Shalom, brāļi un māsas, lielā, varenā un dižā skrējēju cilts, kā arī neskaitāmie un slepenie pašpasludinātā fani un bloga lasītāji (laiku (nu tipa, I mean "like") laikmetā var rasties iespaids, ka Tevi lasa tikai tie, kas nospiež "laiciņu", bet tā vis' gluži nav – lasa arī tie, kas izlasi, nenospiež neko un iesmīn bārdā vai koķeti pasmaida). Dižais kaifs pār zemi ir vēlies un Piebalgas Stirnu buks aizvadīts.
Tēva dzimtajā pusē, bet, ja esam precīzi, tad Jēcos, bet, ja esam vēl precīzāki, tad Mauragos, cenšos būt vismaz reizi gadā. Kādreiz tur, šķiet, ka desmit vai vairāk nekā desmit gadus pēc kārtas svinēju savu vārda dienu, jo apbūra tās puses svinēšanas tradīcijas – līgošana, ejot no mājas uz māju, viesmīlīgi namatēvi un namamātes un tā tālāk. Šai tradīcijai iznīkstot (diemžēl, bet skumjš fakts), biežāk Piebalgas pusē parādos uz kapusvētkiem – (lai cik īpatnējs šis vārdu savienojums neliktos), tāda gaiša un sirsnīga aizgājēju godināšana, savā ziņā tāds kā (mini) radu salidojums. Šogad lielisks iemesls, lai apmeklētu Piebalgu, bija Stirnu buks. Par to paldies visai Stirnu buka komandai ar tās garīgo un svarīgo līderi Rimantu priekšgalā.
Par mana organisma specifisko darbību esmu rakstījis savos iepriekšējos blogos, un tieši balstoties uz to, lēmu, kādu distanci skriet Piebalgā. Gribēju skriet kādu no garākajām distancēm – buku (23km) vai lūsi (29km), īsākas distances īsti neapsvēru, lai vai tur kas. Iekšējā balss teica, lai ņemu buciņu un izbaudu Piebalgas paugurus un pakalnus. Tērvetē es iekšējai balsij nepaklausīju un ar ko tas beidzās, mēs zinām. Jā, gribēju skriet lūsi, jo tā tomēr ir Piebalga, bet ieklausījos saprāta balsī. Izskatās, ka pareiza izvēle.
Piebalgas Stirnu buka trase nebija tik daudz grūta, cik tehniski specifiska . Aptuveni zināju, ko no tēva dzimtās puses var sagaidīt, zināju, ka gana nāksies skriet gan augšup, gan lejup, jo tāda tā Piebalga ir. Fascinējoša. Bet Stirnu buks man piespēlēja negaidītu bonusiņu ar gotiņu izbradātām pļavām, daudz mazām un viltīgām bedrītēm, nelīdzenu segumu, kur nācās nokārtot eksāmenu s par tēmu "kā nenoraut uz mutes" un "kā neizmežģīt potītes". Tā kā tā nav matemātika, tad itin veiksmīgi nokārtoju.
Ja godīgi, tad, ja skatāmies tīri pēc pašsajūtas un organisma darbības, tad laikam Piebalgas Stirnu buks no šīs sezonas startiem bija viskomfortablākais (aha, no visiem septiņiem). Kas kolosāli, jo vēl pusstundu pirms starta par to nudien nebija pārliecības. Bet distancē mans organisms man neradīja itin nekādas klapatas neradīja un funkcionēja augstvērtīgā kvalitātē. Iespējams, ka tas vienkārši bija: a) strikta pieturēšanās pie drapītēm, ko ieteikuši un izrakstījuši medicīnas speciālisti; b) Piebalgas faktors; c) Piebalgas svētvietu faktors; d) uzturs
Pirmie desmit kilometri bija viegli un baudpilni. Izteikti forši. Pēc tam, acīmredzot govju izdangāto taku un specifiskās virsmas dēļ, kad kājas gāja krustu šķērsu, uzberzu tulznas uz… pēdām (mhm, tur kur laikam tulznu nekad nav bijis) un sapratu – well, yes, distances otrā puse būs izaicinājums. Faktiski tā arī bija, lai gan īstais stragls, kā teiktu Ozols, bija tikai pēdējos piecos kilometros. Finišā pēc sava laikrāža iejozu ap 2:15:45, lai gan pirms starta, šaurās aprindās teicu, ka gan jau kaut kas ap 2:30 un uz augšu būs. Tai pat laikā, zinātniski pētījumi liecina, ka, ja nebūtu tulznu (kas mani tuvāk finišam tomēr jūtami sabremzēja), visticamāk, es būtu savas 10-11 minūtes ātrāks, kas savukārt nozīmētu, ka es būtu TOP100. Vārdu sakot, pa lielam, mans skils šobrīd ir visumā respektabls (lai gan reāli to varēs pārbaudīt 23.jūnijā, kad skrējienā "Jānis, Jānītis" man būs iespēja pārsist iepriekšējā gada rezultātu).
Bet lai vai kā – Piebalgas Stirnu buks – neskatoties uz tulznām un tā tālāk, bija bauda no pirmā līdz pēdējam metram. Faktiski tas bija enerģētiskais atomsprādziens, kas sākās jau tad, kad es uzzināju, ka Stirnu buks būs Piebalgā, kulmināciju sasniedza sacensību laikā, un turpinās joprojām. Stirnu buka vēsturē dižkaifu, kas sasniegtu kaut 70-75% no šī dižkaifa, atceros vien Kornetu Stirnu bukā (what a surprise – arī Vidzeme), iespējams, daļēji arī Beverīnā (iespējams tāpēc, ka debija un… ha, arī Vidzeme) un Pokaiņos. Un šeit jāpiebilst, ka tas viss ir ņemot vērā faktu, ka ikviens Stirnu buka posms ir kaifīgs.
Starp citu, Stirnu bukā debitēja arī mans brālis Dzintars, zināms arī kā Dzinča, kurš skrēja Zaķa distanci (ap 12km). Gods kam gods, izskrēja, izbaudīja un gandrīz uzvarēja. Nu labi, savā svara kategorijā, visticamāk, stabili izcēla : ) Respekts arī mūsu šoferim Arčijam, kurš Stirnu buka distancē iekļuva TOP50. Diemžēl fortūna nebija mūsu pusē un lielos laimestus loterijā mēs neizcēlām. Nekas, noteikti, ka mūsu lielā diena būs Kamparkalnā, Šlokenbekā, Gaiziņkalnā vai Līgatnē. Thats for sure! Jā, un pēc tam mēs ar bračku, protams, pārcēlāmies uz Mauragiem vēl uz dieniņu izbaudīt šo harmonisko un skaisto vietu. Brīnišķīga vieta, kur smelties enerģiju (un ieraut aukstu aliņu Gaujas krastā).
Starp citu, šis bija mans 10. Stirnu buka posms, tātad jubileja. Zīmīgi, ka tieši Piebalgā. Vēl viena zīmīga lieta ir tas, ka Latvijas simtgadē notiks mans 100. skrējiens manā 10 gadus ilgajā skrējēja karjerā. Tas kaut kad rudenī. Seksīgi jau būtu, protams, novembrī, taču drīzāk tas būs septembris. Vismaz pēc pašreizējā plāna.
Nākamā pietura: 23.jūnijs "Jānis, Jānītis" Cēsīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru