svarā līdz 115), zināju, ka kuiliskums ne vienmēr nozīmē, ka Tu nevari būt relatīvi ātrs.
Pašam jau šķiet, ka Valmierā iesāku relatīvi lēni (pirmajos divos kilometros ap 4:13 min/km, lai gan ir bijuši mači, kur pirmie divi ir ap 4:07), taču iespējams tā bija pat labi. Man galvā bija sazīmētas virtuālas shēmas, kur maksimālais mērķis bija noskriet starp 1:34 – 1:35 (taču ņemot vērā puskuiļa dabu, bija nelielas problēmas ar ticību tam), optimālais mērķis bija ierakstīties zem 1:37, bet minimālais minimums bija zem 1:40, proti, simts minūtītēs. Pirmie kilometri bija neziņas pilni – it kā skrienas OK, it kā viss labi, bet tas ir pusmaratons un nekad nevar zināt, vai pēkšņi kādā kilometrā neuznāk kāds eksistenciāls smagums. Apzinājos, ka temps kritīsies, bet galvā pēc diviem, pieciem, desmit, piecpadsmit, astoņpadsmit kilometriem tik rēķināju, uz kādu rezultātu eju. Pirmā ceturtdaļa bija 22:43, kas noturot tempu rezultētos ar fenomenālie, 1:30:52, bet tā, protams, bija utopija, jo kaut vai minimāli, temps vienmēr krītas. Puse tika veikta 46:05, kas finālā būtu 1:32:10… un no šī rezultāta jau es veicu teorētiskus aprēķinus, balstoties uz savu pieredzi. Parasti distances otrā puse tiek veikta 2-3 minūtes lēnāk, ļoti reti, kad šīs svārstības ir lielākas. Kas savukārt nozīmēja, ka diezgan droši, ka es varu ierakstīties otrajā visu laiku labākajā pusmaratonā. Vai arī zem 1:35… nu, lūk tas, jau bija atvērts jautājums, kā teiktu Rainis.
Distances otrajā pusē, protams, bija grūtāk, un šeit palīdzīgu roku nospēlēja dažas pazīstamas dāmas, kas mani noķēra un lūkoja tikt garām, bet es būdams nedžentlmenisks krāns, iedomājos – šitā neies cauri, ja pakāsīšu, tad cīņā, ja uzvarēšu, tad arī cīņā. Droši vien tas viss rezultējās ar to, ka viens otru pavilkām uz priekšu. Vēl, protams, mani uz priekšu pavilka Māris, Ainārs un Magnus (ja vēl kādu aizmirsu – piedodiet), kuri distances garākajā taisnākajā posmā mani uzmundrināja pretī skrienot, un kāda skaistule. Kas viņa ir? Par to ziņu aģentūras klusē un arī fotoaparāti nav noķēruši. Try again : )
Lai vai kā, domāju, ka ja nebūtu augstākminēto faktoru, iespējams, ka plīsiens būtu arī izteiktāks. Rezultātā, oficiālie rezultāti liecina, ka pirmā puse bija 46:17, bet otrā 48:01, kas nozīmē, ka lūziens bijis nepilnu divu minūšu ietvaros (mani pulsometra skaitļi ir mazliet skarbāki un saka 46:05/ 48:13 jeb +:2:08, bet tas nav tik būtiski). Galvenais, ka es stabili ierakstījos sava otrajā visu laiku labākajā pusmaratonā, kas ir akurāt 1:34:18. Ar tādu masu, respekt, etiopieti vai drīzāk puskuili, jauns Latvijas rekords svarā virs 105 (jo parādiet man tefteli, kurš spēj skriet ātrāk) : )
Līdz personiskajam rekordam pietrūkst 2:22 (tas tika sasniegts ar 5 kilo vieglāku svaru), līdz 89 minūtēm 5:18. Pēc idejas "Medībām 89" der arī 1:29:59, kas nozīmē, ka tam pietrūkst 4:19. Vai es redzu rezerves, lai pēc trim nedēļām noskrietu par divām, četrām vai pat piecām minūtēm ātrāk. O, jā, diezgan droši un diezgan stabili. Pirmkārt, svars – nost pāris, bet ideālā variantā 5-7 kilo un es būšu kā Qatar Airways lidmašīna. Vēl vismaz divu minūšu handikapu redzu vienā citā pirmssacensību rituālā, ko izmantoju ļoti reti (jo biežāk īsti nevar), taču tas reāli darbojas. Tādējādi pirms "Medību 89" superfināla man ir optimistisks skats uz dzīvi. Vienlaikus baigi uz lauriem nevar gulēt (uz Lauras arī nē), jo priekšā ir pāris nedēļas cītīga darba, lai mērķi sasniegtu. Jā, arī mans draugs alus diemžēl dosies bezalgas atvaļinājumā. Nē, nu labi, iespējams, ka brīvdienās es viņu satikšu, jo darba nedēļas vidū nesatieku… un vēl jau arī Brieža uzvara 30. septembrī būs jānosvin, ja… : ) Bet pēc tam… uz veikalu ar krustu rokās un gar alus stendu ar aizvērtām acīm : ))
Tuvākie starti manā eksistenciālajā būtībā iezīmējušies diezgan tieši:
23.09. Gaujas senlejas Stirnu buks (zaķis – 13km)
24.09. Ozolnieki (5km) ?
30.09. Noskrien vēju, Salaspils (10.55km)
07.10. Siguldas pusmaratons (21.0975km)
Startu Ozolniekos dienu pēc buka apšaubu, bet… kas to lai zina, savukārt pēc triumfālā Siguldas pusmaratona nākamie skrējieni varētu būt Latvijas čempionāts krosā 15.oktobrī, kur ir doma aizstāvēt čempiona titulu svarā virs 100 kilo (vai ļaut bračkam izcelt medaļu, t.i. ierasties kā goda viesim), Karostas Stirnu buks 21.oktobrī un tā tālāk. "Iecavas rudens" lai mani atvaino, bet nebūšu – ielikt sacensības vienā dienā ar Siguldas pusmaratonu ir diezgan dumji. Ļoti žēl, jo gribēju skriet, gan tur, gan tur…
Taču noslēdzot blogu uz pozitīvas nots, mani 37 pusmaratoni (rezultātu secībā):
Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Valmiera 2017 (17.09): 1:34:18
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48*
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39
* pēc daudzu skrējēju novērojumiem distance bijusi vismaz 200 metrus īsāka, kas neļauj konkrēto rezultātu īsti atzīt par oficiālu
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru