Shalom! Aizvadītajā nedēļas nogalē norisinājās skriešanas pasākums, kurā piedalās arī vesels lērums to, kuri parasti skrien vienu līdz 2.5 reizes gadā, proti, Lattelecom Rīgas maratons. Un visus tos klasiķus, kuri ar lepnumu svētdien soctīklos publicēja bildes ar tekstiem "es skrēju maratonu, murr, lepojos, mans pirmais, gribu vēl", pozējot ar dzeltenas, zilas vai zaļas krāsas numuriem, man nāksies apbēdināt – maratons aizvien ir 42.195 kilometri un viss, kas ir mazāk, aizvien ir pasaciņas, kas jāj sirmā kumeliņā : ) Taču labā ziņa – jūs enīvej esat malači, neatkarīgi no veiktās distances.
Tieši Rīgā 2009.gadā sākās man apzinātā skrējēja karjera, kad Rīgā, būdams normāls pelmenis (drīzāk dižpelmenis), notuntulēju piecus kilometrus. Pēc gada sekoja jau 21.0975 km, pēc vēl diviem – jap, 42.195. Šogad šis maģiskais cipars bija plānots trešo reizi, taču pēc 14. aprīļa Stirnu buka Tērvetē, kad organisms pateica – no, you can't, nācās pārmesties uz divreiz īsāku distanci, proti, pusmaratonu.
Principā, ja neņem vērā dažus "tiri piri", gatavošanās posms bija visumā kvalitatīvs. Varētu ielikt kādu septiņnieku desmit baļļu sistēmā (hm, bet varbūt būt vēl paškritiskākam un ielikt 6.5?), lai gan viss ir relatīvs, protams, ka organisma klapatu dēļ līdz galam visus "treniņprocesa sapņus" piepildīt neizdevās. Par to vēlāk.
Starp citu, nedēļu pirms Rīgas noskrēju Cēsīs. Sākotnēji "Cēsu pavasaris" nebija manā plānā, bet novadnieki atgādināja un konsultējoties ar tēvu nonācu pie secinājuma, ka jā – viens ņiprais pirms Rīgas būtu tieši laikā. Iepriekšējā blogā pieminētās krāsainās tabletītes izskatās, ka bija optimizējušas mana organisma normālu darbību, taču uzrāvos uz "snaudošo čakarētāju", proti, it kā bija saaukstēšanās pazīmes, jūtīgs kakls, taču nekā cita – viss pārējais normā.
Zināju, ka Cēsīs būs kaut kas no "Jānis, Jānītis" trases, tikai īsākā variantā (šajā gadījumā 8km), tāpēc aptuveni zināju ar ko rēķināties. Tomēr drusciņ pārsteidza, ka pirmā puse pārsvarā gāja lejup, bet otrā puse – gluži pretēji – augšup. Kopumā ar distanci tiku galā veiksmīgi, ja neskaita diezgan sūru sesto kilometru, kad visticamāk kāpuma metru dēļ tika nocilpots nepilnās sešās minūtēs (visi pārējie – stabili zem piecām). Kāpumos es arī sapratu, ka ar savārgušu vai pusvārgušu kaklu aršana diez ko laba nav – tādas vecu durvju skaņas vien nāk laukā. Taču atgriežoties pie skaistā un burvīgā – biju rēķinājies ar aptuveni 37 minūtēm distancē un finišā biju tuvu tam – 37: 27. Tātad apmierināts.
Nedēļa pirms pusmaratona, kas bija akurāt jubilejas (40.), aizritēja čiļiņā ar viegliem skrējieniem. Jā, vēl arī bija slavenā olbaltumvielu / ogļhidrātu diēta, ko allažiņ pielietoju pirms svarīgākajiem startiem. Jo tuvāk bija sacensību diena, jo jutos arvien labāk, bet pret jūtīgo kaklu atradu kaujinieku kāda pūšama aerosola veidā, kas situāciju šķietami un reāli vērsa uz labo pusi. Un bonusā vēl sestdienas vakarā vēl noskatījos vienu feinu filmu par skriešanu "Without limits" par kādu ambiciozu čali, kas tic saviem spēkiem, proti, Stīvu Prefonteinu, kura dzīve diemžēl traģiski aprāvās vien 24 gadu vecumā. Filmu noteikti rekomendēju. Iedvesmojoša!
Nereti būtisks rādītājs tam, kāds būs skrējiens ir pašsajūta un noskaņojums sacensību dienas rītā. Šajā ziņā viss bija kulē – pamodos ar pirmo modinātāju (well, principā pārsteidzoši, jo parasti tas ir otrais vai trešais), jestri dziedāju līdzi dziesmām no savas plejlistes (kas vienmēr ir laba zīme) un viss vēstīja, ka būs laba diena. Un jā, kaujas svars bija par 3 kilo vieglāks nekā pirms Liepājas pusmaratona. Vārdu sakot, it kā bija radies maldīgs priekšstats, ka zvaigznes sastājušās kā vajag, lai mērķi sasniegtu. Teorijā mērķis dalījās trīs daļās – 1) izskriet savu otro labāko pusmaratonu (tātad vismaz 1:34:17), 2) izskriet ap 1h33, 3) izskriet ap 1h:32, tātad paspēkoties ar personisko rekordu. Objektīvi vērtējot trešais punkts līdz galam nebija ticams, taču pārējie divi reāli. Biju par to drošs gan pirms starta, gan tagad.
Skaidrs, ka tādā mega pasākumā kā Rīgas maratons svarīgi ir tas, cik tuvu startam Tu tiec, jo neatkarīgi no Tevis noteikti būs kadri, kas ir stabili lēnāki par Tevi (pelmeņi un dižpelmeņi, taču es jau arī gan jau kādam šķietu mazlietiņ pelmenīgs) , bet iekārtosies maksimāli labākā starta koridorā. Tas, ka Tu esi aiz viņiem vai viņi priekšā Tev gan nav viņu vaina, drīzāk Tavs feils, jo kas gan Tev traucēja izplest elkonīšus un aizcīnīties līdz koridoram uzreiz aiz elites? Visas atrunas, ka rinda uz tualetēm and that shit šoreiz arī nederēs, jo tikai Tu esi atbildīgs par saviem ceļojumiem uz tualetēm un laicīgu nokļūšanu uz tām. Ar šo es gribu pasvītrot, ka nekādas atrunas nemeklēju.
Sestais pusmaratons pēc kārtas zem 100 minūtēm, 15.labākais (tikpat arī zem 100) pusmaratons no 40. Ja atmetam ambīcijas, tad skaitļi patiesībā ir simpātiski. Reiz bija periods vairāku gadu garumā, kad "zem 100" bija kā nepiepildāmas erotiskās fantāzijas… Un vēl – izrādās, ka neskatoties ne uz ko, šis ir mans ātrākais pusmaratons Aigara Norda rīkotajā pasākumā. Teju vai pārsteidzoši, ņemot vērā kādas ambīcijas parasti ir uz šito slaveno maija skrējienu. Bet acīmredzot "karma iz a bič" un Rīgā nekas dižs man nav lemts. Lai gan savulaik es tā domāju arī par Liepāju. So… katru porču, kā teiktu Slaviks no "Ekstrasensu cīņām", ir iespējams neitralizēt.
Ja pragmatiski pieejam lietām, tad ir daži neatbildēti jautājumi par Rīgas (pus)maratonu. Parasti, salīdzinot pirmo pusi ar otro, plīsiens ir 2:30 līdz 3:00 minūtes, taču Rīgā tās bija vairāk nekā 7 (!!!) minūtes. Tāpat esmu piefiksējis tendenci, ka šogad tempa kritums parādās jau pēc trešdaļdistances. Ok, skurpulozi izpētot pirmos divus pusmaratonus, jāatzīst, ka izteiktāks tas tomēr bija Liepājā (drīzāk ātrāks), savukārt Rīgā plīsiens izpaudās jūtamāk by default, lai arī sākās ap desmito. Kāpēc? Tas man nav īsti skaidrs. Varbūt par maz alus, seksa un rokenrola.
Eksistenciālos izturības jautājumus (izturība vienmēr bijusi mans trumpis) jau pēc finiša pie alus pudeles šķetināju ar savu dzīvesgudro tēvu , kā arī garāko brāli (bračka gan baigi šķetināšanā nepalīdzēja, tikai izteica pārgudrus spriedumus) un šķetināšana turpināsies. Ir mums pāris teorijas, piemēram, intervālu treniņu iztrūkumus (bija, bet mazāk nekā paredzēts – gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ). Garie treniņi principā bija līmenī. Iespējams, ka savu lomu neuzkrītoši nospēlēja organisma klapatas (jā, teorētiski Rīgā tās nelika par sevi manīt (praktiski nelika), bet nekad nevar zināt vai savas lomas nenospēlēja vairāki "snaudošie čakarētāji"). Man ir laiks trīs ar pusi mēneši, lai tiktu skaidrībā, kas un kā, jo vasarā noteikti pusmaratonus neskriešu un pie personiskajiem dižmērķiem atgriezīšos Valmieras un Siguldas pusmaratonos. Vasarā Stirnu buki, piecīši, desmitnieki un citi forši skrējieni. Shalom!
Etiopieša 40 pusmaratoni:Sigulda 2012 (13.10): 1:31:56
Valmiera 2017 (17.09): 1:34:18
Sigulda 2017 (07.10.): 1:35:24
Liepāja 2017 (26.03): 1:35:48*
Valmiera 2011 (18.09): 1:35:53
Valmiera 2012 (16.09): 1:36:41
Liepāja 2018 (07.04): 1:37:35
Ventspils 2012 (16.06): 1:37:37
Biķernieki 2013 (28.04): 1:38:01
Ventspils 2011 (19.06): 1:38:12
Sigulda 2011 (15.10): 1:38:20
Valmiera 2010 (19.09): 1:38:57
Aizkraukle 2017 (27.05.): 1:38:58
Ozolnieki 2010 (23.10): 1:39:40
Rīga 2018 (20.05): 1:39:49
Rīga 2010 (23.05): 1:40:29
Rēzekne 2013 (4.04): 1:40:30
Ozolnieki 2014 (19.10): 1:41:29
Liepāja 2012 (15.07): 1:41:53
Sigulda 2014 (11.10): 1:42:47
Valmiera 2009 (27.09): 1:42:51
Viļņa 2013 (15.09): 1:43:57
Mežaparks 2011 (16.04): 1:44:32
Mežaparks 2010 (27.03): 1:44:40
Biķernieki 2012 (29.04): 1:44:48
Liepāja 2011 (17.07): 1:45:10
Valmiera 2014 (21.09.): 1:45:11
Sigulda 2013 (12.10): 1:45:22
Kuldīga 2013 (10.08): 1:45:33
Rēzekne 2015 (06.04): 1:45:45
Rīga 2014 (19.05): 1:47:22
Ventspils 2014 (15.06): 1:47:55
Kuldīga 2014 (09.08.): 1:47:59
Biķernieki 2014 (29.04): 1:47:59
Ventspils 2015 (21.06): 1:49:57
Rīga 2013 (19.05): 1:50:12
Kuldīga 2010 (07.08.): 1:50:15
Ventspils 2013 (22.06): 1:53:12
Jelgava 2014 (12.07): 1:56:02
Liepāja 2013 (20.07): 2:03:39
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru