Medības 89: rasols un kauja Taškentā

Shalom! Pirms ķeršos klāt aizvadītās nedēļas stāstiem par startu Latvijas karstākajās sacensībās, oficiāli paziņoju, ka tautas balsojumā par to, kādu distanci pašpasludinātajam etiopietim skriet @Stirnubuks.lv piektajā posmā Milzkalnē uzvarējusi Lūša distance jeb ~30 km. Vēl pirms pieteikšanās pajautāju arī tētim un viņš bija vienisprātis ar tautu: "Nu pamēģini tos 30". Un tētim ir zelta balss – tātad skriešu lūsi, jo #EsEsmuStirnuBuks

Savukārt aizvadītās nedēļas sestdienā skrēju Kuldīgā, kas ir pilsēta ar daudz labām atmiņām. Un karstām. Tiešā un pārnestā nozīmē. Taču tieši karstums ir tas, kāpēc pēdējos gados es Kuldīgā (un vispār vasarā) no pusmaratona izvairos… 2010. gadā tur skrēju +32 grādos. 1:50:15 kļuva par tobrīd manu sliktāko pusmaratonu (šobrīd no 36 pusmaratoniem ir ceturtais sliktākais).  Lai gan pēc tam Kuldīgā skriets vēl divreiz (un mīlīgākos laikapstākļos), tad bija manā slavenajā krīzes periodā, kad rezultāti bija štrunts (2013. – 1:45:33, 2014. – 1:47:59). Šogad jau diezgan ātri sev paziņoju, ka vasarā pusmaratonus neskriešu – jo raugi, pavasarī misija maratons, rudenī medības, bet vasarā bauda Stirnu bukā. Shalom!

Tādējādi Kuldīgā parakstījos vien uz 10.55 kilometriem, bet nevarētu teikt, ka tas manu dzīvi padarīja vienkāršāku. Jo raugi, Kuldīgā tāpat bija ap 30 grādiem, tātad cepeškrāsns. Mana apņēmīgā būtība teica, ka man vajagot noskriet distanci ap 44:30 līdz 46:00, taču Taškenta veica savas korekcijas un nācās pacīnīties arī par štruntīgāku rezultātu.  

Pašpasludinātais Kuldīgā 2010. gadā

Pirmo apli noskrēju ap 23:15 jeb par aptuveni 45 sekundēm lēnāk nekā bija pēc plāna un par pāris sekundēm ātrāk nekā leģendārajā "Elle un Indija" Kuldīgas pusmaratonā 2010. gadā. Patiesību sakot, paldies novadniekam Armandam, kurš ar velo centās vizināties līdzi, padot ūdentiņu un citus labumus, un motivēt, sak, "etiopieti, jū ken dū zis" vai "turi tempi, resnā pakaļa, viss pēc plāna" : ) Patiesi, patiesi, es jums saku, ka, ja ne Armands, iespējams, mans rezultāts būtu kādu minūti vai pat vairāk štruntīgāks, bet viņa klātbūtne lika saņemties un spiest no sevis maksimumu. Bija grūti. Jo tomēr skriet +30 grādos nav tas pats, kas skriet +10 vai +15. Otrajā aplī mans temps turpināja kristies, tas bija aptuveni pusotru minūti lēnāks, taču atdevu visu enerģiju un spēkus, ierakstoties akurāt rezultātā 48:10. Oficiālais PB šajā distancē ir 47:25, lai gan slavenajā 2012.gada Siguldas pusmaratonā pirmā puse jeb akurāt 10.55 bija 45:30 (pat šī gada Liepājas pusītē bija ātrāk- 47:48).

Taču jāatceras, ka dižais pusmaratons tika skriets stabilā rudenī, es biju superformā, kamēr tagad es esmu tikai ceļā uz superformu un skrējiens cepeškrāsnī  tomēr rezultātu diezgan sirsnīgi velk uz leju. Jā, arī tāda pieredze ir vajadzīga. Es ar to rēķinājos. Kuldīga, lai arī tašketntīga, bija manā treniņplānā, tāpat, kā manā treniņplānā ir Milzkalna / Āžu kalna Stirnu buks. Lai gan sākotnēji manā plānā bija maksimums zaķis (ap 12km), beigās atdevu tiesības izlemt tautai – sak, balsojiet. Tauta nobalsoja par lūsi (30km). Mans tēvs to akceptēja, un kur tad nu vairs sprukt – skriesim lūsi. Un, ja tā padomā – lieliska iespēja izskriet garo treniņu.

Kas attiecas uz Milzkalnes buciņu, tad neesmu drošs, ka skriešu uz "pilnu katušku". Kā jau pēdējā laikā esmu apzinājies, buciņš ir jābauda, buciņš ir "medību 89" svarīgs gatavošanās elements un vēl viens būtisks aspekts – varbūt, ka būšu personiskais tempa turētājs. Respektīvi, skriešu mierpilni un šalomizēti, bet tai pat laikā palīdzēšu kādam sasniegt maķenīt labāku rezultātu. Kopš debijas SB esmu sapratis  - jā, var, protams, no sevis spiest maksimumu un maukt kā dullam ebrejam, taču tikpat skaisti ir izbaudīt skrējienu un kolosālo Latvijas dabu.

P.S. Ak, jā, gandrīz aizmirsu par virsrakstā pieminēto rasolu. Proti, dienu pirms Kuldīgas pusmaratona vienam no Pārumu dzimtas zelta cilvēkiem – manai mammai – bija dzimšanas diena. Tur sirsnīgi saēdos rasolu. Un savus 100 – 150 gramus degvīna arī iedzēru (vairāk fāters neļāva, par ko respekts – kārtībai jābūt). Teorētiski varbūt tas arī varēja ietekmēt rezultātu. Īpaši jau rasols. Idritvaikociņ, garšīgs!

Kas attiecas uz "Medības 89", tad puslīdz droši, ka 90 minūšu robežu mēģināsim lauzt Siguldas pusmaratonā (7.oktobris), lai arī, visticamāk skriesim, arī Valmieras pusmaratonu (17.septembris). Atkarībā no medību rezultātiem iespējams arī Ozolnieku pusmaratons (22.oktobris). Lai gan, ko mēs tur daudz – M89 realizēsim, kad plānots. Shalom!