Shalom, Jāņu bērni! Kā pavadīta Līgo nakts un Jāņu diena? Cerams, ka bija lustīgi,
papardes ziedus atradāt un lecot pāri ugunskuram pēcpusi, zvēriņus vai zvanus
neapsvilinājāt. Man savukārt ir kāda tradīcija, kas notiek vēl pirms visām
lustēm. Jā, tieši tā – tas, protams, ir skrējiens "Jānis un Jānītis",
kas 23.jūnijā Cēsīs norisinājās jau 30. reizi.
Man šis bija piektais piegājiens uzskriet "Jānīti". Ja neņem vērā 2009.gada Rīgas maratona piecīti, kuram pēc būtības nebiju gatavojies, tad faktiski tieši tā paša gada "Jānis un Jānītis" bija pirmās sacensības kopš sāku neatlaidīgi skriet. Jumts aizbrauca īsi pēc Rīgas, kad sāku skriet, ja ne gluži katru dienu, tad diezgan regulāri un uz devītā gada "Jānīti" jau ierados tīri labi patrenējies. Protams, var diskutēt, cik "tīri labi" ir knaps mēnesis treniņu, kad Tu joprojām esi stabilā kuilī, lai arī daudz cukurpaku jau nometis. Lai vai kā, toreiz es to startu novērtēju kā "skarbu", bet līdz finišam, spītējot grūtībām, visumā veiksmīgi aizklunkurēju. Toreiz mans rezultāts 12 km distancē bija 1:22:44 jeb gandrīz 7 minūtes uz kilīti.
Kopš tās reizes Cēsu "Jānītī" esmu skrējis vēl četras reizes un ar katru reizi izdevies savu ciparu uzlabot. Nu jā, protams, kaut kur pa vidu starp 2009. un 2017.gadu tika likvidēts viens brangs kalns, bet kā teiktu žanra klasiķi – pajāt, vēsture tāpat to neatcerēsies. Gadu vēlāk es jau noskrēju pa 1:07:30, vēl pēc diviem gadiem sasniedzu 1:04:20, bet tam sekoja piecu gadu pauze, kurā arī radās daļēja trases ainavas restrukturizācija, taču vai un kā tas ietekmēja trases augstuma metrus – nav ne jausmas. Varbūt arī nekā. Jebkurā gadījumā progress būtu turpinājies jebkurā gadījumā, that's for sure.
Pēc piecu gadu pauzes, kas saistīta ar dažādiem objektīviem un subjektīviem faktoriem, Cēsu "Jānītī" atgriezos pērn, kad skaidrs, ka atkal bija doma uzlabot rezultātu. Klusībā cerēju ierakstīties stundā, jo pēc noklusējuma it kā biju labā formā, lai gan biju ieslēdzis stabili čiliņa režīmu pēc Rīgas maratona. Ierakstījos stabili stundā jeb 58:05. Patīkami.
Šogad jau atkal, protams, gribējās pārsist iepriekšējo rezultātu, bet skaidrības par to nebija – pēc viena visumā cūcīga pusmaratona Rīgā atkal biju ieslēdzis "stabila baudītāja" režīmu, kas nozīmēja, ka ne es pieturos pie kāda konkrēta ēšanas režīma, kas parasti pirms sacensībām ir kā likts, ne es īpašu nozīmi piešķīru alko lietošanas paradumiem. Nē, nu skaidrs, ka alus vannā es nepeldējos, bet, ja radās iespēja ieraut aliņu, tad to garām nelaidu. Parasti pirms sacensībām man ir sausais likums vismaz nedēļu... Un jā, kas attiecas uz uzturu, zinātniski pierādīts tas nav, bet iespējams, ka uz "Jānīti" es biju palaidies speķī. Tas tīri pēc sajūtām. Lai gan dažādi viedokļu līderi man saka, ka es esot notievējis un ģīmī es esmu škrebla (t.i. ļoti kalsns personāžs). Jā, ģīmī un rociņās varbūt, bet visā visumā un pēc ĶMI – ne sūda! : ) Un sajūtas jau diez vai melo – tātad, visticamāk, es tiešām biju / esmu palaidies speķī.
Speķa faktors un vēl dažas nianses neļāva skaidri sapņot par iepriekšējā gada rezultāta uzlabošanu, tāpēc es pie sevis nospriedu – būs vai nebūs PB Cēsu Jančukā, tāpat būšu apmierināts ar skrējienu zem stundas. Distances gaitā mani piemeklēja dažādas klapatas – ap 3.-4. kilometru šķita, ka vēders ne pa jokam pieteiks dumpi, bet ap astoto šķita, ka motors sacelsies pret pastāvošo kārtību (kaut kur uzpeldēja atmiņas un sajūtas par 2017.gada Rīgas maratonu, kur man šī iemesla dēļ nācās sevi sabremzēt, pāriet soļos un sad*rst dižu rezultātu). Par laimi, gan vēders, gan motorlaiva dumpi tomēr neuzsāka. Vai nu tāpēc, ka es pamainīju elpošanu vai nu tāpēc, ka es centos ar viņiem sarunāt – sak, nu ne jau jums tagad te jādemonstrē sava varenība, ka jūs esat mana rezultāta noteicēji. Dīls sanāca, bet pēdējos divos kilometros es vairs neskatījos pulsometrā, lai sevi lieki nekacinātu. Vienkārši skrēju cik jaudas, lai gan bija grūti. Jā, ļoti. Bet vai vispār ir iespējami diži rezultāti ar vieglumu? Man nāk prātā tikai viens gadījums... aizvien leģendārais Siguldas pusmaratons ar aizvien manu stabili labāko rezultātu – 1:31:56.
Cēsu "Jānītī" finišu sasniedzu pēc 57:24, kas atkal bija imprūvments, šoreiz par 41 sekundi. Patīkami un gandarījums. Īpaši tāpēc, ka nekā baigi tam negatavojos, īpaši tāpēc, ka apskrēju arī personāžus, kuriem parasti nedaudz palieku aiz muguras. Sīkums, bet patīkami. Tātad ar plānveidīgu treniņdarbu, uztura plānu un tā tālāk, es noteikti varu ātrāk. Skaidrs tak! Un uz to es arī tiekšos. Rudenī, you know. Jāpiebilst, ka Cēsīs tiku arī pie medus - nospīdēja loterijā, bet Jāņu vainags - tas jau kā vienmēr Jankām un Līgučiem : )
Man šis bija piektais piegājiens uzskriet "Jānīti". Ja neņem vērā 2009.gada Rīgas maratona piecīti, kuram pēc būtības nebiju gatavojies, tad faktiski tieši tā paša gada "Jānis un Jānītis" bija pirmās sacensības kopš sāku neatlaidīgi skriet. Jumts aizbrauca īsi pēc Rīgas, kad sāku skriet, ja ne gluži katru dienu, tad diezgan regulāri un uz devītā gada "Jānīti" jau ierados tīri labi patrenējies. Protams, var diskutēt, cik "tīri labi" ir knaps mēnesis treniņu, kad Tu joprojām esi stabilā kuilī, lai arī daudz cukurpaku jau nometis. Lai vai kā, toreiz es to startu novērtēju kā "skarbu", bet līdz finišam, spītējot grūtībām, visumā veiksmīgi aizklunkurēju. Toreiz mans rezultāts 12 km distancē bija 1:22:44 jeb gandrīz 7 minūtes uz kilīti.
Kopš tās reizes Cēsu "Jānītī" esmu skrējis vēl četras reizes un ar katru reizi izdevies savu ciparu uzlabot. Nu jā, protams, kaut kur pa vidu starp 2009. un 2017.gadu tika likvidēts viens brangs kalns, bet kā teiktu žanra klasiķi – pajāt, vēsture tāpat to neatcerēsies. Gadu vēlāk es jau noskrēju pa 1:07:30, vēl pēc diviem gadiem sasniedzu 1:04:20, bet tam sekoja piecu gadu pauze, kurā arī radās daļēja trases ainavas restrukturizācija, taču vai un kā tas ietekmēja trases augstuma metrus – nav ne jausmas. Varbūt arī nekā. Jebkurā gadījumā progress būtu turpinājies jebkurā gadījumā, that's for sure.
Pēc piecu gadu pauzes, kas saistīta ar dažādiem objektīviem un subjektīviem faktoriem, Cēsu "Jānītī" atgriezos pērn, kad skaidrs, ka atkal bija doma uzlabot rezultātu. Klusībā cerēju ierakstīties stundā, jo pēc noklusējuma it kā biju labā formā, lai gan biju ieslēdzis stabili čiliņa režīmu pēc Rīgas maratona. Ierakstījos stabili stundā jeb 58:05. Patīkami.
Šogad jau atkal, protams, gribējās pārsist iepriekšējo rezultātu, bet skaidrības par to nebija – pēc viena visumā cūcīga pusmaratona Rīgā atkal biju ieslēdzis "stabila baudītāja" režīmu, kas nozīmēja, ka ne es pieturos pie kāda konkrēta ēšanas režīma, kas parasti pirms sacensībām ir kā likts, ne es īpašu nozīmi piešķīru alko lietošanas paradumiem. Nē, nu skaidrs, ka alus vannā es nepeldējos, bet, ja radās iespēja ieraut aliņu, tad to garām nelaidu. Parasti pirms sacensībām man ir sausais likums vismaz nedēļu... Un jā, kas attiecas uz uzturu, zinātniski pierādīts tas nav, bet iespējams, ka uz "Jānīti" es biju palaidies speķī. Tas tīri pēc sajūtām. Lai gan dažādi viedokļu līderi man saka, ka es esot notievējis un ģīmī es esmu škrebla (t.i. ļoti kalsns personāžs). Jā, ģīmī un rociņās varbūt, bet visā visumā un pēc ĶMI – ne sūda! : ) Un sajūtas jau diez vai melo – tātad, visticamāk, es tiešām biju / esmu palaidies speķī.
Speķa faktors un vēl dažas nianses neļāva skaidri sapņot par iepriekšējā gada rezultāta uzlabošanu, tāpēc es pie sevis nospriedu – būs vai nebūs PB Cēsu Jančukā, tāpat būšu apmierināts ar skrējienu zem stundas. Distances gaitā mani piemeklēja dažādas klapatas – ap 3.-4. kilometru šķita, ka vēders ne pa jokam pieteiks dumpi, bet ap astoto šķita, ka motors sacelsies pret pastāvošo kārtību (kaut kur uzpeldēja atmiņas un sajūtas par 2017.gada Rīgas maratonu, kur man šī iemesla dēļ nācās sevi sabremzēt, pāriet soļos un sad*rst dižu rezultātu). Par laimi, gan vēders, gan motorlaiva dumpi tomēr neuzsāka. Vai nu tāpēc, ka es pamainīju elpošanu vai nu tāpēc, ka es centos ar viņiem sarunāt – sak, nu ne jau jums tagad te jādemonstrē sava varenība, ka jūs esat mana rezultāta noteicēji. Dīls sanāca, bet pēdējos divos kilometros es vairs neskatījos pulsometrā, lai sevi lieki nekacinātu. Vienkārši skrēju cik jaudas, lai gan bija grūti. Jā, ļoti. Bet vai vispār ir iespējami diži rezultāti ar vieglumu? Man nāk prātā tikai viens gadījums... aizvien leģendārais Siguldas pusmaratons ar aizvien manu stabili labāko rezultātu – 1:31:56.
Cēsu "Jānītī" finišu sasniedzu pēc 57:24, kas atkal bija imprūvments, šoreiz par 41 sekundi. Patīkami un gandarījums. Īpaši tāpēc, ka nekā baigi tam negatavojos, īpaši tāpēc, ka apskrēju arī personāžus, kuriem parasti nedaudz palieku aiz muguras. Sīkums, bet patīkami. Tātad ar plānveidīgu treniņdarbu, uztura plānu un tā tālāk, es noteikti varu ātrāk. Skaidrs tak! Un uz to es arī tiekšos. Rudenī, you know. Jāpiebilst, ka Cēsīs tiku arī pie medus - nospīdēja loterijā, bet Jāņu vainags - tas jau kā vienmēr Jankām un Līgučiem : )
Jūlijs gan visticamāk būs tāds rāmais mēnesis. Varbūt, bet tikai varbūt uzskriešu Jelgavā 10.5 kilo (kā zināms, vasarā principiāli pusmaratonus neskrienu), bet jūlija beigās (28.07.) izbaudīšu Talsu pusi ar kārtējo Stirnu buku (nu ja, vai nu lūsīti vai nu buciņu), kas būs iesildīšanās pārgājienam "Iecava – Mauragi. 160 km".
Pašpasludinātā etiopieša rezultāti skrējienā "Jānis, Jānītis"
2009. - 1:22:20
2010. - 1:07:30
2012. - 1:04:20
2017. - 58:05
2018. - 57:24
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru