Tiesa, jāatzīst, ka līdz šim biju izteicies, ka vairs (it kā) nestartēšu Latvijas čempionātā krosā, t.i. Rudens Zibens skrējienā, kas notiek rudenī un ir 2km distance pa meža takām ar vairākiem sūriem kāpumiem. Carnikava mīl resnos, respektīvi, pavasarī ir arī piejūras skrējiens, kurā distance ir 3x garāka (oficiāli – 6.5, bet realitātē – 5.8), kur nebiju skrējis, taču gribēju uzskriet, neatkarīgi vai būšu puskuilī vai etiopietī. Mazliet apdomājos un secināju – nu ja jau reiz ir centners un vēl pāris cukurpakas, kāpēc gan neuzskriet supersmagajā svarā, kā to nodēvējuši organizatori.
Zināju, ka nestartēs mans galvenais domubiedrs (par konkurentu mīļo brāli nepiedien saukt) Dzintars, bet pārējos konkurentus sazīmēju. Mazliet bažīgu mani darīja kāds kungs, kurš pēc līdzšinējiem karjeras rezultātiem bija manā līmenī un faktiski pat labāks (lai arī teju divas desmitgades pieredzējušāks).
Distances sākumā vadījos pēc pašsajūtas, tai pat laikā paturot redzeslokā potenciālos konkurentus. Kājas bija tādas dīvainas, augšstilbi kaut ko jokoja, bet ātri vien sapratu, ka vai nu tas ir siltā laika vai pirms starta stresiņa ietekmē (jap, šoreiz savā apziņā biju ieslēdzis spriedzīti, jo es tak es esmu sevi pozicionējis kā smagsvaru MVP). Pēc pirmā kilometra biju arī panācis arī to pašu kungu, kas "darīja mani bažīgu" un iesēdos astē, kur jutos diezgan komfortabli. It kā varēju arī apdzīt uzreiz, bet balstoties uz insaideru info, iepauzēju, iespējams, uz puskilometru, iespējams līdz pat veselam kilo. Taču vienā brīdī sapratu, ka tas mani bremzē un nolēmu "doties uz pludmali" pirmais. Tāpat jau būtu tur nonācis, bet tomēr labāk ātrāk nekā vēlāk. Pludmales posms bija viskaitinošākais, lēnākais, bremzējošākais, smilšainākais (jā, arī apavos saskrēja, bet sekas sajutu vēlāk), taču, protams, ka bija arī savi bonusi – skaistas sievietes peldkostīmos : ) Tāpēc no vienas puses – tas posms bija grūts, no otras, kas par baudāmu ainavu.
Kaut kur ceturtā kilometra sākumā, kad biju izbridis visas pludmales smiltis un saticis "bonusiņu", apdzinu vēl vienu čali. Apdzinu, taču neaizmuku, jo gods kam gods, turēja līdzi. Elsoja kā traks, pūta un elsa, bet turējās aiz muguras. Pirmspēdējā kilometra beigās pie dzirdināšanas punkta aprunājāmies un secinājām, ka skrienam vienu un to pašu distanci, taču dažādās grupās. Viņš atzinās, ka es esmu viņu pavilcis uz priekšu, uz ko es atbildēju ar tādu pašu pieklājību – sak, ja kāds Tev neatlaidīgi elso aiz muguras, gribas tomēr noturēties priekšā. Pa ceļam uz finišu izlēmām, ka nav, ko tēlot "falšos sprinterus" – skriesim līdz finišam kopā. Tā arī bija – raitā solī iejozām finišā, pateicāmies par konkurenci un palīdzību. #ThisIswhyWeRun
Finišs – 27:30. It kā jau labi, lai gan varēja noteikti arī labāk, piemēram, ja nebūtu aizrāvies ar taktiskām shēmām, droši vien savu pusminūti nomestu. Varbūt vēl kaut kur varēja nomest. Taču, ja skatās no otras puses – sūds par rezultātu, to, kāds tas bija pēc x gadiem diez vai kāds atcerēsies, toties to, ka biju "pelmenīšu čempions", gan varēšu stāstīt bērniem un mazbērniem.
Lai vai kā, esmu izcēlis savu trešo skrējienu svarā virs 100 kilo. Dažas minūtes vēlāk finišu sasniedza arī cienītais kungs, kuru noturēju par savu konkurentu. Beigās gan izrādījās, ka, visticamāk, viņš pēdējā brīdī mainījis distances, varbūt piesakoties bija jo sajaucis (nu nez, tīri pēc skata jau vilka uz simtiņu, taču viss, protams, ir diskutabli – ir pulka ļaužu, kas netic, ka man ir sotaks, bet… ir, ir, SMAGI KAULI ir labākā atruna, ko šajā gadījumā izmantot, ha). Lai vai kā – mēs katrs uzvarējām katrs savā grupā. Skaisti! Un vispār labi, ka viltus pretinieks uzpeldēja – sak, kad Tev elpo pakausī, Tu mobilizējies. Nav laika ieņemt Konora Makgregora pozu ar konīti un cigāru ar zemtekstu "I am the king" : ) Bet tagad to noteikti var. Patiesībā labs laiks pāriet no pelmeņiem uz "zem centnera" kategoriju – trīs uzvaras trīs resno mačos, ideāls laiks, lai aizietu neuzvarēts un atstātu skatuvi citiem supersmagā svara supertalantiem – carnikavietim Dailim un iecavniekam (viņš arī ķekavietis un sirdī 100% arī piebaldzēns) Dzintaram : )
Nākamā pietura – tieši Piebalga. Piebalgas Stirnu buka Stirnu buks (uuu, ku seksīga vārdu spēle!) jeb 23 kilometri absolūti šalomizētā apvidū. Tas būs skaists skrējiens skaistā vietā ar skaistu noskaņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru