Projekts Etiopietis: Less is more jeb nomest apgriezienus

Shalom! Šo viedo gudrību jeb "less is more" gada laikā izmantoju jau otro reizi. Vai esmu kļuvis gudrāks vai vienkārši organisms iesper pa pakaļu, sak, eu, zvaigzne, signālus neredzi? Grūti pateikt, gribētos domāt, ka pirmais variants. Jo organismā tomēr ieklausos un lai kā gribētos bliezt maratonu, tā vien izskatās, ka šajā situācijā tas būtu bijis kā iešaut sev kājā un pēc tam žēloties, ka tā sāp.

Pirmo "less is more" jeb "mazāk ir vairāk" atklāju jau iepriekšējā blogā, kad no maratona pārreģistrējos uz pusmaratonu. Ironiski, ka neilgi pirms Stirnu buka sezonas "Grand Opening" es saziņā ar visstirnbucīgāko Stirnu buku  no visiem Stirnu bukiem stirnbucīgajā pasaulē tā viegli un pārliecinoši apgalvoju: "…tāpat jau skaidrs, ka lielākoties skriešu garos gabalus – lūsi vai buku". Un tad… un tad buciņfestā sekoja tas seksīgais organisma spēriens pa pašpasludinātā sirsnīgo pakaļu ar kontekstu: "ko Tu te iedomājies bez saskaņošanas ar mani, balamute?" : )

Un tagad par otro "less is more". Jau iepriekš izteicos, ka Ogres Zilo kalnu Stirnu bukā garāko distanci jeb lūsi, visticamāk, neskriešu, bet svārstos starp buciņu un zaķi. Bija man laiciņš pasvārstīties divas nedēļas, svārstījos kā zīlnieka Fedoseja svārstiņš, līdz beidzot aizsvārstījos līdz tam, ka Ogrē skriešu Zaķi (zaķos? zaķenēs? zaķīgi?), kas esot akurāt 12.4 kilometri. Principā, vienalga cik, jo pēc idejas savus 14 taku kilometrus man vajadzētu spēt nobliezt "bez būtiskas ietekmes uz pašsajūtu (par šo var diskutēt) un rezultātu". Kāpēc ne Stirnu buka distance? Sezonas pirmajā SB manas "Duracel" bačas nosēdās ap piecpadsmito, bet nākamie 12 vai 13, visticamāk, bija organisma čakarēšana. Kāpēc čakarēt čomu, ar ko Tev vēl  vismaz 76 gadus kopā tusēt kalnos un lejās, takās un šosejās, pie alus kausa un citos intīmos brīžos?

Pēc rūpīgiem un padziļinātiem zinātniskiem pētījumiem, esmu secinājis, ka šobrīd man nav vēlami skrējieni garāki (tas nozīmē - pašpasludinātā organisms vienkārši neakceptē neko vairāk par šo - respektīvi, nav jaudas, kapacitātes un ir stragls, kā teiktu Rozentālu Ģirts) par:
- 21 km šosejā un līdzenumos
- 14 km takās un kalnos

Ko nozīmē šobrīd? Tas ir vismaz maijs, iespējams, vismaz, jūnijs, iespējams, vismaz jūlijs, un iespējams, vismaz augusts. Viss gan ir relatīvs, protams, jo jūnijā ir Piebalgas Stirnu buks, un… ai kā gribas sava tēva dzimtajā pusē nobliezt vienu seksīgu lūsi Vanagkalnā, izmaucot kādu līkumu arī caur Skrāģu krogu. Rrrrr! Bet nu skatīsies, ko organisms teiks un ļaus – būs jāpiebremzē, ja tas bļaus! Skaidrs, ka gribēšana brīžiem ir lielāka kā Žoram sirsnīgi mīlējot Katju kaisles Everestā, bet reizēm vienkārši jāpiebremzē. Mazliet. Jāsaved sevi kārtībā. Lai pēc tam var rekordus stādīt.

"Less is more" sevī ietver ne tikai distanču saīsināšanu pēc idejas, bet arī lielu izvēlīgumu uz startiem. Skaidrs, ka Daugavpils pusmaratonu labprāt būtu skrējis. Skaidrs, ka arī vēl pāris starti, kuri varētu būt, iespējams, izpaliks. Skriet jau var daudz ko, bet vismaz līdzenumu skrējienos, kur manas ambīcijas aizvien ir tikpat dižas kā pērn, es jau kādu laiku neesmu "gatavs atsist numuru" – ja es skrienu piecīti, čiriku vai vēl jo vairāk pusmaratonu – tad skaidrs, ka tam jābūt labam. Taku skrējieni ir cita pasaule, ko esmu jau raksturojis iepriekš. Tas ir vienkārši prieks, laime un šaloms (un tieši tāpēc jāpieturas pie distances, kur šaloms vēl eksistē un organisma klapatu rezultātā nepārvēršas par "ai da bļ* man viss z*j*b*l").

Cerams, ka pašpasludinātais tiks saremontēts diezgan veikli un meistarīgi, jo ambīcijas manā katliņā vārās, kā tantes Taņas frikadeļu zupa. Droši vien, tas ir bijis saprāts, kas šīs ambīcijas šī gada sākumā nav ļāvis izbazūnēt pa visu vai pusi pasaules. Cerams, ka drīz es varēšu teikt kā Ozols no Pārdaugavas, ka "stragls ir bijis īss, ladi dadi" (īss vai īsts, un watafak iz ladi dadi?).

"Šis ir mūsu, mūsu, mūsu, mūsu laiks brālīt, mēs esam gatavi rekordus stādīt"