Shalom! Pirms pāris dienām no šaloma nebija ne miņas, bet vispār nav ko burt drāmu – jau slavenā Liene Š. ar saviem cenzētajiem krēsliem reiz dziedāja, "ka dzīve – tas nav rožu lauks". Sezona man iesākusies ar diviem startiem, un, ja pirmais man lika pasmaidīt, tad otrais man arī lika pasmaidīt... bet tā skumji. Par visu pēc kārtas? Nē, sāksim ar nākotni nevis pagātni.
Un ar šo es oficiāli paziņoju, ka Lattelecom Rīgas maratonā es savu distanci no 42.195 (aha, protams, sen jau biju pieteicies, bet publiski vismaz FB vidē ieturēju meistara cienīgu pauzi) samazinu uz pusi, respektīvi, 21.0975 km. Pie šī stāsta atgriezīsimies bloga turpinājumā, bet tagad par pirmajiem diviem startiem, kur gāja… nu tā, interesanti.
Liepājas pusmaratons
Sezonas pirmais starts vienmēr ir kā krustvārdu mīkla. Šajā reizē mīkla bija drusku sarežģītāka, jo nepilnu mēnesi pirms Liepājas saķēru vīrusu (ko uzvarēju ar attieksmi "pulverus nedzeršu un antibiotikas neēdīšu, lai dabas metodes un organisms cīnās), izlaidu potenciālo sezonas sākumu Saldū un/vai Noskrien Ziemu Brīvdabas muzejā. Ar visu to jau laiciņu pirms Liepājas kopumā nejutos diez ko labi. Un tad vēl uzpeldēja tā saucamais "maratona sindroms" – pirms pērnā Rīgas maratona pēkšņi radās problēmas ar elpošanu un pulss treniņos arī uzlēca par aptuveni 10 sitieniem minūtē, bet sacensību dienā… viss lieliski. Līdzīgi bija pirms Liepājas, kur izejot uz starta… atkal viss normā.
Augstākminēto faktu dēļ par to, kā varētu noskriet savu 39.pusmaratonu, man bija liela neziņa. Trīs, četras dienas pirms starta galvā vīdēja galīgi nesmukie cipari 1h45 vai pat 1h50+. Taču sacensību dienas rītā bija sajūta, ka viss būs kārtībā. Un bija. Pirmie septiņi kilometri pat bija diži valdzinoši, bet sākot ar astoto kilometru temps tā diezgan jūtami nokritās. Iespējams, savu lomu nospēlēja slimošana, kas pēc 12. marta tomēr ieviesa zināmas korekcijas arī treniņplānā, kas no diža pārtapa par "absolūti normāls treniņu plāns, faktiski pat nīkulītis" : )
Liepājā pirmo reizi pēc ilga laika (nezinu pat cik ilga) skrēju bez želejām, kas iespējams varēja nospert kādu minūti vai pusotru, taču tikpat labi sapratu, ka varu iztikt arī bez tām. Lai gan vienubrīd matemātiskie aprēķini galvā liecināja, ka balansēju uz 100 minūšu robežas, beigās finišā ieskrēju ar rezultātu 1:37:35 (tātad, 97 ar pusi minūtes, kas vēlreiz apliecina, ka mana draņķīgā atzīme liecībā pretī vārdam "matemātika" ir stabila likumsakarība). Starp citu, piektais pēc kārtas pusmaratons zem 100 minūtēm – šādas sērijas vēl nav bijis. Tāpēc, lai Kalvītis man te nestāsta, ka viņš ir kaut kāds tur stabilitātes garants. Tās ir pašpasludinātā kājas! Kopumā sezonas starts uz pozitīvas nots.
Tērvetes Stirnu buks: Lūsis
Šis pasākums bija kā gatavības pārbaude Rīgas maratonam. Sak, ja šeit viss skrienas kā nākas, tad Rīga būs mana, ja ne pārāk – tad saprātam jāsēžas pie galda ar neprātu, etiopieti un viņa tarakāniem un "jākruķī bizness". Jāatzīst, ka diezgan spēcīgs indikators tam kā noskriesi, ir sacensību dienas rīts – kā tajā jūties, vai dušā gribas dziedāt un vai galvā tarakāni dejo polku. Pirms Liepājas dejoja draiskāk kā pirms Tērvetes, lai gan Stirnu buka sezonas "grand opening" gaidīju tikpat ļoti kā Liepāju un varbūt pat vairāk. Jo Stirnu buks – tas nav gluži vienkārši skriešanas plezīrs mežā – tā ir kā reliģija, tas ir šaloms, tas ir endorfīnu kosmoss un kolektīvais skriešanas orgasms, ja esam pavisam godīgi : )
Un tātad… man priekšā bija aptuveni 28.5 kilometri un starta dienā man galvā tarakāni savā starpā diskutēja. "Klau, vai nav drusku par daudz?," jautāja viens no pesimistiskajiem tarakāniem. "Atslābsti, pašpasludinātais ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta, noķers šalomu tā, ka maz neliksies," atbildēja viņam optimistiskākais no tarakāniem, sauksim viņu par Laimoni : ) Un tā arī tās diskusijas turpinājās pirms starta, distancē un arī Laimonis vienā brīdī sagruzījās.
Viss principā bija labi līdz kādam 15. kilometram (tātad aptuveni pusei), kad, lai arī varbūt nebija pārpasaulīga svaiguma organismā, tomēr viss funkcionēja labi. Lai gan melotu, ja teiktu, ka viss – kājas funkcionēja labi, elpošanas sistēma bija normā, bet "kas lācītim vēderā" drusku streikoja. Kas notika pēc tam? Faktiski organisms man diezgan skaidrā latviešu valodā pateica: "Ej bekot etiopieti, es izstājos no šīs spēlītes". Jā, organisms izstājās, bet pašpasludinātais jau ir ar pārāk spītīgu un sīkstu raksturu, lai tā vienkārši finalizētu pasākumu. Un galu galā – līdz finišam jau tāpat jātiek, neatkarīgi vai Tu izstājies vai neizstājies. Distances beigu daļā arī vairs nelīdzēja ne enerģijas dzērieni, ne pliks ūdens (vai arī līdzēja uz sensacionāli īsu mirkli), kas principā ir ļoti, ļoti netipiski.
Kas ir problēmas pamatā? Iespējams, ka savu lomu te aizvien spēlē marta vīruss, taču galvenās bažas rada specifiskas problēmas ar dažu orgānu darbību (hm, varbūt kādreiz arī par tām (principā izmeklēts pašpasludinātā draugu, paziņu, radu un cīņu biedru loks to zina) , bet pagaidām atturēšos, taču fakts paliek fakts – tā ir eksistējoša problēma nevis garlaikota pašpasludinātā erotiskās fantāzijas), kas izskatās, ka garākos kilometros vienkārši nokauj izturību un kaujas garu. Nu nevar tā būt un nekad nav bijis, ka Tu normāli mauc pusi distances un pēc tam kā ar cirvi nocērt – viss, genoht, balle beigta. Nespēks, kaut kādas b*** na*** spazmas, autopilots, viss piegriezies. Pilnīgi sajūta, ka kaut kāds meža raspizģajs vienā brīdī paņēma un nospēra visus spēkus un enerģiju (Lutausi, Tu?). Ļaudis pilsētā, kas mani redzējuši finišā, baumo, ka mans vaigs pēc skata bijis gaužām sērīgs un es gaužām saguris. Nezinu, kā tas izskatījās no malas, bet varētu būt gaužām liela patiesība. Un jau distancē es sūtīju signālus uz 11. novembra krastmalu ar vēstījumu: "Paldies maraton (lai nerastos pārpratumi un tā – maratons ir 42.195 km nevis 21 vai 10 vai nedod Dievs - pieci), tiksimies citreiz, bet ne 20.maijā".
Par katru cenu skriet maratonu, neieklausoties tajā, ko saka organisms, nebūtu prātīgi. Un organisms ir skaidri pateicis - ne šoreiz. Mazliet jāsaved to kārtībā. Starp citu, Rīgas maratonam ir laba humora izjūta, piešķirot man jauno (pusmaratona) numuru - 4226 - tak distance no kuras atteicos ir 42 kilometri jeb 26 jūdzes ;)
Tērvetes Stirnu buka Lūša finišā pēc 28.5 kilometriem iesteberēju ar laiku 3:25:47. Nebūtu klapatu, domāju, ka būtu savas 20 minūtes ātrāk, nu katrā ziņā diezgan droši ap trim stundiņām, jo ap tām trim stundiņām arī visi tie, ar kuriem parasti man līdzīgi laiki bukos, skrienlatviešos un visos citos skriešanas pasākumos.
Ticu, ka studijā ir jautājums – bet etiopieti, vai tad Liepājā Tev "kas lācītim vēderā " likstas nebija? Bija, bija, bet mazāk jūtamas, turklāt acīmredzot 21 līdzenā kilometrā tomēr tās nepaspēj izpausties tik ļoti un dramatisku ietekmi uz kopējo ainu neatstāj. Kāds risinājums? Pētījumi un šaibiņas.
Kas tālāk? Aprīlī ar diezgan drošu varbūtību vairs nestartēšu, bet maija sākumā Zilo kalnu Stirnu bukā diezgan droši neskriešu Lūsi (27.3), pagaidām svārstos starp Buciņu (21) un Zaķi (12.4). Skriet gribas un pirms Rīgas mazliet sevi patestēt sacensību režīmā. Un Rīgā, kā jau sākumā minēts, pusmaratons. Principā visi var ierasties ar kūkām un šampanieti, jo tas man, kā izrādās, būs 40. pusmaratons. Bet jubilejas pusītei jāsagatavojas skaisti. Un jānoskrien skaisti.
Tas, ka maratonam esmu nospiedis pauzi (tā, kā uz vecā maģīša), nozīmē tikai to, ka es viņu saredzu nākotnes vīzijā nevis esmu no tā attiecies. Bet mans priekšnieks ir organisms, un kad viņš teiks "VAR", tad arī skriesim. Pagaidām nevar. Pagaidām maratonists no manis nekāds… bet par to otro… par to oficiālas informācijas nav ; )
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru