Shalom, brāļi un māsas, skrējēji un skrējēju atbalstītāji, pārgājienu cienītāji un visi pārējie prātīgie ļaudis. Raugi, etiopieša blogs nav bijis jau vairāk nekā mēnesi, varētu padomāt, kur tad pašpasludinātais noziedējis, bet viss ir loģiski – pirmkārt, gatavojas pārgājienam Iecava – Mauragi…
(…un te mēs ieliekam pieturzīmi, jo patiesībā – pirms pārgājiena šis blogs jau bija uzrakstīts, bet aizmārša aizmirsa to nopublicēt : ) Tātad pirmais blogs nepilnu divu mēnešu laikā un gandrīz trīs nedēļas pēc sacensībām. Bet nu tā kā tūlīt nākamais buks, tad izvelkam apputējušos pierakstus un lasām…)
Kad runa ir par Stirnu buku, tad skaidrs, ka izvēle ir tikai viena un tā ir JĀ! Tiesa, balstoties uz intuīcijas sūtītiem signāliem Kamparkalnā tika nolemts skriet (un iet) vien Zaķa distanci (kas akurāt bija ap 11.7 km) un labi, ka tā – karstu laiku principā nepanesu (it sevišķi, ja uzkrauts uz pleciem), lai arī dēvēju sevi par kaut kādu tur etiopieti, ha!
Kamparkalnā pa lielam (vai pa mazam?) bija pāris svarīgi mērķi – izbaudīt skrējienu, nepārkarst un nesačakarēt, teiksim, potīti. Pirms Iecava – Mauragi šitādi joki nebūtu labi. Kājas atstāju elitārā kvalitātē, karsts bija pēc vella, bet ar to skrējiena baudīšanu… nu tā, sāksim visu no sākuma.
Jau vairākkārt esmu minējis, ka svarīgs faktors ir pašsajūta sacensību rītā. Sestdien pamodos laicīgāk par laicīgu, uzliku motivējošu mūziku, ieturēju minimālas un ierastas brokastis un tad radās sajūta – piķis un zēvele, vecie joki ir atpakaļ ciemā! Ar vecajiem jokiem šeit tiek domāta tā organisma performance, kas Tērvetes Stirnu bukā man atslēdza enerģijas padevi. Jau biju aizmirsis par tām klapatām un te pēkšņi: "Surprise, surprise!" Lai gan, kā parādīja vēlākā situācija, tik traki nebija, kaut kā man izdevās ar organismu sarunāt, lai klaji tos vecos jokus nespēlē.
Tas, ka šis nebūs nekāds ātrais Stirnu buka Zaķis (kā piemēram, Ogrē), bija skaidrs jau uzreiz – karstums kā uz pannas, cepot kotletītes, starts kalnā, vēl bariņš kalnu un šauru meža taciņu, kas limitē apdzīšanas iespējas (var jau, bet enerģiju sper ne pa jokam) un tā tālāk. Tāpēc visumā normāli uzbliezu pirmajā kalnā, iespēju robežās centos izpausties arī sprinta etapā (kas šoreiz jau otrajā kilometrā), bet tālāk skatījos pēc situācijas. Un situācija bija apmēram tāda – meža takās biju diezgan štruntīgs (arī apavu izvēles dēļ – izdomāju paķert svaigos, tā vietā, lai skrietu ar veciem un nojātiem, bet pie kājām tik ļoti pieradušiem), pļavās mani par kotleti mēģināja pārvērst saule, bet tiekot uz grants ceļiem (nu, cik tad viņu tur bija) vai kāda ne pārāk nelīdzena seguma, jutos kā zivs ūdenī. Un, protams, kilometru pirms finiša arī – saožot finišu, allaž manī pamostas cīnītājs Fedosejs, kurš saka: "Puis, pusdistanci muļķi laidi, nu ir laiks – ej, parādi, cik smuki tu skrien un apdzen tautiešus". Jā, distancē es nekautrējos pastaigāties, izbaudīt dabu (cik forša atruna neskriešanai, vai ne?), galvenais – nepārmocīt sevi pirms pārgājiena. Kā saka – lēnāk skriesi, tālāk tiksi… Un jātiek ir no Iecavas līdz Mauragiem : )
Kamparkalna Stirnu buka Zaķītis visu savu nesteidzību arī attaisnoja – lēnākais zaķskrējiens ar tempu 7:27km/min. Salīdzinājumam – Ogres zilajos kalnos šopavasar bija 5:21, debijas Stirnu buka Zaķī 2016.gada nogalē – 5:32. Kaut cik ar Kamparkalnu lēnuma ziņā var konkurēt vien pērnā gada Līgatne, kur arī laikam biju ieslēdzis atpūtas režīmu – 7:17min/km.
Bet jau šajā nedēļas nogalē nākamais Stirnu buka posms, šoreiz Milzkalnē, kur šoreiz balstoties uz sev vien zināmiem apsvērumiem izvēlējos buku. Ieslēgsim jaudu un skriesim ar baudu.
P.S. Kas attiecas uz pārgājienu Iecava – Mauragi, tad par to, kā jau jūs zināt varēja lasīt Facebook lapā @ParumuPargajiens, kā arī viss tika saspamots manā laika joslā. Bet, ja īsumā vēlreiz – bija kolosāli!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru