Shalom! "..tai brīdī drīkst lidot savādāk" – reiz dziedāja čalis vārdā Lauris, kurš principā arī ar skriešanu bija uz "Tu". Nu, lai gan viņš jau skrēja apstākļu spiests, bet es sestdien Milzkalna / Āžu kalna Stirnu bukā skrēju brīvas gribas vadīts, cita lieta, ka lidot savādāk manos plānos nebija. Bet lidoju… tā kā cēls dīvains tēls : )
Bet pirms pievērsīsimies lidojumiem savādāk un randiņiem, gribu no sirds pateikt paldies (plašāk par to – turpinājumā) visai @Stirbuks.lv ģimenei, ieskaitot skrējējus un brīvprātīgos. Tieši viņu šalomizētā būtība ir tas, kas mani apbur šajā pasākumā (it kā sīkums un dabiski, bet vienalga patīkami). Tik ļoti apbur, ka es sākumā plānoju pieteikties Zaķa distancei (~13km), bet pēc karstās Kuldīgas izdomāju, ka ko tur niekoties, Milzkalnē sola tikai +18, mauksim Lūsi (30km). Pirms nedēļas solīja 18… bet sacensību dienā māte daba izlēma, ka būs +25 vai cik tur…
Godīgi sakot, sacensību dienas rītā mans organisms galīgi nejutās sacensību režīmā. Kaut kāds kusls, gurdens, it kā nemaz skriet negribētu. Bet, ja Tu esi pieteicies, tad jāskrien, turklāt tas ir stirnu buks – mazums, varbūt vienkārši slinkums uz pleca sēž un realitātē būs kā Pokaiņos, kad sākums bija smagnējs, bet ieskrienot mežā, atnāca dižais šaloms. Uz šalomu es cerēju arī šoreiz un biju domājis distanci skriet mierpilni. Šalomizēti, kā teiktu pašpasludinātais.
Bija jau man tie kilometri tāda visumā gausi un mierīgi it kā pēc plāna, tomēr organisms aizvien man kaut ko centās pateikt. Varbūt "kāda ponija pēc Tu mani atkal izvilki Taškentā laukā?" vai "Davai nomaucam Zaķi un pa mājām" : ) Pēc veiktiem pieciem kilometriem nāca sprinta etaps, pilsētā runā, ka bija grūts, bet manuprāt – reāli forši uzskrējās kalnā. Tas pasākumam iedeva vēl vienu odziņu (sauksim viņu par kazenīti), tad sekoja šķiršanās no "stirnu bukiem", kuri aizskrēja citur, bet mēs, lūši, tikmēr iemaucām pasakainā meža biezoknī, kur tik skriet un baudīt, skriet un baudīt…
Skaidri atceros, ka tobrīd es domāju… jā, tas bija gaišas, labas un apcerīgas domas. Kāpēc gan ne, jo tieši skrienot un domājot rodas vislabākās idejas, mērķi un ieceres. Taču varbūt sacensības nav gluži tā vieta, kur pārlaimīgi domāt un aizmirst par to, ka zem kājām ir jāskatās. Kādas skaistas domas vidū es pēkšņi atskārtu, ka Laura viedie vārdi par "lidošanu savādāk" mani ir sasnieguši un izrādījušies pravietiski – pašam nemanot es aizķēros aiz saknes un ņemot vērā manu dzīvsvaru un fizikas likumus, bija skaidrs, ka te būs riktīgs "fly on the wings of love, fly baby, fly" tikai "reaching the stars above, touching the sky" jeb debesu un zvaigžņu vietā man bija saknes, zeme un putekļi. Tas bija visumā sāpīgi – sasitu plecu un ceļgalu, ar kreiso sānu uzkritu savai rokai, taču iespējams, ka arī saknei. Tajā brīdī principā bija vienalga kam – divas sekundes apdomājies, es svempos augšā, lai turpinātu distanci, jo ne pirmo reizi ar ģīmi sūnās, kā teiktu viedie.
Un šeit būtu vietā iestarpināt stirnu buka dalībnieku izpalīdzīgās sirdis. Kā jau šādos gadījumos ierasts, pirmie, kas bija aiz muguras, uzreiz vaicāja vai viss ir kārtībā. Teicu, ka jā, jo tobrīd man tā likās un neies jau teikt "ai, nē, Rozamunde un Pedro, jūtos tā it kā traktors būtu pārbraucis pāri, varbūt atnesīsiet man aukstu aliņu?" Patiesībā laikam jau baigais kārtībnieks manā organismā tobrīd nebija.
Man personīgi šķita, ka kritienā esmu vienkārši sakratījis savas iekšas, no kurām visjūtīgāk noreaģēja sirds. Vai arī man tobrīd šķita, ka tā ir sirds jeb galvenais cilvēka esības motors. Jo, kad es atsāku skriešanu, tā man sāka durt līdzīgi kā maratona misijas superfināla 34.-42. kilometros. Nācās piebremzēt un kļuva vieglāk, bet, ja gribēju tapt veiklāks, mana esība mani atkal bremzēja. Diezgan tizli, ka jau 10. kilometrā es ļoti nopietni domāju par izstāšanos, jo patiesi šķita, ka es nodarbojos ar savas veselības kaitniecību. Mans iekšējais nīkulītis man austiņā čukstēja gramatiski nepareizu vēstījumu par tēmu "lol, nau verc", un iespējams, ja manā ceļā patrāpītos ātro mašīna, es pakonsultētos ar šiem un varbūt pieņemtu nepopulāro lēmumu, kas finiša protokolos parādītos kā DNF jeb latviski runājot – "nedavilka līdz finišam". Taču domāju es vienu kilometru, trīs, piecus un tālāk vairs nedomāju, jo sapratu – paliek vieglāk, tāpēc, ko tur ākstīties, es taču esmu Pārums un Pārumi neizstājas. Ja jau pusi esi noskrējis, tad otru vari kaut vai tupus un rāpus.
Tas aptuveni bija distances vidus (phe, tikai 15 kilīši noskrieti…), kad mani uz randiņu uzaicināja gribasspēks, sakot "Klau, etiopieti, Tev ir bijis pusmaratons +32 grādos, Tu esi rāvis uz mutes neskaitāmas reizes un tā tālāk un tā joprojām, Tu vienmēr esi mačos esi uzvarējis savu iekšējo nīkulīti un kāpēc, lai šoreiz būtu savādāk? Kustini nu kājiņas, finišā Tevi jau gaida medālis". Godīgi sakot, smukais lūša medālis mani tajā brīdī interesēja vismazāk – par vienu vairāk vai mazāk, kāda tur nozīme, jopštudej! Taču uz finišu es gribēju tikt. Jā, lepni ieskrienot finišā! Kā reiz teica kāds viedais, tad "stiprs ir nevis tas, kurš nekad nekrīt, bet gan tas, kurš pēc kritiena spēj piecelties".
Kas to būtu domājis, ka man nāksies krist vēlreiz varbūt četrus, varbūt sešus (skleroze?) kilometrus līdz finišam… Šobrīd par to smīnu bārdā, bet tobrīd, kad otro reizi norāvu uz mutes, vienīgie vārdi, ko varēji izteikt, bija kluss šļupsts: "Atkal, bļ*". Cerams, ka to nedzirdēja tie, kas aiz muguras. Bet atkal bija klāt kāds čalis un kāda dāma, kuri viens pēc otra apjautājās, vai etiopietim viss ir labi. Ar atbildi "Jā, viss kārtībā, paldies" viņi nesamierinājās un turpināja tincināt, sak "tiešām?" Ja jau viņiem nācās pārjautāt, interesanti zināt, cik sūra un bezcerīga izskatījās mana fizionomija tobrīd? : ) Lai vai kā, tobrīd kritiens mani vēl vairāk sapurināja un uzdeva sportisko niknumu tikt līdz finišam. Un es jau biju aizmirsis vai arī ignorēju, ja kaut kas sāpēja. Jā, un otrais "lidot savādāk" manuprāt bija tīri noguruma sekas, jo siltais laiks, slodzīte un ierobežotās iespējas (nevarēju elpot ar pilnu jaudu) bija darījuši savu un mani nogurdinājuši.
Ticu, ka lielākajai daļai skrējēju finiša tuvums un priecīgie aplaudētāji uzsit adrenalīnu , kas rezultējas elegantā finiša spurtā (reizēm pat tādā, ka liek uzdot jautājumu – come on, čali, ko Tu darīji pārējos 99% distances – sēnes lasīji, vai?). Arī man, neskatoties uz to, ka distancē enerģiju biju pasējis pamatīgi, atdauzījis visu savu orgānu sistēmu un organismu biju nomocījis uz urrā, finišam spēka pietika. Kā nu nepietiks, ja ļautiņi finiša zonā ņipri uzmundrina – tad visādi "nevaru", "grūti" vai "lol, nau verc" automātiski atslēdzas un es ieeju transā. Vai šalomā… bet jebkurā gadījumā finišs ir kaifs. Rezultāts štrunts (30.03 km, 3:48:39), bet par pašatdevi un gribasspēku trīs "Zoltnera" aliņus jutos nopelnījis. Aizgāja pa pieskari kā pusotrs litrs piena bērnībā : )
Mēdz teikt, ka nav ļaunuma bez labuma. Vai arī saka – dabā visam jābūt līdzsvarā. Distancē es gana cietu, taču man pēc ilgiem laikiem man uzsmaidīja veiksme izlozē – tiku pie upeņu stāda (kas tagad augs manu vecāku dārzā, jo no manis dārznieks tāds pats kā no Reinika reperis) un ogu dzērieniem. Ja nebūtu pieteicies Lūsim, visticamāk, arī uz mutes nenorautu (jo kur liku uz mutes, bija lūša trase, to buki un citi zvēri neskrēja), taču tikpat ticami, ka arī izlozē nenospīdētu, vai ne? Secinājumi? Tas ir liktenis, idritvaikociņ!
P.S. Kaut kad distancē vienā no dzirdināšanas punktiem arī brīvprātīgie ar laipnību bija uz Tu, lūkojot palīdzēt man nomazgāt nocūkoto elkoni un kāju. Ja tā padomā – viņi taču tērēja ūdeni, kas faktiski bija domāts, lai kādam(-iem) remdētu slāpes… un ja nu kādam pietrūka? Bet varbūt es par daudz un eksistenciāli domāju : ) Ja atgriežamies pie tiem ļautiņiem, kas man bija klāt, kad rāvu uz mutes – nu īstenībā jau palīdzība trasē un tā tālāk ir ierakstīta nolikumā, tas ir pavisam dabiski un arī bez nolikuma tas viss notiktu, bet es jau savos gados esmu sentimentāls – ja Tev palīdz kāds vai Tu palīdzi kādam, tas aizkustina. Pat Titānika nogrimšana un Džeka noslīkšana katrā 14.februārī neaizkustina tā, kā buciņu kolektīvā izpalīdzība un laipnība. Lai jums visiem shalom! Bet, kas attiecas uz manu it kā sasisto vai pārslogoto motoru, tās bija baumas – patiesībā kritienā normāli atrāvās viena no ribām, kas, iespējams, trieciena rezultātā iebuhņīja arī tuvāk esošajiem orgāniem : ) Bet nu izskatās, ka riba tikai sasista un cerams, ka nekas nopietns… taču mežā es tomēr tuvākajās dienās laikam neskriešu, jo… ja nu atkal aizsapņojos un aiz saknes aizķeros? : )
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru