Shalom! Pirms nedēļas stāstīju par seno un viedo tautas gudrību "less ir more". Pa nedēļu mans vaigs kļuvis priecīgāks. Nezinu vai pie vainas ir tās mazās, smukās kapsuliņas, ko man izrakstīja dakteronkuls vai paika, ko es šķinu iekšā katru mīļu dienu. Bet varbūt Stirnu buks? Noteikti, ka pa druskai no visa, bet par visu pēc kārtas.
Jā, nu jau kādu laiciņu es ēdu kapsuliņas (jap, pēc šaibām un ripām neizskatās), ko uzrakstījis mans doks, sauksim viņu par Pašu (var arī par Pavļiku). Vienas ir tādas spilgti dzeltenas, vēl vienas ir divās krāsās – puse brūna, puse bezkrāsaina (tā tak nav krāsa!), bet ar mazām granuliņām iekšā. Nezinu vai palīdz, to parādīs analīzes un tamlīdzīgi pētījumi, bet organisms arī sācis uzvesties pieklājīgāk. Un tiem, kam interesē vai pēc kapsuliņu lietošanas man nerādās rozā pingvīni, kas uz olimpiskā ledus lēkā tulupus, akseļus un ritbergerus – diemžēl nē : )
Iespējams, ka organisma pieklājība ir saistīta arī ar to, ka mazliet esmu pamainījis paiku, ko ēdu. Esmu vairāk pārgājis uz augļiem un dārzeņiem, zivīm, sēklu maizi arī varu atļauties (siers, protams, pats par sevi, zinot, cik liels tā fans esmu) un tamlīdzīgi. Diemžēl pagaidām esmu uzlicis veto rīsiem, griķiem, makaroniem un citām ogļhidrātu paradīzēm - gluži vienkārši pēdējā laika pieredze ir rādījusi, ka šits var hepenoties, ja kaut ko no tā ēd. Nākas ogļhidrātus meklēt citur, lai gan neesmu drošs, ka arī ātros ogļhidrātus mans organisms akceptētu. Dienu pirms Stirnu buka bailīgi iekapāju auzu cepumus – nu, sacensību rītā bija tāda diskutabla sajūta, taču pirms starta viss bija labi.
Iepriekšējos blogos minēto veselības / organisma klapatu dēļ Ogres Zilo kalnu Stirnu bukā izdomāju skriet Zaķos, respektīvi, 12.5 kilometru distanci. Sestdienas rītā pamodos ar diskutablu pašsajūtu, bet pēc stundas jau virtuvē uzdancoju pie Auļu "Diņķa", pa ceļam uz sacensībām arī noskaņojums kļuva arvien liderīgāks un sapratu, ka... jā, šodien varētu būt viens dzīvespriecīgi ņiprs skrējiens. Tā arī sevi noskaņoju – čalīt, pēc tām mokām un herņas, kas bija pirmajā posmā, šoreiz izbaudi skrējienu. #JeSuisShalom
Uz starta izgāju biš par ātru, bet ir aizdomas, ka mutes bajārs jeb informators drusku pačakarēja tautai prātu (nu, ja čalis plkst. 12:55 saka, ka starts zaķiem pēc 20 minūtēm, tad man sanāk 13:15 (lai gan oficiāli plānots 13:30) - otrs variants, ka man ir štruntīga dzirde, lai gan tad ir lielais jautājums – kāpēc visa tauta sāka pulcēties krietni laicīgi). Principā tie ir sīkumi, varēju saulē pakaltēt savu rižo bārdu : ) Marinējoties startā sastapu arī "kalnu karalieni ar rūdījumu" (šad tad konsultējos ar viņu arī medicīnas jautājumos, jo nu… kāpēc gudram cilvēkam nepajautāt par sfēru, ko viņš pārzina?), pārmijām pāris vārdus un man galvā dzima viltīga ideja – sak, tai sprinta etapa kalnā vajadzētu spiest no sevis visu, ko var, varbūt ar es varu būt veiklāks. Lai gan es laikam nekad nevienā no Stirnu buka sprinta kalniem nebiju uzkapājis bez staigāšanas, teorētiski bija šansīte to paveikt pērn Milzkalnes bukā, jo tur tas kalniņš bija pateicīgs, bet šaurs, tāpēc mani piebremzēja Taņa, Fedosejs un Žora, kuri bija priekšā un taciņas platumā vai platāki.
Izšauj piščiks, sāk skanēt "Diņķis" un esam trasē. Pirmajā kilometrā jutu, ka skrienas labi un šis būs labs skrējiens, ja vien kāds mazs meža raspizģajs (kā Tērvetē) pēkšņi nenospers enerģiju. Pēc pirmā noskrietā kilometra dzirdēju čalis aizmugurē sakām "Eu, baigi ātrs kilometrs". Paskatos – 4:52min/km – tiešām seksīgi. Un tieši tad sākās šaurā meža taciņa, kur jaunekļiem un jaunkundzēm gribot negribot nācās sabremzēties vai maukt pa biezokņiem un bezceļiem. Izvēlējos pirmo un tāpat vēlāk apsteidzu tos spriganos zaķus, kas lēca pa bezceļiem. In your face, ha! Nākamie divi kilīši bija ap piecarpus minūtēm uz km, nākamie – ap piecām. Sestajā sekoja sprinta etaps – paskatījos uz kalnu – nē, nu jā, augsts, bet pārfrāzējot jeņķu onkuli Obamu – yes, I can! Sāku maukt no sirds un no rajona, kaut kur pusceļā vai drusku vēlāk paguru, bet aktīvi strādāju ar rokām un gāju garām tautiešiem kā nazis caur sāli. Jap, seksīgi un bez pāriešanas soļos. Nu labi, labi, pieveicot sprinta etapu man kājas principā bija kā gumijas un aiz to saguruma es gandrīz nolikos uz mutes (vai pakaļas – kā paveicās), bet tomēr noturējos. Respektiņš "Eleven" kompresijas zeķēm – ātri vien kājas atkal atgriezās normā.
Sestais arī izrādījās lēnākais kilometrs (6:11), bet ātrākais bija vēl tikai priekšā. Turpinājumā bija vēl pāris respektabli kaln(iņ)i , kurus pieveicu visumā cienījami, šur tur mazliet saguru un aizelsos, bet mīksto netēloju – pat dzirdināšanas punktos īsti nesabremzējos (iespējams, ka vienā gan, lai rāmi padzertu un atvilktu elpu pēc kalniņa). Ātrākais izrādījās 11. kilometrs (4:48) – sākumā domāju, ka tas bija kāds no kilometriem, kur trase nereti veda lejup (bet tas laikam bija desmitais), taču nē – tā bija taka, kas veda paralēli ceļam Tīnūži – Ogre: principā plus mīnus līdzenais posms (nu ja, protams, mans skils līdzenumos ir dižs). Pēdējais pilnais kilītis (11.01 – 12.00) bija drusciņ grūtāks, jo bija pāris kāpumi, bet pēdējie 0.56 īsti nē – tad finiša tuvums deva vajadzīgo adrenalīnu, ņiprumu un tā (ja tas būtu pilnais kilometrs, tad būtu ātrākais – ap 4:38).
Pēdējie pārsimts metri patiesībā bija ļoti mīlīgi – mazie bērniņi stiepa savas rociņas un bija grēks neiedot katram pa "piecītim". Atceros, ka vēl pilsoniski atbildīgi padomāju – bet, ja nu kādam šis "piecītis" ir īpaši svarīgs? Varbūt kāds nemaz tajā dienā neskrēja, vienkārši bija starp līdzjutējiem, bet saņemot "piecīšus" no lūšiem, bukiem, zaķiem un vāverītēm, guva iedvesmu un vakarā paziņoja: "Mammu! Papu! Piesakiet mani Piebalgas Stirnu bukam" (o jā, to es rekomendēju mūžīgi mūžos). Un patiesībā "piecīšu došana" iedvesmoja arī mani, jo tas tak ir tik forši! 12.56 kilīšu finišs pa 1:07:20. Labi! Zaķa distancē tā ir 165. vieta jeb starp pirmajiem 14%, pieņemot, ka 100% ir ap 1200 dalībniekiem konkrētajā distancē (lai gan nūjotāji jau īsti neskaitās).
Jāatzīst, ka "kalnu karalieni" Eviju beigās tomēr sprintā tomēr neapskrēju (ha, naivais lašara) – viņai 1:16, man 1:28. Sekundi pakāsu arī klasesbiedram Arčam (bļin, būtu zinājis…). Tātad jāturpina kačāt skilu Šmerļa mežā, lai Piebalgas Vanagkalnā es uzcilpoju leģendāri un ar šarmu! Nē, cilpo zaķi, bet vismaz savā galvā (ja organisms atļaus) es esmu apņēmies skriet vismaz stirnu buka distanci. Tātad es lēkšu!
Secinājumi? Pēc personiski sērīgā un veselības klapatām apvītā Stirnu buka pirmā posma biju reāli izsalcis pierādīt, ka "jes, ai ken". Pirmkārt jau pašam sev – no vienas puses, baudīt skrējienu, no otras – maukt no sirds un no rajona. Īpaši pēc pirmajiem kilometriem, kad jutu, ka organisms devis akceptu demonstrēt skilu. Jo Tu neesi Tu pats, kad esi izsalcis. Un izsalkums tika neitralizēts veiksmīgi. Pēc finiša – smaids, šaloms un prieks! Riktīgs murr (vai arī meow).
Vislielākais prieks par organismu, ar kuru šoreiz izdevās vienoties par abpusēji izdevīgu sadarbību. Ar vēsu prātu esmu secinājis, ka faktiski sezonas trešais skrējiens organisma komforta ziņā bijis vislabākais. Jo Liepājā, kur noskrēju visumā cienījamu pusmaratonu, tomēr arī distances otrajā pusē organisms tomēr drusku paniķojās. Bet, ja salīdzina ar Tērveti… nu, tad Ogrē pavisam cita pasaule. Paldies Tev, mans organism, turpināšu ēst augļus, dārzeņus, tunci, Vaļeras zivis un tā tālāk. Aliņu gribētu, bet īsti nevar – vismaz tā rakstīts kapsuliņu instrukcijā. Mazums – ja nu sāk rādīties Bībers ponija izskatā, dziedot Britnijas Spīrsas trešā albuma tituldziesmu "I'm a Slave 4U"? Nē, to es negribu! : )
Rīgas pusmaratons jau pēc divām nedēļām, bet savā potenciālo startu sarakstā esmu ieskicējis arī 8 kilometru skrējienu "Cēsu pavasaris", kas notiks svētdien. Tas ir tāds fifty-fifty variants, lai gan ātruma treniņš man, protams, noderētu. Jūnija sākumā visticamāk nāksies izšķirties starp Salaspils pusmaratonu (10km, diez vai visus 21km) un Carnikavas piejūras skrējienu (6km). Pagaidām vīzija ir aptuveni tāda:
Ticamākie starti maijā un jūnijā:
13.05. Cēsu pavasaris (8km)
20.05. Lattelecom Rīgas (pus)maratons (21km)
02.06. Salaspils pusmaratons (10km)
03.06. Carnikavas piejūras skrējiens (6km)
09.06. Stirnu buks #3 Piebalga (12, 20 vai 30km)
23.06. Jānis, Jānītis Cēsīs (12km)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru