Shalom! Ar šo paziņoju, ka šogad jau līdz jūlija beigām esmu noskrējis vairāk
sacensībās nekā tas bija iepriekšējos trijos kalendārajos gados. Viedie saka,
ka labākie treniņi ir sacensības un šķiet, ka būs vien viedajiem jāpiekrīt.
Īpaši, ja sacensības ir šalolomizētais pasākums ar viedo nosaukumu Stirnu buks.
Jo raugi, viņsestdien, stirnu buciņš lēca Pokaiņos…
Un pašpasludinātais etiopietis jau nebūs etiopietis, ja neskries Stirnu bukā. Jo kopš savas debijas 2016.gada rudenī buciņš viņu pievelk gluži kā gards bairītis "Zoltners", "Valmiermuiža", "Bauskas alus", "Piebalgas alus". Tāpēc arī dalība Pokaiņu meža Stirnu bukā bija pašsaprotams bizness. Arī tāpēc, ka mežs = shalom, bet Pokaiņu mežs = magic shalom. Un mans starts šīs sezonas ceturtajā "Stirnu buka" posmā to lieliski apliecināja.
Otro reizi pēc kārtas izvēlējos buka distanci, kas ir maķenīt 20+ kilometri (tā starp 20 un 24, reizēm drusku vairāk, retāk – mazāk). 30+ jeb Lūsi neskrēju, jo kopš Rīgas maratona man ar tiem 30+ ir zināma psiholoģiska trauma (kas vēlreiz apliecina, ka viss ir galvā). Un savā ziņā nejūtos arī tik labā formā kā pavasarī (o jā, manuprāt, pirms maratona misijas biju labākā kondīcijā), lai tēlotu baigo lūsi. Nē, nu tēlot jau var, bet kā sacīt jāsaka – "laiks akmeņus mest, un laiks to savākt, katram ir savs ceļš, kā savu panākt" (autors – slavenais Kurts – tas kuram K lielais burts). Respektīvi, manā "Medības 89" plānā Pokaiņos lūša vienkārši nebija.
Kas attiecas uz pašu skrējienu, tad pirmajos kilometros jutos diezgan smagnēji.
Ne šis, ne tas. Mans viedais cīņu biedrs Māris, kurš šķiet maķenīt pazaudējis "running
motivation" (un Pokaiņos to pasēja laikam vēl vairāk, kas galīgi nav labi),
aizskrēja man kaut kur pa priekšu, bet es par katru cenu necentos viņu noķert, jo rumpis
tāds dīvaini sagumis bija, bet es paturēju prātā, ka jāskrien vismaz 21-22
kilīši. Taču ieskrienot mežā elpa kļuva vieglāka, organisms paklausīgāks un te
es apskrēju gan Māri, gan vēlāk arī Stirnu buka leģendāro kalnu karalieni
Eviju, kurai biju solījis revanšēties par destruktīvo sakāvi Kornetos. Un tā nu
es viņiem pa priekšu jozu arī līdz finišam. Mans novadnieks Andis, kuram šī
bija debija Stirnu bukā, gan mani vienubrīd apskrēja un tā arī aizlaidās tālēs
zilajās. Kā rajonā runā – respekts un uvažuha, bet arī Tev es vēl paspēšu
revanšēties. Kaut kur un kaut kad : )
Distance kopumā bija kā Zemgalei piedienīga – visumā līdzena. Pēc pirmajiem 10-12 kilometriem es pat domāju – hei, hei, vai tad tiešām īstu un dižvarenu kalnu šeit nebūs? Nu principā distances otrā puse jau bija visumā kalnaina, ar Pokaiņu šarmu un viedu karmu, šur tur augsti kāpumi un ceļi lejup, kā arī daudz, daudz sakņu… Aiz kādām divām, trim arī aizķēros, tādējādi nošmullējot plaukstas un ceļgalus Pokaiņu smiltīs. Mazliet bija arī mazliet dubļu (lai gan salīdzinot ar Kornetiem – tāda sīcene vien…), kur jutos kā iereibis čalis trenuškās un laķenēs uz ledus. Kaut kā tas arī ir – skriet Stirnu bukā ar asfalta apaviem ir kā ierasties uz mačiem ar balles kurpēm : )
Vēl pirms starta viens no SB runas vīriem (tie ir tie čaļi, kas miķī nes bazaru), radošais skrējējs un kolēģis vienā personā Lauris jautāja, nu cik tad man tajā speķī ir. Teicu, ka centners ar kapeikām (tātad esmu puskuilī). Lauris nosmīnēja un es apstiprināju – jap, krietni virs, krietni virs. Bet viss tiek kontrolēts un uz "medību centrālnotikumu" es būšu kādus 8-10 kilīšus vieglāks. Starp citu, aizvadītajā nedēļas nogalē pasēju veselus trīs kilo, bet uz buku neņemos to visu norakstīt – gan jau savs nopelns ir dzīves baudīšanai kā tādai, t.sk. aktīvai atpūtai Tērvetes dabas parkā. Debitējot gaisa trasēs un zinot, ka man ir rausteklis no augstuma, varēju arī bikses pieslapināt, bet veiksmīgi no tā izvairījos. "Shalom, etiopieti, shalom", es sev teicu un dižais šaloms man palīdzēja. Es gan neloloju cerības, ka tie -3 kilo ir pasēti uz urrā, jo tendences liecina, ka pēc mačiem parasti tomēr mazliet aizeju speķītī, kam ir loģisks skaidrojums – pirmssacensību nedēļā tomēr ir sava veida disciplīna, kam seko "ēd ko gribi un dari, ko gribi" : )
Taču baigi slaistīties nevar. Augustā jāieliek pamatīgs pamats "Medības 89" veiksmīgam iznākumam. Sev tik tuvajā Kuldīgā 12.augustā skriešu 10km, tempa treniņš, tā teikt. Milzkalna Stirnu buks ir plānā, bet par distanci vēl prātoju. Šonedēļ? Nu, ir divi varianti… bet tas lai paliek intrigai… Un shalom!
Distance kopumā bija kā Zemgalei piedienīga – visumā līdzena. Pēc pirmajiem 10-12 kilometriem es pat domāju – hei, hei, vai tad tiešām īstu un dižvarenu kalnu šeit nebūs? Nu principā distances otrā puse jau bija visumā kalnaina, ar Pokaiņu šarmu un viedu karmu, šur tur augsti kāpumi un ceļi lejup, kā arī daudz, daudz sakņu… Aiz kādām divām, trim arī aizķēros, tādējādi nošmullējot plaukstas un ceļgalus Pokaiņu smiltīs. Mazliet bija arī mazliet dubļu (lai gan salīdzinot ar Kornetiem – tāda sīcene vien…), kur jutos kā iereibis čalis trenuškās un laķenēs uz ledus. Kaut kā tas arī ir – skriet Stirnu bukā ar asfalta apaviem ir kā ierasties uz mačiem ar balles kurpēm : )
Vēl pirms starta viens no SB runas vīriem (tie ir tie čaļi, kas miķī nes bazaru), radošais skrējējs un kolēģis vienā personā Lauris jautāja, nu cik tad man tajā speķī ir. Teicu, ka centners ar kapeikām (tātad esmu puskuilī). Lauris nosmīnēja un es apstiprināju – jap, krietni virs, krietni virs. Bet viss tiek kontrolēts un uz "medību centrālnotikumu" es būšu kādus 8-10 kilīšus vieglāks. Starp citu, aizvadītajā nedēļas nogalē pasēju veselus trīs kilo, bet uz buku neņemos to visu norakstīt – gan jau savs nopelns ir dzīves baudīšanai kā tādai, t.sk. aktīvai atpūtai Tērvetes dabas parkā. Debitējot gaisa trasēs un zinot, ka man ir rausteklis no augstuma, varēju arī bikses pieslapināt, bet veiksmīgi no tā izvairījos. "Shalom, etiopieti, shalom", es sev teicu un dižais šaloms man palīdzēja. Es gan neloloju cerības, ka tie -3 kilo ir pasēti uz urrā, jo tendences liecina, ka pēc mačiem parasti tomēr mazliet aizeju speķītī, kam ir loģisks skaidrojums – pirmssacensību nedēļā tomēr ir sava veida disciplīna, kam seko "ēd ko gribi un dari, ko gribi" : )
Taču baigi slaistīties nevar. Augustā jāieliek pamatīgs pamats "Medības 89" veiksmīgam iznākumam. Sev tik tuvajā Kuldīgā 12.augustā skriešu 10km, tempa treniņš, tā teikt. Milzkalna Stirnu buks ir plānā, bet par distanci vēl prātoju. Šonedēļ? Nu, ir divi varianti… bet tas lai paliek intrigai… Un shalom!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru