Man vēl svaigā atmiņā pērnā gada Šlokenbekas Stirnu buks, kur lūša distancē pamanījos divreiz noraut uz mutes, atdauzīt ribas un finišā ieklunkurēt kā sērīgais Vasīlijs. Psiholoģiski tas bija radījis manī iespaidu, ka šis posms ir diži grūts (jo pērn sasisto ribiņu dēļ sanāca druciņ pamocīties), lai gan patiesība un sestdiena parādīja, ka Šlokenbuks nav tik baiss kā viņu mālē. Šoreiz, visticamāk, jau pieminētā psiholoģiskā faktora dēļ izvēlējos buka distanci (23km), lai gan pēc sajūtām finišā varēja startēt arī lūsī – drusciņ vairāk sagurtu, kādas 40 minūtes vēlāk finišētu, bet tie jau tādi sīkumi vien ir.
Sens tik sens bija tas laiks un stāsts, kad mēs, trīs ņipri skrējēji – Jānis, Andis un Māris – bukā jozām vienu un to pašu distanci. Ja atmiņa neviļ, tad pēdējo reizi tas bija 2017.gada 29.jūlijā pasakainajā Pokaiņu mežā. Toreiz finišējām drusku vairāk kā desmit minūšu robežās, veiklāko soli nodemonstrējot Andim. Šoreiz man galvenais bija nepakāst viņam 20 minūtes, kā tas gadījās Kamparkalna Stirnu buka niecīgajā Zaķa distancē (un visas gudrās atrunas par to, ka gatavojos pārgājienam, taupīju spēkus un tā tālāk šoreiz nevarēja izmantot, ha).
Pāris pirmos kilometrus skrējām kopā ar Māri, kamēr Andis, kā ierasts, maskējās kaut kur aizmugurē. Jutos labi, tāpēc vienubrīd no Māra notinos, bet pēc brīža viņš atkal bija klāt. Līdz sprinta etapam, kas bija kādā septītajā kilometrā, atkal pamuku (lai gan redzeslokā viņš bija teju visu laiku). Principā arī sprinta kalnā uzskrēju tīri tā neko, bet kādus 30-40 metrus pirms sprinta etapa finiša pamanīju, ka kā zibens zellis man garām panesies Andis. Ak, šis viltīgais taktiķis : ) Varēja noprast, ka jauneklis ir tīri labā formā un manos plānos neietilpa par katru cenu dzīties pakaļ. Tikmēr Māris kaut kur bija pazudis. Vēlāk izrādījās, ka viņam ar 23 kilometriem izrādījās par maz – nolēma apmaldīties un pieķert trīnīti klāt. Tātad viņam sanāca buklūsis!
Trase pati par sevi bija tīri forša (nu kā jau vienmēr, izņemot gadījumus, kad trase ir pasakaina (Korneti, Piebalga)) - ja neņem vērā pāris dižus kalnu kāpumus, vairāk vai mazāk puslīdz īzī pīzī pasākums. Kas vēlreiz apliecina, ka iepriekšējā gadā man lielāko daļu "ai, cik grūti" sajūtu radīja sasistās ribas nevis pati distance. Vai arī es pamazām sāku uzņemt formu rudens pusmaratoniem.
Lai gan šogad nebiju plānojis raut uz mutes, kaut kur ap 18.-19.kilometru (precīzi gan neatceros), tomēr ieslēdzu lidojuma režīmu. Kājiņas jau bija sagurušas, pārāk augstu viņas necilāju un tādā gadījumā zaudējot koncentrēšanos kaut uz brīdi, var nepamanīt kādu viltīgi paslēpušos saknīti un aizķerties. Tā arī man sanāca – aizķēros un eleganti nolikos uz sāniņa. Tā mīksti un pufīgi. Vai nu zeme mīksta vai es speķītī palaidies : ) Svara vērotāji gan pēdējo variantu neapstiprina – ziņo, ka speķītis sāk zustin zusti. Pēdējais kilometrs man izrādās bija visveiklākais, kas apliecina faktu, ka enerģijas rezerves vēl bija gana (varbūt tiešām vajadzēja lūsi?). Finišs 2:24:51 jeb aptuveni tā kā es biju plānojis optimistiskajā variantā (līdz 2h30).
Šis man jau bija 12 stirnu buka posms, un, interesanti, ka distances esmu draudzīgi sadalījis – bijuši gan 4 lūši, gan 4 stirnu buki, gan 4 zaķi. Zaķiem gan parasti bijis kāds racionāls izskaidrojums – piemēram, debijas reizē 2016.gadā vairāk nejaudāju ņemt, pērn Līgatnē Zaķi izvēlējos, jo tas bija pēc traumatiskās Šlokenbekas un baidījos pirms svarīgā Siguldas pusmaratona vēlreiz noraut uz mutes vai sevi samocīt, šopavasar Ogrē zaķojos tā iemesla dēļ, ka organisma niķu dēļ nācās nomest apgriezienus, bet Kamparkalnā – piesardzības nolūkos, jo posms bija vien pāris dienas pirms pārgājiena Iecava – Mauragi. Tīri pēc aicinājuma es esmu diezgan stabils buks vai pat lūsis. Šogad lūsēns skriets tikai reizi (pērn – 3), bet gribētos vēl vismaz vienreiz. Iespējams, sezonas "Grand Finale" posmā Līgatnē.
Tikmēr nākamais starts, pēc visa spriežot, būs 8.septembrī Gaiziņkalna Stirnu bukā, kam pēc nedēļas sekos Valmieras pusmaratons. Vai starp Valmieru un Līgatni, kas septembra beigās, būs arī vēl kāds skrējiens septembra trešajā nedēļā – par to ekspertu panelis vēl diskutē. Lai jau padiskutē, es tikmēr uzkačāšu skilu rudens varoņdarbiem. Shalom!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru