Projekts Etiopietis: Gaiziņ, Tu joko?

Shalom, susuriņi! Pašpasludinātā etiopieša blogs nav bijis labu laiku, kā pilsētā runā. Respektīvi, kopš iepriekšējā Stirnu buka posma. Kas loģiski, jo tā pa nopietnam vasarā pašpasludinātais skrien tikai Stirnu buku. Un skrēja arī Latvijas augstākajā paugurā Gaiziņkalnā. Paldies, Rimant, paldies visa Stirnu buka komanda, šis kārtējo reizi bija diži, vareni un seksīgi. 

Ja godīgi, es biju plānojis Gaiziņā skriet buku (par lūsi rausījos). Vienīgā problēma – pēc nedēļas ir Valmieras pusmaratons, kurā ir lielas ekspektācijas. Viena lieta, ko es plānoju, otra lieta, ko gudri cilvēki saka. Tieši tāpēc izmantoju opciju "zvans draugam", un draugs šajā gadījumā bija tētis, kam tomēr ir mūžizglītība sportā. Viņš pārliecinoši norūca: "Zaķis. Ne vairāk". Klaji gan to neakcentēja, bet lika noprast, ka uz Valmieru jābūt pēc iespējas svaigākam, bet ar diviem pusmaratoniem nedēļas laikā – nu kāds Tu svaigais būsi, jopštudej?

Tētim jāklausa. Paņēmu Zaķi. Skaidrs, ka apzinājos, ka Gaiziņš ir Gaiziņš un skriešu prātīgi. Tā arī sāku. Lai gan pirmais kilometrs parasti ir tāda "izretināšanās spēle", tas nebūt nebija lēnākais kilometrs (info statistiķiem – sestais ātrākais). Kad lēnākie "priekšgājēji" bija apskrieti, ieslēdzu "gāzi grīdā" un trešo kilometru noskrēju kā ātrāko (5:27 – phe, nekas īpašs). Nākamie kilometri bija zigzaga formā – te ātrāks, te lēnāks un tā tālāk. Ak, jā, otrajā kilometrā ieslēdzu "mīksto" viena iemesla dēļ – skrienot lejup no kāda paugura, diezgan jūtami pamežģīju potīti un kilometru mēģināju saprast vai nav "sūdi rallā". Kad sapratu, ka nav, skrēju tālāk no sirds un no rajona, vienlaikus vērīgi čekojot, kur lieku kājas.

Kalnu bija gana un visumā izaicinoši, bet vienalga nešķita tā, ka būtu baigi grūti. Ja nākamgad Stirnu buks lēks Gaiziņkalnā (un man domāt, ka lēks), tad gan būs jāizvēlas vismaz buks vai lūsis. Gribas jau sevi drusciņ pamocīt.

Katrā ziņā Gaiziņkalna Zaķis bija krietni vieglāks nekā Kamparkalna Zaķī. Protams, tad bija karstāks, bet kopējā skrienamsajūta bija labāka, lai es, kā eksperts teiktu, ka drīzāk kājas savu darbu izdarīja, bet organisms tomēr nejutās līdz galam komfortabls. Neko darīt, sacensību dienu tak neizvēlas – kad (stirn)bukmeikeri ieliek, tad skrienam.

Un šajā nedēļas nogalē skrienam Valmierā. Pusmaratonu. Numur 41. Ekspektācijas ir tādas, kādas viņas ir, bet tā kā neesmu politiķis, tad muti nebrūķēšu – lai runā darbi. Shalom!