Shalom! Tik daudz kā šogad savā deviņus gadus garajā un apzinīgajā skrējēja
karjerā neesmu skrējis. Tas attiecas gan
uz treniņiem, gan sacensībām. Acīmredzot pēc pāris "krīzes gadiem",
kas sekoja pēc manas visu laiku labākās sezonas (ja par atskaites punktu ņem
labāko pusmaratonu) es no tā atkal ķeru kaifu.
Vienmēr esmu sevi pozicionējis kā līdzenumu skrējēju, taču arvien biežāk un
pārliecinošāk kaifu visvairāk noķeru tieši takās. Viss ir it kā loģiski –
līdzenumos / šosejā dzenos pēc rekordiem maratonos, pusmaratonos un sīcenītē,
kamēr takās vienkārši izbaudu procesu un ļauju sev sevi pamocīt. Skaistas
ainavas, finišs caur grūtībām un endorfīnu ballīte – kas varbūt labāks par šo?!
: )
Statistika liecina, ka šogad esmu piedalījies jau 19 sacensībās. Pēdējās no tām
bija tās, kurās pirms sezonas tiku savā plānā ierakstījis "o jā, šito ir
jāskrien" (kopumā tādas bija septiņas, no kurām sešas tika izskrietas – Zilo
kalnu Stirnu buks, Lattelecom Rīgas maratons, Valmieras pusmaratons, Gaujas
senlejas Stirnu buks, Siguldas pusmaratons un Svētku skrējiens "Patriots",
vienīgās, kurās nepiedalījos bija "Iecavas rudens", bet ko lai dara,
ja tur auni plāno kalendāru…) – respektīvi, "Patriots".
Pirms gada sniegotajos Valgundes mežos skrienot "Patriotu" noķēru
patiesu kaifu, neskatoties, ka pie pirmajiem kalniem ieslēdzu "nīkulīti",
jo lāga nespēju tajos tikt bez apstāšanās. Šogad Ziemassvētku kauju muzeja tuvumā
sniega nebija, vien lietiņš līņāja, bet sajūtas un skriešanas prieks vienalga
bija līmenī. Varbūt sniega trūkums, varbūt Stirnu bukā uzkačātais stils, bet
distances gaitā tā arī ne reizi neapstājos – arī tais kalnos, kur citi pārgāja
soļos.
Pirms "Patriota" gan netiku gudrs, kā man šogad varētu veikties, jo
pēdējās nedēļās mans ceļgals ar mani ir uzsācis diskusiju. Ne tā ka ļoti un
skaļi kaut ko saka, bet liek manīt, ka "čali, Tava narkotiskā skriešana
sāk atstāt iespaidu uz mani". Pagaidām tas iespaids ir maigs, tāds, ka –
jā, jūt, bet būtiski tas procesu netraucē. Sacensību dienas rītā klusībā cerēju
pārsist iepriekšējā gada veikumu, respektīvi, 2:07:31. Biju skeptisks, jo
paralēli visādām mikrotraumām, nebija arī, kā tagad moderni teikt, attiecīgs
mūds, nu tipa "mood", ja esam angliski korekti.
Tā arī tie pirmie kilometri pagāja – ar tempu nedaudz zem piecām minūtēm uz
kilometru, vadoties pēc sajūtām un tā, ko atļauj ķermenis. Faktiski bija
sajūta, ka varētu maukt arī vēl jaudīgāk, bet ceļgals par sevi atgādināja un arī
organisma attieksme bija tāda kā "nu,
un ko Tu mani izvilki svētdienas rītā skraidīt?" Taču pat neskatoties uz
to, skrējās visumā pievilcīgi un puslīdz ātri. Kā jau minēju, tad šogad "nīkulīti"
tā arī neieslēdzu, ātrāk vai lēnāk, bet visos kalnos uzskrienot. Labi, pēc kāda
grāvja aizķēros aiz smiltīm (nu vismaz reizi jau notizloties vajadzēja) un uz
0.945 sekundēm sabremzējos, taču par apstāšanos to īsti nevar dēvēt.
Jau pēc pusdistances biju diezgan drošs, ka, ja savas korekcijas neieviesīs
ceļgals, tad šogad noskriešu ātrāk nekā pērn. Galvenokārt jau tāpēc, ka visi
puslīdz lielie kalni vai pauguri tomēr bija pirmajā pusē. Pakāpeniski sāku
domāt arī par to, ka nav nekas nereāls ierakstīties arī divās stundās. Beigu
beigās tomēr drusku pietrūka, finišu sasniedzot pēc 2:00:37. Gan jau, ka kaut
kur distances gaitā tās nepilnās 40 sekundes varēja sakasīt, bet arī ar visu to
– nu seksīgs skrējiens, seksīgs. Endorfīni ballējas!
Pirmoreiz šosezon, starp citu, skrēju bez sava slavenā "etiopieša"
krekla. Pirms sacensībām feisītī jau tautu aicināju izteikt minējumus, kāpēc
tā, bet patiesība ir gaužām vienkārša – pirmkārt, es to nejauši biju atstājis /
aizmirsis savā dzimtajā Iecavā, otrkārt, es biju aizdomājies vai propagandēt
Etiopiju and that shit būtu labi, ja runa ir par Latviju un tās svētkiem. Beigu
beigās "izraku" kādu sarkanu kreklu, ar kuru noskriet konkrētās
sacensības.
Kā jau minēju, tās man bija 19. starts šosezon. Principā tas ir gandrīz tikpat
cik iepriekšējos trijos gados kopā (22). Šogad diezgan droši būs vēl viens
starts (Ozolnieku Ziemas skrējiens 10.decembrī), bet varbūt arī beidzot
debitēšu "Noskrien Ziemu", kur pirmais posms 17.decembrī Sējā. Kas nozīmē, ka sacensību dvacāru šosezon,
visticamāk, sasniegsim. Un jā, kā jau kāds mutīgs čalis teica "Patriotā"
– sezona nekad nebeidzas. Faktiski tā arī ir – cauru gadu katru mēnesi vari
skriet kur vien sirds kāro. Un nav pat būtiski vai tās ir sacensības vai
vienkārši treniņš vienatnē vai bariņā. Skriesim. Shalom!
Shalom! Jau sentēvi zināja teikt, ka labs nāk ar gaidīšanu. Tāpat droši vien ir
ar pašpasludinātā etiopieša blogu, respektīvi, tad ierodas pusotru nedēļu kopš
kārtējā starta. Un kārtējais starts bija Stirnu buks sezonas Grand Finale
Karostā, kur izvēlējos skriet garāko distanci, respektīvi Lūsi, kas pēc
organizatoru pasaciņām bija nepilni 28 kilometri.
Viedie vienmēr ir teikuši, ka Tu vari ticēt tikai sev. Un arī tad limitēti.
Tieši tā – arī Stirnu buka tēviem un garīgajiem līderiem klausīt par distances garumu
ir tas pats, kas čurāt pret spēcīgu vēju un domāt, ka urīna strūkla Tevi apies
ar līkumu : ) Tai pat laikā drāmai nav vietas – nolikums ir diezgan vieds un
apgarots un organizatori katras distances ietvaros var izpausties diezgan pēc
sirds patikas. Un tautai to jāpieņem.
Kāpēc Karostā izvēlējos Lūsi? Pirmkārt, tāpēc, ka tas bija sezonas fināls.
Otrkārt, tāpēc, ka… nu kādi kalni Karostā? Vasarā biju kačājis tajā pusē skilu
(sauksim to par treniņnometni) un zināju – ne tur kalni, ne kas cits. Izņemot
pāris sīkumus Beberliņu tuvumā. Kas principā arī apstiprinājās. Vispār
distances izvēle bija diezgan spontāns lēmums cimperlīgas cacas stilā, sak,
"gribu un viss".
Ar startu baigi neaizrāvos un skrēju sava treniņbiedra (man ir tādi pāris
respektabli un leģendāri treniņbiedri, ar kuriem reizēm uzskrienu ) Māra
kompānijā, ironizējot, ka uzvarētāju mūsu starpā noteiks sprinta etaps, kas
bija kaut kur distances beigu daļā. Vairāk vai mazāk tā arī bija, izņemot to,
ka kaut kas kaut ko noteica. Distances gaitā viens otru pa drusciņam pavilkām,
reizēm dažādas likstas piebremzēja viņu, reizēm mani. Kad izskrējām Karostas
centru (es īsti nezinu vai tas ir centrs, bet karoče tas bija etaps aiz bija
tad, kad bijām jau aizskrējuši aiz armijas daļas un pirms tilta nogriezušies pa
kreisi), Māris sāka attālināties. 30 metri tur vienubrīd bija stabili un varbūt
pat sevi 50. Bija brīdis, kad man šķita – OK, Marčello, mūsu starpā Tu esi taku
MVP, atkal izcelsi titulu. Taču ideāli viss ir tikai paradīzē un arī tad nav
skaidri teikts, jo neviens no mums taču tur nav bijis, tādējādi – kāda
garantija, ka tur toč viss ir pa skaisto?! Māri bremzēja problēmas ar kāju, un
visticamāk tieši tas bija galvenais faktors, kāpēc atkal viņu noķēru. Jā, arī
man bija savas likstas – tad ceļgals kaut ko iebilda, tad cirksnis teica savas
domas (kāpēc – nezinu, it kā nav / nebija pamata), bet norakstīt uz to manu
atpalikšanu no dažiem skrējējiem neņemos.
Māris varētu būt Fair Play vai "labākais cīņubiedrs" balvas kandidāts
šogad. Brīdī, kad ap kādu kilometru, kas noteikti bija vairāk par 25, jutu, ka
man varētu uzbrukt krampji, es ieminējos, sak, "jūtu, ka vēl pāris kiļi un
krampji mani paņems kā suņi to dara". Cīņubiedrs, krietni cilvēks būdams,
piedāvāja želeju. Es, nebūdams pieticīgs, neatteicos un iepļāvu. Mazliet
atlaida. Un uz finišu cilpojām draudzīgi kopā. It kā epizodiski uzpeldēja doma
par finiša spurtu, bet padomāju – kam un kāda ponija pēc tas vajadzīgs? Ko tās pāris sekundes dos? Ko dos tas skats no
malas un cilvēku pārdomas par tēmu "skat, tie sprinto tā, it kā distancē
būtu pastaigājušies" (nenoliegšu, es tā ļoti bieži prātoju par citiem
skrējējiem, jo finišā viņi tiešām pēkšņi skrien tā, it kā petarde pakaļā būtu).
Tā nu ieskrējām kopā vienlaikus, nesteidzīgi un ar identisku rezultātu. Kurš
fotofinišā bija ātrāks vēl zinātnieki un organizatori strīdas un tam nav arī
baigās nozīmes. Labi pavadīts laiks, kā teiktu cits mans treniņu biedrs Magnus,
kurš mūs ar basām kājiņām apskrēja neilgi
pirms finiša.
Ja atgriežamies pie organizatoru pasaciņām, tad patiesais distances garums bija
30+. Lai arī Karostā kalnu pa lielam tiešām nav, organizatori tiešām bija
parūpējušies par labu, izaicinošu trasi. Meža takas, brikšņi, mols, jūras
krasts un tā tālāk. Īpaši jau mols bija patiess izaicinājums. Kā amizantu
epizodi atceros gadījumu pie jūras, kur pie akmeņu krāvuma kāda no dalībniecēm
spļāva zilus uguņus (nu varbūt arī rozā, sarkanus vai visās varavīksnes krāsās),
sak, "Un viņiem tas šķiet normāli? Kas viņi galīgi [cenzēts], pavisam [cenzēts], nu pilnīgi debīli?". Tajā brīdī nosmēju, ka gan jau debitante
– neticu, ka nezināja uz ko parakstās. Stirnu buks ir izaicinājumu festivāls
un, ja Rimants Tev nepiedāvā kalnus, tad ko citu noteikti piedāvās. Surprise,
surprise!
Stirnu buka sezona bija lieliska. Kaifu varēja ķert gandrīz visos posmos (ar
uzsvaru uz gandrīz, jo Milzkalnā man to ķeršanu mazliet aizēnoja kritieni un tā
sekas) un Karosta nebija izņēmums. Ar nepacietību jau gaidu nākamo sezonu – arī
tāpēc, ka viens no posmiem būs mana tēva dzimtajā pusē Piebalgā. Maķenīt zinot to pusi, mans ir drošs - nāksies labi pasvīst, draudziņi : )
Bet tikmēr vēl ar diviem startiem jāuzliek punkts uz i 2017. gada skrējieniem –
proti, 12.novembrī Skrējiens Patriots (24+ km) un 10. decembrī Ozolnieku Ziemas
skrējiens (15km). Lai gan nav jau teikts, ka būs tikai šie divi starti. Vēl jau
decembrī sākas "Noskrien Ziemu" un ņemot vērā, ka skriet ir seksīgi…
paši saprotat… var sanākt kā cimperlīgai cacai "gribu un viss" un
aizšaut uz vēl kādiem mačiem spontāni. Shalom : )
