Medības 89: Signāls pirms dižmērķa. II daļa

Shalom. Reiz kāds čalis vārdā Artūrs Š. jeb vienkārši Dons dziedāja par kādu signālu. Pārfrāzējot viņu, arī man ir signāls, bet ne saistīts ar sievietēm (lai kas zina – moš arī tur signāls… picikato-o-o) kā Ārčijam – manējais signalizē par veselību. Otro reizi šogad. Otro reizi pirms dižmērķa. Sakritība? Nedomāju vis! Kosmoss man kaut ko cenšas pateikt [feeling sarcastic].

Jāatgādina, ka kādas 2-3 nedēļas pirms leģendārās "misijas maratons" man signāliņu iedeva mugura. Nice try! Ar prasmīgu fizioterapeitu un Kriosaunas atbalstu sevi saremontējām un uz starta izgājām tikpat lepni kā Konors Makgregors… pirms atrāvās pa muti no Floida Meivezera. Apmēram tikpat lepni es izgāju uz starta maratonā un atrāvos pa iekšām no maratona. Zināmas līdzības ir. Tas neveiklais moments, kad divi mutes bajāri atraujas… : ) Lai gan respektu paļubomu esam pelnījuši. Un visīti! Pie piķa gan tika tikai Konors, es ne…

Otrais signāls bija ļoti negaidīts un kā tautā mēdz teikt – spontāns. Un kas to būtu domājis, ka tieši manā šaloma šalomā, ko sauc par Stirnu buku? Šķiet, jau iepriekš teicu, ka pirms Milzkalnes Stirnu buka tā sajūta bija tāda aizdomīga – it kā pieteicies Lūsim (30km), bet leģendārais pirmssacensību fīlings kaut kur pasējies. Protams, es jau pirms starta ķēru kaifu par to, ka atkal skriešu buciņā, bet iekšējā balss teica: "Kāds lūsis? Ko Tu tur izdomāji? Būtu labāk nobliezis buku, zaķi vai vāverīti un miers. Normāla gatavošanās dižmērķim. Bet nē, Tev vajag lūsi, Tev vajag lidot savādāk…"

Patiesībā jā, es ik pa brīdim pirms starta apdomājos vai tiešām lūša distance ir tas, ko man vajag. Stirnu bukā taču Tu vari visu izbaudīt arī skrienot buciņu, zaķi un vāverīti (un moška pat susuriņu, kurš neraud). Gan jau pat iestājoties brīvprātīgo bataljonā var noķert dižu kaifu. Bet man sagribējās tricāru, lai arī  iekšējā balss kaut ko spītīgi mēģināja paziņot.

Divi kritieni un tādi sirsnīgi (iepriekš esmu paklupis, jā arī norāvis uz mutes, bet ne tik sirsnīgi) ir tam pierādījums. Iespējams, kosmoss tiešām man deva ziņu, sak, pašpasludinātais, piebremzē, neskrien tricāru tur, kur tas nav nepieciešams. Kosmoss deva ziņu, bet ribas atsitu es pats. Tik pamatīgi kā vēl nekad. Tas patiešām nav diez ko patīkami, ko man nākas izjust tagad treniņos…

Šie divi lidojumi patiesi mani ir piebremzējuši, jo, lai gan joprojām skrienu katru dienu, kilometrāža ir minimāla, temps saudzīgs un tāds, ka tik uz priekšu kust. Skriešana skriešanas pēc. Un esmu atcēlis tuvākos startus – Vecāķu pludmales skrējienu un, iespējams, arī We Run Riga (10km). Lai 17. septembrī Valmieras pusmaratonā būtu uz strīpas. Bet, visticamāk, uz strīpas pusītē būšu tik tad, ja droši zināšu, ka esmu gatavs bliezt uz maksimumu. Ja iekšējās sajūtas nebūs, tad varu noskriet arī čiriku. Jo galvenais enīvej ir Siguldas pusmaratons – Medību 89 superfināls ar jaunu pašpasludinātā PB pusītē. Uz to man jābūt pilnīgi veselam un lieliskā formā. Vai šīs bremzītes to veicina? Nezinu, varbūt, jo ļauj atpūsties no sacensībām un arī garākiem / intensīvākiem treniņiem. Lai gan tie jau ar nekur neliksies!

Jo jau šajā nedēļas nogalē plānoju veikt pirmo garu treniņu kopš Stirnu buka, bet nākamnedēļ draiski paskriet arī intervālus. Vēlāk no tiem diez vai jēga būtu. Taču viss lielā mērā atkarīgs no tā, kā jutīsies manas ribas, jo pusotru nedēļu tās jutās vienkārši briesmīgi un tikai tagad, pēdējos divos treniņos, man ļāvušas maukt uz vismaz 70 procentiem. Gaidu tos simts, jo tiem man ir akūti vajadzīgi pirms Medību 89 superfināla.

Tikmēr varam ieskicēt potenciālos startus un varbūtības procentu pēc pašreizējās pašsajūtas un tendencēm:
10.09. We Run Riga 10km – 35%
17.09. Valmieras 21km – 65%
23.09. Gaujas Senlejas Stirnu buks (~14km) – 75%
30.09. Noskrien Vēju 10.5km – 85%
07.10. Siguldas pusmaratons 21km – 99.9%
07.10. Iecavas rudens 6km – 0.01%
21.10. Karostas Stirnu buks (~21km) – 60%
22.10. Ozolnieku pusmaratons 21km – 5%
 12.11. Skrējiens Patriots 24km – 80%
10.12. Ozolnieku  Ziemas skrējiens 15km  – 95%